Nezinu, kā to panākuši citu vecmeitu un vecpuišu šovu veidotāji, taču tajos vismaz uz brīdi var noticēt dalībnieku vēlmei gan atrast otru cilvēku, gan skumjām, kad kāds nav novērtēts un atraidīts. Bet jau pirms "Sapņu līgavas" šova radās iespaids, ka tā būtība ir pilnībā sabojāta. Galvenā līgava Ieva Kokorēviča presē paziņoja, ka vīru/līgavaini nemeklē, bet šovā sacīja, ka ļaujas "piedzīvojumam". Tad jau tikpat labi puišu divdesmitnieks varētu mēģināt savaldzināt fotogrāfiju!
Arī raidījumā Ieva bija ļoti atsvešināta un, kā izskatījās, diezgan neieinteresēta. Veids, kādā jau pirmajā vakarā tika atsijāti astoņi līgavaiņi, bija ļoti vienaldzīgs un formāls. Baidos, ka pašas līgavas personība vismaz televīzijas formātā izskatās visnotaļ bāla, raisot jautājumu, kāpēc gan viņu būtu vērts savaldzināt.
Ievas potenciālie līgavaiņi uz televīziju bija nākuši ļoti dažādu iemeslu dēļ, bet pirmajā raidījumā radās iespaids, ka galvenais no tiem bija pati televīzija, šī joprojām kārdinošā iespēja parādīties tālrādē un, pateicoties tās spēkam, sajusties mazliet dzīvākam un nozīmīgākam. Puiši teica, ka vēlas sacensties, parādīt, ka ir paši labākie, ka arī "tāds, kā es" var paņemt šādu meiteni vai pierādīt, ka ne jau visi Latvijas vīrieši ir cūkas. Mērķi ir labi, bet kas gan traucē tos piepildīt bez televīzijas? Un kāds tam visam sakars ar jūtām, pievilcību un iespēju kaut vai šādā šovā satikt īpašu cilvēku?
Gan līgavas, gan līgavaiņu pieejas dekoratīvisms un virspusējība, droši vien lika pirmajā šovā daļā puišus mānīt un kādināt ar citu meiteni. Vispārējas izlikšanās atmosfērā tā vismaz varēja izvilināt kādu īstuma fragmentu. Visticamāk šova intrigu arī turpmāk uzturēs nevis sekošana aplidošanas procesam, bet dalībnieku izmantošana dažādos negaidītos pārsteigumos. Taču pirmā "Sapņu līgavas" raidījuma gaitu iezīmēja vienmuļība un garlaicība, liekot atkal uzdot jautājumu, kāpēc mēs to vērojam?
Vecpuišu un vecmeitu šovu pievilcības noslēpums meklējams skatītājam piedāvātajā ilūzijā, ka televizorā viņš ieraudzīs jūtu rašanās noslēpumu un pilnu to pavadošo emociju komplektu - cerības, vilšanās, skumjas, piepildījumu... Tas kairina lūrēšanas vēlmes un liek sekot svešu cilvēku jūtu ķīmijas reakcijām. Tā nu mēs sēžam pie TV un iedomājamies sevi šo dažādo cilvēku vietā. Bez identifikācijas, atmiņu un izpratnes uzjundīšanas šovam nebūtu nekādas jēgas. Tāpēc, lai maksimāli aptvertu pie TV sēdošo tipāžu spektru, tajā parasti piedalās ļoti dažādi cilvēki. Tāpat kā seno pasaku shēmās, kur, pie pils tornī ieslodzītas princeses, jāšus dodas tuvi un tāli jaunekļi, arī mūsdienu variantā visai raiba kompānija bija sapulcējusies šova sponsoru atvēlētajos interjeros. Starp līgavaiņiem bija gan jauks filozofs, daži šarmanti un pozitīvi dīvaiņi, pāris "labie" puiši un krietns bariņš izrādīties kāru viduvējību.
Man pašai šovs bija kā līdzcilvēku izpētes un dzīves iepazīšanas fragments, vadošo stereotipu tests un ierasto frāžu kolekcijas papildinājums. Aina ar tostiem pie greznā restorāna galda, vien lika domāt, cik pasaule ir daudzveidīga. Pajēlie tosti, kas labāk iederētos kopā ar plastmasas alus pudeli un cūku ādiņu maišeli, ātri vien atšifrēja pāris puišu domāšanas līmeni.
Šovā pirmajā daļā līgavaiņu attiecībās dominēja spēle citam ar citu, ar TV kameru un apkalpojošo personālu, atstājot līgavas valdzināšanu otrajā plānā. Ja godīgi, bez profesionālas apņemšanās sekot TV jaunumiem, es šo raidījumu nespētu noskatīties.