Galveno uzmanību autors pievērš LPB likteņgaitām pēc Latvijas neatkarības iegūšanas 1918.gadā. Grāmata atstāj visai profesionāla no Pareizticīgās baznīcas skatu punkta analizēta pētījuma iespaidu, ja neskaita dažas autora piezīmes pielikumā, kas tieši neattiecas uz pētāmo tēmu un uzskatāms par citu darbu.Pēc patriarha Tihona nāves Pareizticīgā baznīca Krievijā kļuva par vispadevīgāko totalitārā komunisma impērijas un boļševiku partijas valsts kalpu. Kur bija Krievijas pareizticība toreiz, kad miljonus sūtīja specnometinājumā uz mūžu, uz gulaga koncentrācijas nometnēm, nošāva, bet, lai lasītu evaņģēliju, bija nepieciešama atļauja strādāt bibliotēkas specfondā. Saprotams, ka Latvijas Republikas Pareizticīgajai baznīcai 1920.—1930.gadā nebija pa ceļam ar šo baznīcu un tā pēc paša patriarha Tihona atvēles, tāpat kā jau agrāk Igaunijas pareizticīgie 1936.gadā, pievienojās Konstantinopoles patriarhātam. J.Kalniņa grāmatā spilgti parādīti PSRS Ie TK ietekmētās Maskavas patriarhijas soļi arī pret LPB suverenitāti un LPB pretsoļi un pasākumi Konstantinopols patriarhāta patvērumā."BrĪvprātĪgā" pakĻautĪbaStāvoklis mainījās pēc Sarkanās armijas ienākšanas Baltijā 1939.—1940.gadā. Latvijas autonomās pareizticības atgriešanās Maskavas Patriarhijas pakļautībā acīmredzot bija tikpat brīvprātīga kā Latvijas valsts "brīvprātīgā iestāšanās PSRS". Latvijas autonomās pareizticīgās baznīcas subversija Maskavas patriarhātam notika Maskavas patriarhāta eksarha Dmitrovas arhibīskapa Sergija (Voskresenskis) vadībā, kurš bija PSRS VDTK aģents ar segvārdu Boženka. Sergijs nacistu okupācijas laikā savā kabinetā līdz ar Hitlera portretu novietoja arī Trešā reiha valsts karogu, par ko brīnījās pat gestapo. Taču garīdzniecība pildīja savus pienākumus. Blakus desmitiem tūkstošu pareizticīgo krievu un baltkrievu kara bēgļu un karagūstekņu garīgajai aprūpei Latvijā daudzi Latvijas pareizticīgie garīdznieki devās uz vācu okupēto Krieviju un Baltkrieviju. Žēl, ka autors nav paskatījies Latvijas Valsts arhīvā noziegumos pret padomju valsti apsūdzēto lietas, kur šie garīdznieki pēc kara kvalificēti par "vācu fašistisko iebrucēju līdzskrējējiem" un nosūtīti uz gulagu nomiršanai vai nošauti uzreiz.Latvijā ievestā minoritāte, ievestie kaujinieki, ievestais sociālisms bija okupācijas gados ik uz soļa novērojama parādība. Ievestās minoritātes parasti ir uzticīgas savas impērijas informācijas telpai. Impērija uzspieda tautai arī tās sadomāto vēsturisko atmiņu, kas neatzina okupāciju. Migrantu lielākā daļa pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas kļuva par pareizticīgajiem. "Pareizticīgie garīdznieki gandrīz visi ir krievi, pat Krievijas pilsoņi, kuri neprot latviešu valodu," raksta Kalniņš. "Tātad "mēs", pareizticīgie, esam tikai krievi… latviešus nevajag iesvētīt par priesteriem, jo viņi domā savādāk nekā krievi." Vai te neatklājas šo krievu pareizticīgo šovinisms? Saprotams, ka etniski tik asimetriskās impērijas bijušajā teritorijā (150 tautības, bet 25 miljoni krievu dzīvo ārpus Krievijas), palielinoties nacionālā faktora īpatsvaram, visām tautām un krievu mītnes zemēm pieņemamas un vienlaikus īstenībai tuvas vienas pareizticības vēstures uzrakstīšana ir pat neiespējams darbs arī Latvijā. Kamēr krievi nejūtas atbildīgi par IV Krievijas impērijas izrīcībām arī Latvijā, acīmredzot pareizticības vēsturei jāveidojas no pareizticības nacionālo vēsturu kopuma. Daudzi Latvijas gara darbinieki, ja viņi neemigrēja, tika garīgi un fiziski iznīcināti. Arī Pareizticīgās baznīcas garīdzniecība sastāda ievērojamu šīs boļševiku krustā sistās inteliģences daļu, jau sākot ar arhibīskapu Jāni Pommeru, uz Vāciju izsūtīto metopolītu Augustīnu u. c.J.Kalniņa grāmata ir patiess pārliecināta latviešu pareizticīgā stāsts nākamībai par LPB gaitām triju valsts okupāciju 50 gados attiecībās ar Maskavas patriarhiju.Starptautiskā nozĪmeVirspriestera J.Kalniņa mēģinājums taisnīgi atspoguļot Latvijas pareizticības XX gs. vēsturi saduras ar Krievijas mūsdienu jauno patriotisko vēsturnieku mēģinājumu atspoguļot Krievijas pareizticības vēsturi kā nepārtrauktu skaistu virzību uz augšu arī no 1917. līdz 1990.gadam.Neskatoties uz sabrukušās impērijas vienmēr piedzērušās daļas raudām, šī melu piramīda turpina grūt arī Latvijas importētās minoritātes vēsturiskajā apziņā. Žēl, ka šīm raudām piekāpjas LPB sinode. Ar LPB Garīgās tiesas 2007.gada 27.jūnija lēmumu aizmuguriski un slepeni, sekojot Staļina troiku labākajai tradīcijai, virspriesteri Jāni izslēdza no klēra, atņemot viņam garīgo amatu. Pēc 70 gadiem no būra izkļuvušās Latvijas autonomās pareizticības pārstāvja balss acīmredzot tiek slāpēta vecajā būrī administratīvi, nevis publiski diskutēts par Latvijas pareizticības vēsturi XX gadsimtā.Krievijas impērija vienmēr bija pret visu, ko Rietumi dara Baltijā, bet vai arī Latvijas pareizticības vadība šodien apkaro patiesības atjaunošanu mūsdienu Latvijā pat savā vēsturē, kas ir Latvijas vēstures sastāvdaļa, to mēs līdz šim nezinājām. Ja LPB vadība apkaro Latvijas vēstures daļas totalitārisma demitoloģizāciju un pieturas pie jaunā patriotiskā viļņa Krievijā, tad Latvijas pareizticība šodien ir Krievijas valsts reliģijas sastāvdaļa, jo viņu uzskati sakrīt.
Latvijas Pareizticīgā Baznīca. Vēstures komentārs
Vairāku grāmatu, dokumentu krājumu un zinātnisku rakstu autors par Latvijas pareizticības vēsturi, virspriesteris Jānis Kalniņš publicējis darbu, kurā apskatītas Latvijas pareizticības likteņgaitas XX gadsimtā. Vērība pievērsta Latvijas Pareizticīgās baznīcas (LPB) stāvoklim Latvijas Republikas laikā, pirmās padomju okupācijas un vācu okupācijas laikā, kā arī pareizticīgo garīdznieku piespiedu emigrācijai un gaitām trimdā.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.