Interesi par svešo, ja tas nav liels un nepārtraukts kairinātājs, mēs ātri zaudējam. Šobrīd es vēlētos - kaut varētu aiziet un veikalā nopirkt tibetiešu Geseriādu. Nevar. Bet var izlasīt 2000.gadā Guntas Briedes iztulkoto dalailamas autobiogrāfiju Brīvība trimdā. Dalailamas rakstītais ieguvis daudz dziļāku jēgu. No jauna pārlasot dalailamas autobiogrāfiju, kas ir arī daļa no Tibetas tautas vēstures, paliek jautājums par to, kāds ceļš ejams. Kad dalailama pirms gadiem viesojās Rīgā, klausoties viņa runas veidā un runas būtībā, man likās, ka viņa piedāvājums ir optimālais ceļš, pa kuru pasaulei iet. Šis ceļš saistīts ar garīgu attīrīšanos, koncentrēšanos labajam, nevarmācīgajam un pasaules garīgās jēgas meklējumam. Kaut kādā ziņā tāpat kā tas bija prūšiem - paļaušanās uz priesteru vārdu un uz upura spēku. Kā beidzās ar prūšiem, mēs zinām. Kā beigsies ar tibetiešiem, to vēl nezinām. Gribētos, lai notiek kā pasakās - lielais un varenais ķīniešu milzis, nokaunināts un apskaidrots, beidzot saka tibetiešu sprīdītim: "Nāc parunāsim, mums ir tik daudz kopēja senatnē, abām tautām bagāta kultūra, tradīcijas, kaimiņi galu galā." Sākas draudzīgs dialogs, ko sākt palīdzējusi visas pasaules cilvēku patiesa ieinteresētība un lūgšanu spēks. Ticat? Mēs stāvam uz garas garas laipas, vienā galā latvieši, otrā tibetieši. Mēs neredzam tos, kas tajā laipas galā. Bet, ja kaut drusciņ ieklausās, var just, kā tā laipa vibrē. Ja ieklausās. Gudra latgaliešu vārdotāja, Sibīriju izgājusī Anna Dzene pirms pāris gadiem ekspedīcijā mums teica: "Kas nav redzējis tumsas, nezina, kas ir gaisma." Mēs taču piecdesmit gadus redzējām, kas ir tumsa. Zinu, tumsas valoda ir briesmīga, gribas to ātrāk aizmirst. Tikai, aizmirstot briesmīgo, mēs aizmirstam apdraudējumus, kas nemanot nāk mums virsū no jauna. Un pieveram acis uz tumsas vārdiem un darbiem citur, jo laipa ir ļoti ļoti gara un mēs nevaram zināt, kas tās ceļā notiek. Vēl Anna Dzene kādu reizi teica: "Ir spēks Dievam, bet ir spēks arī velnam." Ne vienmēr velns ir melns, citreiz tas uzvelk biznesmeņa ērtās un eiropeiskās drānas un čukst ausī, lai nejaucam ekonomiku ar politiku. Un pārliecinoši čukst, ka sporta valoda ir pavisam cita valoda nekā tā, par kuras apdraudējumu mēs baidāmies. Viss būs labi, viss būs labi, viņš čukst. Lai paiet olimpiāde, netraucējiet sportistiem uzstāties un apliecināt savu valsti. Arī 1936.gadā olimpiādē Vācijā pasaule netraucēja sportistiem sevi apliecināt. Viņi gāja stadionā savu valstu delegācijās, atdodot cieņu Hitleram, neviļus paceļot (ne visi, bet to vidū arī demokrātisko valstu pārstāvji!) roku tik raksturīgajā hitleriskajā sveicienā. Tikai kāpēc, kad pēc pāris gadiem Hitlers ar Staļinu uzsāka karu, tas čukstētājs, tas, kas mudināja nejaukt sportu ar politiku un sportu ar ekonomiku, neteica: "Karojiet tie, kas gribat, savā starpā! Ļausim sportistiem sportot!" Sporta valoda līdzās kultūras valodai ir viena no nedaudzajām, kas mūsdienās vēl spēj vienot. Neticu, ka tikai dūrē vien ir spēks, bet laikam bez lūgšanām un bez neiejaukšanās politikas ir kaut kas vēl nozīmīgāks, tas, par ko dalailama rakstīja. "To sauc par karmu, un karma nozīmē - rīcību.
Laipa
Kauns publiski atzīties, bet neko nezinu par tibetiešu literatūru. Tibetiešiem esot eposs Geseriāda, par kuru neko nezinu. Iedomājos, ka droši vien līdzīgā situācijā 80.gadu beigās bija īslandieši vai kādas vēl tālākas zemes ļaudis, kad televīzijā redzēja ainas no baltiešu brīvības izpausmēm. Baltija atguva neatkarību, īslandieši un vēl citi atļāvās nebaidīties, atbalstot to.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.