Pilnā sparā rit vasaras festivālu laiks, un kā rīdzinieki, tā parīzieši
un londonieši, kā eiropieši, tā arī Jaunās pasaules mākslas mīļotāji
dodas meklēt mākslas piedzīvojumus ārpus uzkarsētajām un putekļainajām
metropolēm. Daži no šiem festivāliem ar laiku kļūst par prestižu un
laicīgi plānotu tūrisma objektu un profesionāļu obligāto atskaites
punktu, kā, teiksim Arlas fotosvētki, Venēcijas biennāles, festivāli
Aviņonā, Zalcburgā, Edinburgā utt. Cerams, ka arī Cēsu festivālu
nākotnē gaida šāds liktenis, jo zinātāji saka, ka nepieciešami seši
gadi, lai varētu runāt par īstu atpazīstamību. Experiance Pommery ir
jau tuvāk šim mērķim — māksla nu jau piekto gadu piepilda senās krīta
raktuves Reimsā, kas kļuvušas par Pommery–Vranken šampanieša ražotnes
pagrabiem. Tās izrādās kā mākslai, tā rūpalam tīkamas attiecības, kad
vieglu prātu provocējošu dzērienu ražotāji atvēl līdzekļus radošiem
prātiem, kuru devums piesaista papildu publikas uzmanību. Lūk, vecajā
Cēsu alus brūzī, atgādinot ne vien par pilsētas kultūras aktivitātēm,
bet arī augstvērtīga pašmāju zīmola esamību, vēl pēdējās dienas
vērojams Skaistums, bet slavenā šampaniešu zīmola Pommery teritorijā
izstāde Māksla mūsdienu Eiropā gaidīs apmeklētājus līdz pat gada
beigām. Turklāt katra 10 eiro vērtā vizīte šampanieša vēstures un
laikmetīgās mākslas pasaulē te noslēdzas ar šampānieša degustāciju.
Izstādes izcelsme
Uz Eiropas šābrīža mākslas kopskata pasniegumu pretendējošo izstādi sadarbībā ar žurnālu Beaux Art magazine veidojuši 25 Eiropas mākslas žurnāli. Izstādes kurators ir Fabriss Busto, franču žurnāla galvenais redaktors, bet pārējo mākslas žurnālu galveno redaktoru ziņā bija piedāvāt divus jaunus, daudzsološus māksliniekus un uzrakstīt tekstu par kopējo mākslas ainu savā zemē. Tālāk darbojās Busto komanda, vedot pārrunas ar māksliniekiem, izvēloties kādu no viņu neseniem darbiem, kas piemēroti šai īpašajai "izstāžu zālei", vai piedāvājot veidot gluži jaunu darbu turpat uz vietas.
Pomri tā ir piektā mākslai veltītā sezona, bet Fabrisam Busto savukārt tā ir otrā līdzīgi veidotā izstāde: 2000. gadā Parīzē ar Haraldu Scēmanu kā izstādes patronu viņš organizēja 45 pasaules mākslas žurnālu piedāvātu skati. Jūnija mēnesī Francija pārņēma ES prezidentūru, un svin to savā gaumē plaši, veidojot veselu mākslai un kultūrai veltītu notikumu sēriju Saison Culturelle Européenne. Laikmetīgās mākslas izstāde ir dabiska tās sastāvdaļa. Turklāt Pomri jau aizsāktā laikmetīgās mākslas izstāžu tradīcija un īpašnieku dāsnais atbalsts, kas acīmredzami un sajūtami izpaudās gan atraktīvās un komunikablās Vrankena kundzes aktīvā klātbūtnē darbu instalēšanas stadijā, gan šampanieša plūdos autoru, no Parīzes sabraukušo žurnālistu un aicināto redaktoru pieņemšanās un pusdienās, kulminējot svinīgās atklāšanas ceremonijas tūkstošgalvainā pūļa priekam, šo vietu, kas atrodas tikai stundas braucienā no Parīzes, padara kā organizētājiem tā apmeklētājiem visnotaļ pievilcīgu. Protams, katra tikšanās ar šarmanto Nathaly Vranken ietvēra arī nelielu lekciju par Pomri šampanieša vēsturi, rūpala pašreizējo stāvokli un attiecībām ar mākslu un kultūras mantojumu.
Vieta
Domaine Pommery atrodas Reimsā, pilsētā, kas vispirms asociējas ar slaveno un izcili skaisto gotikas katedrāli, kur kronēti Francijas karaļi. Taču Reimsa ir Šampaņas pilsēta un slavenais Pommery šampanietis ir tās laikmetīgais zīmols. Domaine Pommery ir plaša dārzu un palīgēku teritorija ap XIX gs. vidū Elizabetes laika neogotikas stilā veidoto namu, kura hallē atrodas durvis uz monumentālajām akmens kāpnēm, kas ved lejup, Cēzara karavīru romiešu—gallu kara laikā izveidotajās krīta raktuvēs. Tas ir īsts gaiteņu, nišu un istabu ar gaismas aci kaut kur augstu, augstu virszemē labirints, kas tagad glabā šampanieša pudeļu miljonus (šķiet, ka šobrīd ap 50). Glītos krāvumos gar eju sienām, nišās aiz ažūriem metāla vārtiņiem uzmanīgi koka stalažās savietoti, tie demonstrē apputējušo, jau vairāk nekā pusotru gadsimtu krāto dzērienu bagātību. Mančestra, Helsinki, Oslo, Brisele utt. — uz sienas lieliem burtiem rakstīti gaiteņu un nišu nosaukumi krājumu ērtākai identificēšanai.
Domaine Pommery vēsture aizsākās ar dažādos veidos šodien godinātās (portreti reprezentācijas telpās, dekoratīvas art nouveau laika reklāmas lapas un, protams, īpaši izsmalcināta šampanieša šķirne) Luīzes Pomrī lēmumu pamestās raktuves 1868. gadā pārveidot pagrabos, kas glabātu šampanieša krājumus. (Cita starpā, tieši Luīze Pomrī ir revolucionārā sausā šampanieša brut izveidotāja, atsakoties no lielā cukura daudzuma, ko lietoja šim dzērienam līdz tam.) Jau 1882. gadā viņa pasūtīja tēlniekam Gistavam Navlē pirmos mākslas darbus pagrabu izdaiļošanai — četrus zemciļņus ar tematiski piemērotām kompozīcijām (Bakha triumfs utt.). Var uzskatīt, ka laikmetīgās mākslas izstādes pašlaik dabiski turpina ciltsmātes Luīzes aizsākto.
Iespaidīgās telpas gan ir īpašs, teju sirreāls pārdzīvojums skatītājam, kuru no bailēm nomaldīties glābj vienīgi ciešā pārliecība, ka par visu te padomāts, arī par viņa gaitu drošību. Vispirms jau kāpnes lejup, kuru apgaismojumā skaidri sajūtama kādreizējo lāpu klātbūtne, tad iespēja turpināt ceļu vismaz piecos virzienos pa gaiteņiem, kuru sienas glabā gadu tūkstošu senu cirtienu pēdas. Laikmetīgās mākslas eksponēšanai šī vide, par spīti savai vizuālajai pašvērtībai, izrādījās labvēlīga, tomēr izvēle neaprobežoties te tikai ar akmens darinājumiem jāuzskata par drosmīgu lēmumu. Šampanietim šajā pazemes valstībā ir dabiski nodrošināta vienmērīga uzglabāšanas temperatūra, bet ejās krājas mitrums, dažviet pat ūdens peļķes. Protams, tas automātiski izslēdz jebkādu iespēju te eksponēt glezniecību, taču vērienīgajām instalācijām, bez kurām šis projekts nebūtu iedomājams, savukārt nepieciešama elektrība un nereti arī sarežģītas elektroniskas sistēmas. Par līdzekļu trūkumu, ko dāsni sponsorēja īpašuma saimnieki, vietējā banka un Francijas valsts, šķiet, nevarēja sūdzēties, jo lietā tika liktas ne vien visjaunākās tehnoloģijas, bet arī perfekts to nodrošinājums visā ilgajā izstādes eksistences laikā. Igauņu mākslinieks savai skaņu instalācijai (es tā arī nekad neapjēdzu, kad un kur tā jāklausās) izmantoja tehniku, kuras lietošanas izmaksas līdzinājās visas igauņu ekspozīcijas izmaksām pagājušajā Venēcijas biennālē. Mūsu Katrīna Neiburga savukārt priecājās, ka viņas darbam Iela netika izmantotas projekcijas, bet bija nodrošināti septiņi lielformāta monitori, taču visas sistēmas uzkārtošana un nodrošināšana pret mitrumu aizņēma stipri vairāk laika, nekā domāts, un darbs visā krāšņumā bija ieraugāms tikai īsi pirms izstādes atklāšanas. Toties atklāšanas ceremonijas viesus priekštelpā sagaidīja Pomrī (un Igaunijas) krāsās — melnos uzvalkos, zilos uzsvārčos, baltos priekšautos un baltos cimdos — tērptu oberu divrindu goda sardze ar šampanieša pudelēm rokā.
Izstāde
Mākslas invāzijai un Eiropas idejai pakļauta bija visa Pomri teritorija. Veselu dienu varēja vērot, kā metāla žoga un ieejas vārtu stieņus rūpīgi aptin ar krāsainām lentām dalībvalstu karogu krāsās. Arī hallē liela siena informē gan par žurnālu nosaukumiem, gan to radītājvalstu ģeogrāfisko izvietojumu, bet lejasmalā izvietotajos ekrānos var redzēt valsts vārdu un kādu katras valsts mākslinieka portretu, bet austiņās — klausīties valodu. Miks Mitrēvics, kuram bija iedots eiropejiski patriotisko tekstu iztulkot un ierunāt, ar sev raksturīgo patiesuma un takta izjūtas mēru atzina to par pārspīlētu un neadekvātu; lai gan ierunāja, taču savu portretu likt neļāva. Tā nu frančiem tik iemīļoto antropoloģisko pētījumu "plauktiņā" palikām bez "latvieša sejas"... Gaismas kastes halles centrā izgaismoja žurnālu vāku reprodukcijas, bet ideja, ka šim attēlam līdzās allaž stāvēs jaunākais attiecīgā žurnāla numurs, šķiet utopiska — Studijas kaudzīte atklāšanas dienā pazuda pāris minūtēs.
Pati izstāde sākas jau dārzā ar atmosfēriskiem (Janas Kalinovas (Čehija) Mākonis — pastāvīgs dūmu izvirdums krūmos), grafiskiem un tīru instalāciju objektiem, kas uztverami gan kā dekoratīvi elementi, gan ironiski vēstījumi pārdomās par sabiedrības aktualitātēm, piemēram, Piemineklis patērnieciskumam — glīts, monumentāls krāvums no lielveikalu iepirkšanās ratiņiem (grupa Absurds, Slovēnija), balto, caurspīdīgo karogu goda aplis pagalma centrā (Marco Godinho, Luksemburga) un ēkas ieejas priekšā — tilts no nekurienes uz nekurieni (Pazudušais, Marina Fulgeri, Itālija), bet bulgārs Ivans Moudovs zālājā rakstīja savu protesta kliedzienu faktam, ka Bulgārijā joprojām nav sava Laikmetīgās mākslas muzeja.
Halle, kur uzmanību vairāk piesaista informatīvie objekti un krāšņi dekorētā milzu šampanieša muca, nelikās pateicīgākā vide mākslas darbiem, toties tajā izvietotās divas kabatas video skatīšanai bija samērīgs piedāvājums kvantitātes ziņā un arī skatītāja ērtībai (pagraba mitrumā ilgi nenosēdēsi) — te Holandes un Igaunijas filmiskie risinājumi. Holande kā izbijusi koloniāla valsts pavisam noteikti var turpināt prātot par balto cilvēku attiecībām ar melno kontinentu visai provokatīvos risinājumos (Renco Martinesa no Amsterdamas 10 minūšu filma par peļņas gūšanas iespēju paplašināšanu afrikāņu domāšanā), bet igaunietes Kristinas Norman 18 minūšu asprātīgi montētais video pēta "Ģēnija lauku", protams, ar Einšteinu centrā.
Galvenās atrakcijas tomēr sākās, dodoties lejup, Pomrī pagrabos.
Jau pats kāpņu sākuma laukums piedāvāja mākslu: Ķīniešu lakstīgalu no Austrijas (pēc Andersena pasakas, ja gibat) — no elektronikas shēmām sastāvošu skanošu objektu (Judith Fegerl) un Mākslas vēstures kapaplāksni no Lietuvas (Juozas Laivys) — abus darbus, šķiet, varētu uzskatīt par turpinājumu ironiskajam ieskatam mūsdienu cilvēka situācijā kultūras telpā. (Arī Raula Kellera skaņu instalācijai bija jādarbojas šajā rajonā.) Taču lejastelpās ironija (piemēram, koka mikrofoni brīvības un demokrātijas sludināšanai no Rumānijas, lielizmēra tanks, kas te piepūšas, te sašļūk no Vācijas, vai mākslas darbs kā pēkšņs izcilnis gludajā ejas paklājā, pret kuru var arī paklupt, utt.) mijās ar īsti emocionāliem vēstījumiem (portugāļa Žoao Pedro Vales melnā, simbolisku detaļu piesātinātā laiva), ļoti personiskām pārdomām (vīrieša un sievietes ceļš vienam pie otra Bagdadē dzimušās un Helsinkos dzīvojošās un strādājošās mākslinieces Adel Abidin sarežģītajā videoinstalācijā Psyché, kur spoguļu labirinta dalītie vīriešu/sieviešu ceļi noved vienotā telpā ar skatu uz divām figūrām augstu pie griestiem, kuras lēni, bet neatlaidīgi rāpo viena otrai pretī) un vienkārši pārsteidzošiem pieredzējumiem, tādiem kā brīnumiem — tieši tam, ko sākotnēji varbūt arī nodēvēja mākslas vārdā. Jo citādi nezinu, kā lai izskaidro vispārējo (arī manu!) sajūsmu par francūža Selesta Bursjē — Muženo silto, gaišo istabiņu, kas pazemē iekārtota putniem, kuri mierīgi barojas ar izkaisītajām sēkliņām vai, apmeklētāju iztramdīti, lido no vienas ģitāras uz citu, radīdami attiecīgu troksni, kopā to visu nodēvējot par skaņu instalāciju. Tieši piedāvājumu daudzveidība, līdz ar katru kaut kādā mērā sajūtot domāšanas lauku un amplitūdu, kas attiecīgā zemē nodarbina mākslas pasaulei piesaistītos un tomēr ir tik saprotama arī citiem, varētu būt tas jaunais, dzīvelīgais, pēc kā varētu sākt runāt par Eiropas kultūras identitāti šodien, 15 gadu pēc apvienotās Eiropas projekta uzsākšanas. Galu galā, to noskaidrot jau arī bija Fabrisa Busto mērķis.
Zvaigznes no Latvijas
Tas nav tikai lokālpatriotisms, kas man liek rakstīt šādu virsrakstu. Mika Mitrēvica un Katrīnas Neiburgas darbi ļoti augsta līmeņa kopējā kontekstā šajā kolekcijā ierakstījās ļoti pārliecinoši kā vērā ņemamas dominantes. Tiem bija gan spēcīgs formālais pamats — tos lieliski varēja pamanīt jau no tālienes, un aktīva vizualitāte uztveres pirmajam līmenim šādā kopskatē bija būtiska —, gan ideja ar personisku, intīmu un ļoti cilvēcisku saturu. Ne velti izteikt atzinību par abu mākslinieku instalācijām man nāca klāt kolēģes kā no Somijas un Igaunijas, tā arī Spānijas, Portugāles un Slovēnijas, viņu darbu nopietno svaru kopainā uzsvēra arī Barbara Suēra, Busto palīdze, kas vislielākajā mērā atbildēja tieši par darbu atlasi.
Katrīna Neiburga pazemes nišā ir ievietojusi tipiskas silikātķieģeļu daudzdzīvokļu ēkas fragmentu ar septiņiem logiem, aiz kuriem noris iemītnieku normāla ikdienas dzīve. Sākotnēji darba iecere radīta Seviļas Baltajai naktij 2006.gadā, tad logu esot bijis vairāk, taču attēla kvalitāte (projekcijas) varējusi būt labāka. Pomrī pagrabi līdzās videoekrāniem nodrošināja arī vēlamo tumsu, kurā logu acis ar savu kustīgo saturu izgaismojās jo perfekti, ļaujot skatītājam kļūt par tādu kā lūriķi, svešas dzīves vērojot. Turklāt — dzīves no tikai nesen Eiropas apziņai atklāta reģiona. Tur bija gan sirmgalvju, gan jauniešu pāris, gan vientuļš puisis, kuram veļas diena, un meiteņu bariņš, kas kaut ko svin, utt. Cik saistoši tas izrādās, varēja noprast no palielā pūļa, kas regulāri aplenca Katrīnas darbu.
Seši mēneši ir pamatīgs darba ekspozīcijas laiks, un jādomā, ka tas labi kalpos autoru vārda nostiprināšanai starptautiskās publikas apziņā. Arī Mika Mitrēvica aci piesaistošākais darbs velves tumsā — gaismas objektu instalācija Syndromeda — ticis tikai vienu nakti rādīts kādā pasākumā Rīgā, bet tagad godam izgaismo ceļu pie viņa smalkajām, miniatūrajām cikla Kaut kur līdzās fotogāfijām un video, kas Rīgas publikā jau guvis ievērību (Dienas gada balva 2006). Mežs naktī, kur tepat līdzās varbūt kāds gaida atradēju. Un skatītāja prieks šo nezināmo svešinieku pamanīt ainavā, kura šķiet rādām tikai meža biezokni un koku stumbrus. Tikai vēlāk domās aptver, ka Mika Mitrēvica tumšais mežs nemaz nebija baiss, tikai vilinoša noslēpuma pilns kā pati dzīve. Bija prieks dzirdēt, ka arī viņa Andrejsalā apmeklētais konteiners ar Personu kolekciju tikko guvis panākumus jaunās mākslas skatē Manifestā un presē atzīmēts kā šīs skates atklājums. Arī Pomrī redzamie attēli izcēlās uz kopīgā fona tieši ar neslēpto emocionalitāti, pat lirisko smalkumu noslēpuma estētikas veidolā. Ja portugāļu mākslinieka Melnā laiva bija kā barokāli krāšņa un melanholiska poēma, tad Mika fotogrāfijas — romantiskas dzejas četrrindes, kas jo tiešāk skar lasītāja sirdi.
Epilogs
Izrādījās, ka gandrīz visu Eiropas mākslas žurnālu galvenie redaktori, izņemot franču un slovāku, ir sievietes. Laikam jau likumsakarīga situācija, ņemot vērā atbildību un darba nelimitēto apjomu, kas šajā lietā jāiegulda. Varbūt, ka tas arī noteica izvēlēto mākslinieku kopumā pozitīvo orientāciju, bez vēlēšanās šokēt, bet runāt par to, kas svarīgs māksliniekam kā cilvēkam, kas dzīvo tajā Eiropā, kādu redzam to šodien.