Bet piedodiet! Nu, labi, bija jau arī jaukas vietas, piemēram, asprātīgā studija ar melno un balto klubkrēslu, smuks uzvalks raidījuma vadītājam Egilam Zariņam, jautrā divu draugu savstarpējā uzrunāšanās par kungiem, tomēr... Diskusijas protams nebija nemaz, jo diezin vai par domu apmaiņu var saukt vēlmi vēlreiz Aigaram Štokenbergam ļaut izstāstīt savu sakāmo par Saeimas atlaišanu. Nevar sanākt diskusija, ja kāds tikai stāsta vienu viedokli, bet pretēju domu nav. Nevar sanākt diskusija, ja rāda bezgala garu sižetu, kurā vēlreiz apmaisa jau neskaitāmas reizes dzirdēto par vēlēšanu datumiem, bet kamera kā izmisusi apstaigā visādus parlamenta stūrus un pakšus. Nesanāk diskusija, ja par Obamu vai Īslandi raida atsvešinātus aizkadra bilžu stāstiņus, kas ārpolitikas tēmu automātiski apklāj ar vispārības plīvuru. Vēl jautrāk ir runāt par diskusiju, kurā divi kolēģi – Zariņš un Inkēns - māksloti oficiāli iztaujājas par aktuālo konfliktu Gazas joslā, lai Inkēns varētu parādīt savu informētību. Visu cieņu, ja vien tiešām kaut kas nozīmīgs un nezināms arī būtu pateikts. Bet kopumā neviena raidījuma sadaļa nespēja skaidri atbildēt uz pašu galveno: kāpēc man tas jāzina šobrīd, ko tas nozīmē, kam to visu stāstīja? Pēc aizrautības, ko zemnieku radīto notikumu jūsmā piedāvā ziņu programmas, likās te raidījuma veidotāji nav īsti atraduši savu dienas kārtību. Teikt, forši, ka Inkēns un Zariņš lido atkal, kaut kā negribas...
Es tomēr noskatījos līdz beigām. Kādu laiku domāju, nez, kāda ir šo cilvēku dzīve, ja kopumā aizraujošas lietas pat par saviem hobijiem viņi parāda tik garlaicīgi? Domāju, Domburs var gulēt mierīgi – ja kāds vakar centās skatīties „Jauno nedēļu”, tad lielākoties, lai vieglā pusmiegā sagaidītu trešdienas vakaru. Varu atklāt, ka savā TV slepenajā raidījumu klasifikācijā es šādus un līdzīgus ielieku plauktā: „skatāms, ja ar lauztu kāju guli pie TV, bet pults ir pazudusi”. Ak, jā, solījums, ka LTV būs vēl viens nopietns diskusiju raidījums laikam nozīmē, ka jāgaida kaut kas cits.