Austrālijas ugunsgrēkos cietis koala lācītis — aizvadīto nedēļu masu saziņas līdzekļu ievērojamākā zvaigzne. Retam būs pagājis secen skats, kurā redzam ugunsdzēsēju ar pudelīti rokā barojam mazo izspūrušo karstuma upuri.
Mierinājumu mums sagādā nevis politiķu apgalvojumi un biržu rezultāti, bet gan mazs, gauži bezspēcīgs dzīvnieciņš. Šajos juceklīgajos laikos alkstam šķietami vienkāršo — mēs meklējam kārtību, kas balstās uz savstarpēju uzticību. Nav izšķirošas nozīmes, kas ir saņēmējs un kas devējs, vai tas cilvēks vai dzīvnieks.
Ne vienu vien reizi cilvēces vēsturē dzīvnieki ir skaidrāk iemiesojuši šo kārtības jēgumu nekā cilvēki paši. Tādēļ arī mūsu interese par dzīvniekiem, par dzīvniecisko cilvēkos un cilvēcīgo dzīvniekos nekad nav apsīkusi. Jau Aristotelis savos darbos par dzīvnieku būtību novēro, ka varbūt vienīgais, kas atšķir cilvēku no dzīvniekiem, ir smiekli. Cilvēks spēj pasmieties arī bez šķietama iemesla. Dzīvniekam nepieciešama kāda konkrēta parādība, lai tajā pamodinātu smieklus.
Kā pārtopam par cilvēkiem? Piedzimstot esam daudzējādā ziņā tādi mazi dzīvnieciņi. Vai tā ir izglītība, kas šos vārtus paver? Vai varbūt pašizpratne, kas gadu gaitā attīstās pati no sevis? Vai varbūt mūsu spēja sapņot — gan miegā, gan nomodā esot? Kāpēc dažreiz uzvedamies dzīvnieciski? Un kā šis cilvēkos mājojošais dzīvnieks atšķiras no tiem dzīvniekiem, kurus sastopam pasaulē? Grozies kā gribi, cilvēks nav cilvēks bez dzīvnieka. Tādēļ arī katrai kultūras tautai jāsacer pašai sava dzīvnieku kultūras vēsture. Kā dzīvnieki parādās tautas priekšstatu pasaulē, kā tie aprakstīti un iekļauti literatūrā, mākslā, folklorā. Nepietiek vien ar skaidrojošajām vārdnīcām un politiskās vēstures apziņas izkopšanu.
Ziemeļnieki Skandināvijas pussalā salīdzinoši nesen ieguvuši savu dzīvnieku pasaules kultūras vēsturi. Tās pievārētājs — dzīvnieku pasaules kultūras vēstures vācējs un viszinis Johans Bernstrēms. Viņa mūža darbs par dzīvnieku vietu un nozīmi Ziemeļvalstu kultūrā tagad pirmo reizi parādījies vienkopus. Sīkpētījumi pārtapuši biezā vārdnīcai līdzīgā sējumā ar nosaukumu Bernstrēma bestiārijs: ziemeļnieku dzīvnieku pasaules kultūras vēsture.
Šis bestiārijs lasāms ar tikpat lielu aizrautību kā labs kriminālromāns. Katra dzīvnieka, gan šodien vēl sastopama, gan izmiruša, gan arī tikai izdomāta, stāsts pārvērsts par mazu vēstures stundu. Kā šis dzīvnieks parādījies ziemeļnieku priekšstatu pasaulē, kā tas iekļāvies viņu dzīvē, kā tas pieminēts visagrākajos rakstos. Nav šķirkļa, kas nepavērtu kaut ko jaunu un nezināmu. Kā jau tas bieži mēdz būt šādos gadījumos, lasot par dzīvnieku nozīmi, nereti vairāk uzzinām par ziemeļniekiem pašiem. Šādus darbus sastāda tikai īpaši cilvēki. Tāds arī bijis Bernstrēms. Visu mūžu viņš uzturējās dzīvnieku pasaulē. Bet ne tikai dabā. Bernstrēms tikpat alkatīgi iedziļinājās vēsturiskos pils inventāros, bīskapu ēdienkartēs, lopkopības protokolos, medību pārskatos. Viņš interesējās par dzīvnieku nozīmi ārstniecībā, to burvju spēku, vietu simbolu pasaulē. Un to visu paveica izcils valodu zinātājs, kas gadiem ilgi pazīstams kā aktieris Anglijā un mēmo filmu zvaigzne Parīzē.
Džordža Orvela lopu sēta ir atbaidoša. Bernstrēma stāstiņi, šķirkļos sadalīti, ir aizgrābjoša lasāmviela. Tādēļ uz Bernstrēma sētu sērstu es labprāt.