Labiem tekstiem svarīgs redakcionālais terors

Nu es reizēm uzrakstu kādu blogu par teātri...kāpēc? Nezinu. Laikam ir reizes, kad mans un oficiālās kritikas viedoklis fundamentāli atšķiras, tad arī izsakos. Un par to zināšanu līmeni....Ja jau profesionālā kritika ir profesionāli izglītota, tad kāpēc šīs zināšanas tiek tik profesionāli slēptas? Kopš NN aiziešanas teātra recenzijas ir kļuvušas vienkārši nelasāmas- kaut ko mēģina aprakstīt, kaut ko reflektēt...bet recenzija nav ne reportāža, ne reklāma. Un es piekrītu, ka teātris var iztikt arī bez kritikas, jo skatītājs pats izvēlēsies uz ko iet,, kritika drīzāk ir svarīga režisoriem, aktieriem, citiem iesaistītajiem, jo viņi ir strādājuši , pūlējušies...viņiem ir svarīgi saņemt to uzslavu, vai arī saprast, kāpēc tomēr izrāde neaizgāja. Un tur ir liela kritikas atbildība.. un ar nepelnītu pārslavēšanu var nodarīt vairāk ļaunuma kā ar nopelšanu...Jo aktieris vai režisors to var paņemt par pilnu... Mani diezgan ir izbrīnījusi tā ažiotāža , kas sacelta ap Daini Grūbi- M Butterfly. un tas nu ir Silvijas Radzobes nopelns, kas viņu ir izsludinājusi par šīs lomas labāko interpretu....pēc viņas izteikumiem-labāk nav iespējams...Ir iespējams! Savā recenzijā viņa ir pieminējusi Vitjuka (1990-1992 gada iestudējums, vēl pirms filmas) iestudējumu, bet es saderēt varu, ka viņa to nav redzējusi...Jo Erika Kurmangalijeva fantastisko Song Lilingu pārspēt vienkārši nav iespējams. Pat Vitjuks šo izrādi, kam Maskavā bija vienkārši fenomenāli panākumi un ažiotāžas pieprasījums, pat nav mēģinājis atjaunot, jo nav kas spēlē Song Lilingu...

Man necilais viedoklis ir tāds, ka kritikas žanru Latvijā žmiedz nost paši kritiķi, kuru kritikas mēdz būt labākajā gadījumā ļoti, ļoti garlaicīgas (tā pati D. Rietuma), bet sliktākajā neobjektīvas un pasūtītas (Simpsone). Labu, objektīvu, labi uzrakstītu kritiku ir ļoti maz. Jau sen komentāri zem kritikām ir interesantāki par pašām kritikām (ja tās vispār tā var nosaukt). Savukārt gaušanās par naudu un to, ka no kritikas rakstīšanas nevar izdzīvot, nu, sorry, parādiet man kaut vienu kritiķi pat lielajās valodās, kas raksta milzu meddijos un kurš dzīvo tikai no tā vien.

no ļoti skopajām ziņām medijos par Latvijas Literatūras centra naudas skandāla, mēs varam uzzināt,ka viens LLC vien gada laikā komandējumos tērējis ap 100 000 eur. Tā ir liela nauda priekš mazas valsts mazas literatūras. Nezinu kāpēc par to nediksutē paši literāti, kultūras politikas ierēdņi, intelektuāļi - pieņemot ,ka mums tādi ir. Tiešām ir tā,ka paši naudas tērētāji žēlojas,ka nauda ir par maz, ka pietiek tikai kafijai, bet pēc tam lasām, ka tērēts ir simtiem tūkstošiem eiro.

Pēc literatūras kritikas pēdējiem publicētajiem "šedevriem (piemēram B.Simsones)" KDi augstāk vērtēju Marī, Margarētas, arī Skaisles u.c. refleksijas - rosina domāt, jo piekrītu V.Vējam (Daudzus viedokļus mēs saņemam jau iepakotus kopā ar kārtējā mākslas produkta mārketinga kampaņu.) Vai tas ir normāli? Vēl pirms gadiem tomēr sagaidījām nopietnākus kritikas vērtējumus. Preses izdevumam būtu jāprot piesaistīt profesionālus kritiķus. P.S. Cik H.Verhoustinskai gadu? Vai tad nevar reiz izkūņoties no tā skolnieces statusa? Ja jau vēlaties runāt par krititiku, tad paļauties uz vienu kritiķi, kas atrisinās visas problēmas, kaut kā šķiet nenopietni (Tomēr Silvijas Radzobes vadībā jauni cilvēki aizvien studē teātra teoriju un vēsturi, tāpēc jaunā ģēnija rašanās ir tikai laika jautājums. H.Verhoustinska.)

"Kulturas kritiķis vienmēr ir personība"- nu gan Šlāpins ir bez paškritikas, ha-ha-ha. Problemātika svarīga, bet neuzticami, ka visādi darbonīši atkal mēģinās uzdot meldiņu. Šiem diktan kārojas būt noteicošiem, virzošiem, ietekmējošiem. nenosmieties.

D.R.: Mūsu problēma – mazais tirgus, inteliģentās preses ierobežotā auditorija globālajā baudu un izpriecu kakofonijā. O.S.: Galvenās problēmas: 1) šaura vide (visi visu par visiem "zina"), 2) tendence uztvert ad rem kā ad hominem, 3) šaurs informētības apvārsnis. - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - Bet, vai problēma drīzāk nav tāda, ka mēs jo ietiepīgi un pat ar tādu it kā baudu un zināmā mērā pat attaisnojumu radošai nolaidībai šo "mazo tirgu" un "šauro vidi" uzskatām par problēmu nevis REALITĀTI? - Arī "mazam tirgum" un "šaurai videi" var būt savas priekšrocības.