Normunda Naumaņa vārdā nosaukto Gada balvu mākslas kritikā 2015. gadā nodibināja Normunda Naumaņa biedrība. Lēmumu par šī gada nominantiem pieņēma biedrības izveidota žūrija: žūrijas priekšsēdētājs filozofs un rakstnieks Ilmārs Šlāpins, Nacionālā kino centra direktore Dita Rietuma, izdevniecības Neputns galvenā redaktore Laima Slava, KDi kultūras žurnāliste un teātra kritiķe Undīne Adamaite, Valsts kamerorķestra Sinfonietta Rīga mākslinieciskā producente, muzikoloģe Baiba Kurpniece, literatūras kritiķe Anda Baklāne, publicists Valdis Ābols un Normunda Naumaņa biedrības valdes priekšsēdētāja Sarmīte Ēlerte.
Šī gada NN nakts devīze ir Māksla tulko mākslu, to veido Mārtiņš Meiers, Monika Pormale, Baiba Broka, piedalās Krišjānis Elviks, Kirils Ēcis un repa improvizācijas grupa Brīvrunu projekts.
"Vajag cilvēcisko telpu. Aukstais dizains, funkcionālais minimālisms atmirs. Kuba istaba ar betona sienām, kuras vidū ir perfekti balta gulta ar melnu veļu. Nu cik ilgi tā sildīs tavu dvēseli? Vajag, lai tur būtu kaķītis. Lai tur būtu netīrumiņš. Lai tur būtu nokritusi zeķe. Lai tur būtu kaut kas tāds, kas vienkārši cilvēcisko apkārtni. Tāpēc jau arī mākslā vienmēr daudz mīļākas būs lietas ar nepareizībām. Ar to, kur ir kaut kāds defektiņš. Tev it kā viss ir skaidrs, par ko ir šīs Trīs māsas, Otello, Oblomovs vai Marija Stjuarte, bet ir vēl kaut kāds noslēpums, kuru tu nesaproti," tā savā pēdējā intervijā KDi teica teātra un kino kritiķis Normunds Naumanis (1962–2014).
KDi uzdeva dažus jautājumus mākslas kritiķiem, kuru darbs un personīgā patika ir tulkot šo "vēl kādu noslēpumu, kuru tu nesaproti", neļaujot mums visiem noslīkt pārkopētu un nemākulīgi uzrakstītu preses relīžu un anotāciju lavīnā. Viņi ar savām recenzijām ir pierādījuši, ka vārdu savienojums "kritiskā domāšana" faktiski ir liekvārdība, jo vai tad ir iespējama nekritiska domāšana?
1. Kādā veidā jums ir interesants jautājums par mākslas kritikas jēgu? Vai jūs sev laiku pa laikam to uzdodat?
2. Kādos apstākļos jūs nekādi nespējat rakstīt?
3. Vai pieķerat sevi personīgajās klišejās? Kā uz to reaģējat?
4. Kuru no šī gada recenzijām jums pašam rakstīt bija visneaizmirstamāk (interesantāk/grūtāk/vieglāk/skaistāk/jautrāk; cits variants)? Kāpēc?
5. Kas, jūsuprāt, ir aktuālākā problēma mākslas kritikas jomā Latvijā?
Silvija Radzobe, teātra kritiķe un zinātniece
1. Visdrīzāk šādu jautājumu sev neuzdodu. Lai vai kā – šaubos, vai kritiķis reāli var ietekmēt mākslas tapšanu. Rakstu tāpēc, ka mani interesē teātris visā tā daudzveidībā un neprognozējamā attīstībā. Man patīk izrādes uzminēšanas, atšifrēšanas process. Un sagādā prieku "tīklos" apmainīties domām ar lasītājiem par saviem rakstiem: patīkama ir atzinība, sarūgtina kritika, ja tā nav pamatota, iepriecina ierosinošas diskusijas. Un ja vēl saņem kādu pozitīvu īsziņu no teātra, par kuru esi rakstījis...
2. Tādus apstākļus grūti iedomāties. Vienīgi, ja kaut kas nav kārtībā ar datoru vai nopietni saklibojas veselība.
3. Rakstīšanas klišejas rodas no domāšanas klišejām. Šajā ziņā man ir ļoti laimējies, pie tam divkārt: 1) strādāju par pasniedzēju topošajiem teātra kritiķiem, jauniešiem parasti ir svaiga, neordināra domāšana, cenšos, lai viņu radošo garu nenomāktu ar kaut kādām sapelējušām un vienreiz par visām reizēm atzītām t. s. pareizajām atziņām. Tātad viņu dēļ cenšos nebūt "klišejaina", 2) mana meita Zane ļoti uzmana, lai es neieslīgtu kaut kādās klišejās: viņa man ne tikai norāda, ja kaut ko tādu manos rakstos ir manījusi, bet arī nepārtraukti mudina paplašināt redzesloku par teātri un arī kino, pasviežot attiecīgas grāmatas, dažkārt pat piespiežot noskatīties vienu vai otru filmu vai šovu.
4. Visneaizmirstamākais šajā gadā bija darbs pie recenzijas par Jaunā Rīgas teātra izrādi Baltais helikopters. Es rakstīju gluži kā drudzī – vienlaikus lielā pacilātībā un it kā bailēs, ka neizdosies uzrakstīt visu, ko domāju un jutu, skatoties šo izrādi, kurā tik daudz kas rezonēja ar manu šībrīža pašsajūtu un pasaules izjūtu. Kaut ko līdzīgu esmu pārdzīvojusi, kad savulaik rakstīju par Eimunta Nekrošus labākajām izrādēm. Taču notikums ar recenziju par Balto helikopteru bija arī ironisks. Otrā rītā uzrakstīju otru recenziju – emocionāli savaldīgāku, kurā, kā man likās, izdevās precīzāk formulēt dažus izrādes tehniskos aspektus. Taču noguruma un izklaidības, bet varbūt likteņa dēļ uz kroders.lv aizsūtīju pirmo recenziju...
5. Par visu mākslas kritikas jomu Latvijā nevaru spriest, jo to perfekti nepārzinu. Ja runāju par teātra kritiku... Man patīk, ja kritiķis raksta spilgti, personīgi, protams, profesionāli. Ja viņš vairāk vai mazāk tomēr ir informēts, kur teātra māksla virzās – un ne tikai Latvijā. Un ja viņš nemēģina pieglaimoties teātrim un tā māksliniekiem. Vai visi mūsu teātra kritiķi atbilst šiem kritērijiem? Nē. Vai ir tādi, kas atbilst? Protams.
Arnis Koroševskis, literatūras kritiķis
1. Kritikā darbojos samērā neilgi – pēdējos astoņus deviņus gadus –, tāpēc neuzdrošināšos apgalvot, ka būtu izpratis mākslas kritikas jēgu vai nozīmi. Tas gan nenozīmē, ka jautājums, vai tas, ko es daru, vispār kādam ir nepieciešams, kļūtu mazsvarīgs. Kritika ir komunikācija, tiesa gan, netieša rakstura un ar paradoksālu iedabu. Ja kāds, izlasījis manu recenziju, jutīsies no tā kaut ko ieguvis, varbūt rakstīšanai ir bijusi jēga? Savukārt, ja lasītāji nepiekritīs maniem vērojumiem vai vērtējumam, tas turpretī nozīmēs, ka viņi nevar nerēķināties ar manu viedokli.
2. Nespēju rakstīt ārpus sava dzīvokļa darbistabas. Esmu radis dažādos apstākļos lasīt grāmatas un veikt piezīmes, taču pilnvērtīgi rakstīt spēju tikai īpašā vidē – starp saviem grāmatplauktiem. Kādreiz varēju strādāt tikai vēlos vakaros vai naktīs, taču ar laiku tas ir mainījies. Reti kad lasu vai rakstu pilnīgā klusumā – teju vai katru līdz šim tapušo recenziju ir pavadījusi neuzbāzīga instrumentālā mūzika, atsevišķos gadījumos tā savdabīgā veidā sintezējusies ar pamattekstu un kļuvusi par daļu no lasāmā vai tobrīd topošā vēstījuma. Grūti strādāt vidē, kas nesaistās ar "radošu omulību", tāpēc iespējami izvairos no moderni iekārtotām lasītavām, kas drīzāk atgādina dzelžaini lietišķas biroja telpas.
3. Vislielākais grēks ir ieciklēšanās uz vieniem un tiem pašiem valodas līdzekļiem (noteiktiem frazeoloģismiem, jēdzieniem u. c.), atsaukšanās uz vienām un tām pašām kultūrvēsturiskajām situācijām un autoriem, arīdzan (ne)apzināta stagnācija recenzijas kompozīcijā – principos, pēc kādiem veidots raksta mugurkauls. Ar to nākas neizbēgami un ne vienmēr veiksmīgi cīnīties. Labi iestrādātam šablonam piemīt spēja kritiķi nomierināt – teksts galu galā top veikli un bez šķēršļiem, taču autoram ir jāsaprot, ka tieši tas ir maldinoši. Ir jāturpina meklēt jauni izteiksmes veidi, un itin bieži tie sastopami visai netālu – pašā recenzējamajā mākslas darbā. Reizēm attopos strupceļā, taču mēdzu par to paironizēt – jo vai tad kritiķis, kurš zaudējis iedvesmu, pati par sevi nav klišeja?
4. Par neaizmirstamu kļuva Jāņa Einfelda pēdējā romāna recenzēšana. Savulaik biju apņēmies nekad nerakstīt par atsevišķiem latviešu rakstniekiem, un viens no tiem bija Einfelds (aiz bijības, jo viņš tomēr ir viens no pēdējā ceturtdaļgadsimta neparastākajiem autoriem), taču tieši šajā darbā pamanīju ko ļoti atpazīstamu un sev tuvu, un šī apstākļu sakritība ļāva tapt plūstošam rakstam.
5. Vairīšanās no tiešuma, proti, kritikas žanrs nereti tiek jaukts ar anotāciju, recenzijas īsti neatspoguļo konkrētu vērtējumu. Sevišķi izteikti tas novērojams literatūras kritikā, pārējās mākslas nozarēs tā šķiet retāk sastopama parādība. Daudzos gadījumos man kā lasītājam nav saprotams, vai recenzijas autora ieskatā aplūkotais darbs ir vērtīgs un ar paliekošu nozīmi vai tomēr neizceļas uz pārējo fona. Protams, tas var liecināt par paša lasītāja aprobežotību, taču jāsaprot, ka pārlieka neitralitāte kritikā iezīmē tās norietu.
Santa Remere, kultūras žurnāliste un pētniece
1. Mani šis jautājums šausmina... Tas, ka mākslai ir vajadzīgs ne tikai radītājs, bet arī skatītājs, ir vienkārši elementāra patiesība. Mākslinieki parasti nekar gleznas tumsā, viņi grib, lai tās redz, lai tās sasniedz kādu un iedarbojas uz viņu. Es gribu tās redzēt. Tās iedarbojas uz mani, un es spēju kaut kādā mērā izteikties par šo iespaidu. Es pasaku, ko es redzu – ko mākslinieks ir uztaisījis. Māksliniekam pašam nav obligāti jāspēj pašam to pateikt. Bet vai ir jēga tam, ka tieši es to pateikšu, – šo jautājumu es uzdodu katru reizi, kad man jānodod recenzija.
2. Nevaru iedomāties tādus apstākļus, es rakstu visos stāvokļos. Varbūt patiesībā man vajag visus tos traucēkļus, lai sakoncentrētos par spīti apstākļiem. Ir bijusi situācija, kad redakcija prasa – vai varēsi pirms pirmizrādes nodot recenziju par filmu, kuru nevaram tev dabūt. Bet pat toreiz kaut kā viss atrisinājās, un recenzija bija.
3. Es gribētu sevi pieķert. Diemžēl pat ja izskatās, ka atkārtoju savas parastās klišejas, es no sirds tobrīd tā esmu domājusi. Bet man parasti uzdod viena tipa tēmas – "sliktās meitenes", lamuvārdi, grafiti, šausmiņas bērnu literatūrā. Un tad pēkšņi Dvēseļu putenis, un tas uzreiz bija interesanti, kā es ar savām progresīvo jauniešu un slikto meiteņu klišejām mēģināju rakstīt par Grīna romānu un Dreiberga filmu. Sanāca, iespējams, pamanīt vēl kaut ko, kas citiem bija paskrējis garām.
4. Mana vismīļākā recenzijas rakstīšanas pieredze šogad bija par somu dzejnieces Heli Lāksonenas dzejas krājumu Soul. Burkans. Undens. Pirmkārt, tas bija pārpratums – man to iedeva kā bērnu grāmatu, citādi nemaz nebūtu devuši. Otrkārt, viņa mani tik ļoti iedvesmo un aplipina ar savu žirgtumu, ka, liekas, recenzijā sanāca būt tikpat godīgai kā viņai dzejā. Rakstīju ļoti personiski, aizrāvusies, noraudājusies, es burtiski nesos viņai pretī ar savu divriteni pa Gaujas senleju – tik daudz bija viņai ko pateikt. Es biju pateicīga par šādu iespēju, turklāt zinu, ka viņa to arī izlasīja ar translate.google.
5. Tas, ka profesionāļiem nav laika. Gribētu, lai biežāk konkrētās nozares speciālisti saņemtos un padalītos ar viedokli par cita profesionāļa darbu publiski lasāmā formātā. Tas daudz dotu gan lasītājam, gan arī pašam praktiķim vai akadēmiskajam teorētiķim. Kāpēc tā nenotiek? Domāju, ka tas nav tikai naudas, bet arī kultūras vai tradīcijas jautājums. Cilvēki ir gatavi ziedot naudu žurnāla uzturēšanai, bet reizēm taču varētu noziedot arī kādu recenziju vai eseju. Tas būtu liels atbalsts nozarei.
Zane Radzobe, teātra kritiķe
1. Protams, uzdodu, jo kāda gan būtu jēga tērēt laiku bezjēdzīgajam? Man šis ir jautājums par mākslas jēgu. Māksla, manuprāt, ir īpašs komunikācijas veids un tai ir specifiskas sociālās funkcijas. Kritiķa darbs ir tulkojums, mēģinājums aiz šķietami nejaušām zīmēm saskatīt likumsakarības, kontekstus, attīstības tendences. Man tā liekas interesantākā kritikas funkcija, jo tā ir radošākā un saistīta ar specifisku kritiķa skata leņķi. Zinu un ar cieņu izturos arī pret faktu, ka bez kritikas māksla nesaglabājas vēsturē. Bet galvenais tomēr ir diskusija ar savu laiku.
2. Ja es jūtu, ka raksts principā nav vajadzīgs – izdevums to pasūtījis, lai vienkārši aizpildītu lapaspuses. Vai ja nākas iesāktu rakstu uz ilgāku laiku atstāt – tad ir risks tekstā vairs netikt iekšā.
3. Klišejas, strādājot ar valodu, attīstās nemanot, droši vien tāpēc, ka ir ērti lietojamas. Kad pieķeru, ka attīstījušās, pārstāju lietot.
4. Bet gaisma eksistē par Alvja Hermaņa Balto helikopteru žurnālā Teātra Vēstnesis. Pareizais vārds ir "radīja gandarījumu", turklāt dažādos veidos. Gluži tehniski – tā ir garākā mana šī gada recenzija, un tajā ir vairāk fiziskas vietas domām un stilam, ko īsākos rakstos nākas upurēt. Teātra Vēstnesis ir specializēts izdevums, un tajā var arī atļauties ignorēt plašākai auditorijai nepieciešamos sīkos un ne tik sīkos pielāgojumus, tāpēc – varbūt drusku egoistiski – šai rakstā es mazāk domāju par lasītāju un vairāk – ko es gribu pateikt. Otrkārt (un galvenais) – Baltais helikopters ir liels un sarežģīts mākslas darbs, un par to ir nesalīdzināmi interesantāk domāt un rakstīt nekā par maziem un vienkāršiem darbiem. Visbeidzot – šī raksta sakarā vairāki cilvēki, kurus es cienu, man ir teikuši labus vārdus, un man tas personiski daudz nozīmē.
5. Personisku interešu un attiecību stādīšana pāri profesionālismam.
Rasa Jansone, māksliniece un kritiķe
1. Vizuālās mākslas izstāde notiek noteikta laika un vietas krustpunktā, tā nav grāmata, kuru gadu pēc izdošanas iespējams sameklēt bibliotēkas plauktā, izlasīt un tad mierīgi izdarīt savus secinājumus. Latvijā nemitīgi norisinās neievērotas, nepamanītas, bet ļoti interesantas izstādes. Kritika vispirms jau ir trauksmes celšana, aicinājums "ejam skatīties!".
2. Troksnī. Troksnis ir citu cilvēku klātbūtne (pat pašu tuvāko) un jebkāda veida mūzika.
3. Apvainojos un aizeju gulēt. Sapnī redzu tumšu Ulda Tīrona figūru, kas slejas pār mani un saka: "Ja tev liekas, ka esi uzrakstījusi kaut ko labu, visticamāk, tu jau iepriekš kaut kur to esi izlasījusi." Es nočukstu: "Protams, Uldi", ceļos un turpinu rakstīt. Ir simtiem iemeslu, kāpēc nerakstīt. Un tikai divi – spītība un ziņkārība –, lai turpinātu un tiktu līdz sava teksta galam.
4. Kaut kādā ziņā katra recenzija bija nebeidzama jautrība. Tas patiešām ir jautri, ja mākslinieki paši ķeras pie rakstīšanas. Un vismaz rakstīšanas "karjeras" sākumā tā ir arī brīvība – mākslinieka rakstītāja plecus nenospiež akadēmiska, zinātniska teksta pārvaldīšanas likumi. Galvenais, lai rakstītājs būtu mazliet kašķīgs pļāpa, kuru patiešām interesē vizuālā māksla. Taču, protams, agrāk vai vēlāk nāksies atbildēt par saviem vārdiem, ja vien autors/autore regulāri turpinās publicēties, – ar to ir jārēķinās pat vislielākās brīvības skurbulī.
5. Jau simtreiz šeit un citos medijos piesauktās patiesības: patlaban vizuālās mākslas kritikas dreifē no viena medija pie otra, ļoti pietrūkst neatkarīgas, spēcīgas platformas, kas nodarbotos tikai ar vizuālo mākslu; pietrūkst platformas, kas fiksētu un uzkrātu sieviešu mākslinieču darba apstākļu aprakstus, stilus, citādību vai vienādību, ideju pārmantojamību vai noliegšanu. Protams, es nespēšu atturēties te pieminēt arī nebeidzamo naudas trūkumu un zemo samaksu par recenzijām. Kritika ir mīlestības darbs!