Dzejniecei un dramaturģei Mārai Zālītei šis pavasaris ir radošs. 11.aprīlī Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvos mūzikls Priekules Ikars Mihaila Gruzdova režijā. Apgāds Dienas Grāmata izdod viņas un Imanta Ziedoņa sarunu grāmatu To mēs nezinām.
Kāpēc šobrīd aktuāls Priekules Ikars?
Es lugu redzu kā pinumu, būri, kurā dzīvajam mākslas faktam - putnam - jāienāk. Pavedieni, no kuriem to ligzdu viju, vispirms ir leģenda, varbūt pat fakts, ka 1680.gadā Priekulē bijis kalējs, mehānikas ģēnijs, kurš taisījis spārnus. Laikmetā, kad visapkārt dega raganu sārti! Šajā laikmetā satiekas izvirtusī pirmskristiānisma reliģija, degradējusies kristietības ietekmē, tomēr spēcīga, un tehnoloģiju laikmets. Ņūtons atklāj gravitācijas likumu, Dekarts tiek izslēgts no katoļu baznīcas, Rišeljē dibina Franču akadēmiju. Mūsu Ikars lido. Viņš bija dzimtcilvēks, ko atbalstīja muižas īpašnieks. Arī tas interesanti, jo lauž primitīvos stereotipus par to, kādi bija muižkungi. Dominē uzskats, ka visi bija velni. Par Ikaru galvot nevaru, bet fon Korfs ir vēsturiska persona. Divas paaudzes pēc viņa šīs dzimtas pārstāvis kļuva par Pēterburgas Akadēmijas pirmo prezidentu. Viņš nāk no Priekules. Viņš ir mūsējais. Nekas, ka vācietis. Domāju, ka nepieciešams baltvācu devumu integrēt mūsu kultūras mantojumā.
Protams, arī labirinta tēma. Labirints ir ceļš, kurā esam ieslodzīti kopā ar Mīnotauru, respektīvi, zvēru, briesmoni. Varam minēt, vai no mums neatkarīgu vai mūsos pašos mītošu. Labirints ir arī cilvēka intelektuālais produkts. Dedals pats rada labirintu, no kura nespēj izkļūt. Vienīgais veids - aizlidot. Vajadzēja izdomāt spārnus.
Kā tapa intervijas ar Imantu Ziedoni? Un kāpēc tās iznāk tieši tagad?
Tas ir vecs parāds Imantam. Likās, ka vajag tomēr intervijas
publicēt. Īpaši tagad, kad dzejnieks vairs tik raiti nerunā.
Intervijas… Nē, tās nav intervijas, bet sarunas. Saruna no
intervijas atšķiras ar to, ka nav iepriekš sagatavotu jautājumu. Tā
brīvi plūst no vienas tēmas citā. Publicējam tās autentiskā veidā,
un man liekas, ka tās par Ziedoni pasaka arī ko tādu, ko agrāk
neesam zinājuši. Saglabāta Imanta sarunvalodas intonācija. Tas, kā
Imants runā, kā viņš domā runājot. Kā uzšķiļas paradokss. Grāmata
ir veltījums Ziedonim, arī viņa cienītājiem.
Ko jums personiski nozīmē Ziedonis?
Ļoti daudz. Vēl šodien. Protams, jaunībā… 70.gadu jaunatnei viņš bija vēstnieks no citas pasaules. Tā es viņu redzēju - ar puķi pogcaurumā, viņa frizūru, stāju un, protams, brīnišķīgo dzeju un publicistiku. No viņa esmu daudz guvusi. Tā saucamajā koku grupā piecpadsmit gadus braucām pa Latviju. Tas satuvināja, tāpēc varam pļāpāt par visu. Grāmatā arī nešķiroju svarīgas vai mazāk svarīgas tēmas. Varbūt var likties, ka tā ir pļāpāšana. Bet - autentiska pļāpāšana. Un - pļāpāšana ar Imantu Ziedoni. Tam ir vērtība.
Grāmatā daudz runājat par tēmu dzejnieks - mākslinieks un dzejnieks - sabiedriskais darbinieks. Kas jums ir dzeja? Un vai šī mākslinieka divdaļība laika gaitā ir mainījusies?
Neatkarīgi no vēlmēm piedzimstam ar dažādiem sociāliem temperamentiem. Grāmatā ar Imantu runājam - kaut nebūtu piedzimuši ar ieprogrammētu rūpi par valodu un tautu, par kultūras celšanu, garīgumu. Kaut būtu piedzimuši intraverti. Mēs būtu labāki dzejnieki. Bet mēs mēģinām darīt labu. Par to vienmēr jāsaņem sods, jo nevajag jaukties lietās, kur varētu nejaukties. It kā. No otras puses - ja dzejnieki nebūtu darījuši… Tagad jau nevar teikt, ka situācija būtu citāda, jo šobrīd ir ļoti slikti. Man ir nākuši uz ielas klāt, teikuši: nu, dabūjāt, ko gribējāt? Tā ir ar sabiedrisko pienākumu, ko pats sev uzkrauj. Ir kolēģi, kam šī pienākuma nav, un viņi sasniedz… Aka ir šaura, bet dziļa. Peļķe ir plaša, bet sekla.
Vai tas tomēr nav talanta jautājums?
Ir. Kā talants ievirzīts. Kolektīvā zemapziņa spēcīga vai
individuālisms. Es gribētu, lai man būtu izteiktāks individuālisms.
Lai es būtu egoistiskāka. Lai desmit gadus nebūtu izmisīgi
cīnījusies par Karogu, pati ne rindu neuzrakstot. Bet - tā ir
nolemtība. To nevar grozīt.
Un šodien? Jaunākās paaudzes dzejnieki dzimst egoistiskāki? Publiskā telpā viņus nejūt.
Teikšu rūgtus vārdus, ko varbūt vēlāk nožēlošu, bet… Pašlaik būt latviešu dzejniekam ir smagi. Redzot, kā tauta pašiznīcinās, talantīgiem cilvēkiem jādomā - kam rakstīt? Latviešiem, kas nevēlas būt latvieši? Tiek daudzināts negatīvisms. Daudzināt - tas ir vārds, kas nes lielu gudrību. Ko daudzinām, tas vairojas. Saprotu jaunos dzejniekus, kas glābjas cinismā. Viņiem ir slikta dūša, un viņi to neslēpj.
Diena nesen inteliģences pārstāvjiem jautāja, ko darīt, lai izvestu valsti no krīzes. Vai jums liekas, ka inteliģencei atkal vajadzētu uzņemties atmodas laika lomu?
Mūsu acu priekšā nozaga valsti. Par to es nevēlos uzņemties atbildību. Man nav jāuzņemas atbildība par to, ko darīja Šķēle, Lembergs, amatvīri. Nedomāju, ka inteliģencei vajadzētu ļaut slaucīt netīrās kājas sevī kā kājslauķī. Vainīgi ir konkrēti cilvēki, un tas ir tiesībsargājošo institūciju jautājums. Nav vainīga ne inteliģence, ne tauta. Gribu norobežoties, jo pēdējos desmit gadus esmu strādājusi kā zirgs, nepārtraukti radot, mūsdienu terminoloģijā runājot, kultūras produktu. Zinu, ka tā ir mana misija, jo tauta bez kultūras vispār nav tauta. Ja nācija zaudē kultūrradošo spēju, to izmet vēstures mēslainē.
Vai ārpus inteliģences slāņa ir kāds, kas spēj radīt vīziju par nākotni? Vīziju jau nav.
Atmoda deva skaidru vīziju. Mēs gribējām demokrātisku, labklājīgu valsti, kura garantē latviešu nācijas, kultūras, valodas pastāvēšanu ilgtermiņā, izglītotu sabiedrību. Velosipēds nav jāizgudro. Tas ir joprojām aktuāli. Atmodas laika ideālisti nedomāja, ka uzradīsies alkatīgi, savtīgi tipi, kas zags un laupīs. Likās, tas nevar notikt, jo mēs visi… Aizmirsām, ka pasaulē eksistē ļaunums.
Ziedonis saka - nepazinām sevi kā pretrunīgas būtnes.
Kādas, pēc jūsu domām, ir latviešu kā tautas domas pašiem par sevi?
Jā, runājām par to, ka visai tautai vajadzētu piešķirt ordeni…
Augstākās padomes vēlēšanu kampaņas laikā biju līdzi Imantam
Aizkrauklē. Pirmo reizi sajutu disonansi. Mediju loma tomēr ir
milzīga, un toreiz tika pavairoti pozitīvie kadri - prieka asarām
raudoši cilvēki pie Saeimas, tautumeita Labvakar reklāmā… Cilvēka
garastāvoklis un gara stāvoklis ir ļoti ietekmējams, un mums likās,
ka tādi ir visi cilvēki. Izrādījās, vajag tikai aizbraukt uz citu
vietu, tur ir citas noskaņas. Tolaik mēs ļoti ietekmējāmies no
medijiem, par daudz labi par sevi sākām domāt. Tagad notiek
pretējais - principā mediji garīgi nokauj cilvēkus.
Pirms gadiem intervijā teicāt, ka libretus rakstāt, jo
katrai nācijai, lai tā pastāvētu, nepieciešami savi mīti. Vai Ikars
pieder šiem mītiem?
Pārsteidzāt mani. Jā, laikam tā teicu. Bet, izvēloties tēmu,
nedomāju, ka nostiprināšu mītu. Tiesa, man gribas, lai latviešiem
šī leģenda piederētu kā, piemēram, Turaidas Roze. Ja mums nav
kopīgu sižetu, tad grūti pašidentificēties un sarunāties. Ir
nacionālie kodi, kas visiem jāzina. Tad komunikācija ir dziļāka
nekā valodā. Bezapziņas līmenī. Jā, laikam ar to es nodarbojos.
Kāda Ikarā ir attiecība starp vispārcilvēciskām vērtībām un
konkrētā brīža aktualitāti?
Vienmēr jau ir mērķis, lai darbs būtu nolasāms vairākos līmeņos. Ne velti te klāt vispārcilvēciskais sengrieķu mīts. Bet ir arī konkrētība.
Tomēr esat ierakstījusi Bendes meitiņas līniju. Tas tomēr ir latviešu kultūrai zīmīgs tēls.
Kā pieķērāt mani! Par to nevienam nestāstīju, bet tā kā esat uzminējusi, tad - jā, tā ir. Ješka man ir mīļākais tēls. Bendes amats, tas ir vēsturisks fakts, tika mantots. No paaudzes paaudzē "darbs paliek darbs…" Negribu atklāt sižetu, tāpēc ar paralēli… Paaudzi ierauj slaktiņos. Un kā nolemtība, katru nākamo - atkal. Kā labirintā. Liekas, esi atradis ceļu, bet aiz pagrieziena, paskat, atkal priekšā. Rodas sajūta, ka tas ir liktenis, ka neko nevar darīt. Te, lūk, ir mēģinājums izlauzties. Tas, kas notiek garīgajā pasaulē, domās, ietekmē realitāti. Es tam ticu. Par determināciju esmu daudz domājusi jau Sfinksā. Varonis sfinksai jautā - vai tas, ko tur rokā, ir dzīvs vai beigts. Un sfinksa nevar atbildēt. Jo acumirklī putniņu var saspiest vai palaist vaļā. Tās ir eksistenciālas rotaļas. Bet latviešiem dažkārt…
Grāmatā atvasināt to uz sievišķo un vīrišķo kultūru.
Pasivitāte ir sievišķās kultūras ietekmēta. Bet ir arī pozitīvais. Neesam bijuši agresīvi. Protams, daudziem ir individuāli grēki pa bendes līniju, bet kā tautai mums nav sliktas karmas. Mēs drīzāk kā zāle pieglaužamies zemei. Lai kādi vēji pūš, visi - pāri. Dzīvojam krustcelēs, te vienmēr ir staigājuši visādi zviedri, kā rakstīja Majakovskis. Vajadzēja galvu noliekt, tas veido raksturu. Tagad sākam plūkt negatīvos augļus. Jo tagad mūsu liktenis ir pašu rokās. Bet mēs atkal gaidām vēju, lai noliektos, lai pāri mums pārpūstu. Nevis paši ceļam vēju.
Mums ir maza valstiskuma pieredze. Ulmaņa kaut maigo, bet
nedemokrātisko laiku grūti uzskatīt par valstiskuma apgūšanu.
Negribu daudziem dārgos ulmaņlaikus pavisam kritizēt, bet viņš
noliecās, kad nāca briesmīgais asinsvējš no austrumiem. Cerēja, ka
ar noliekšanos glābs, bet neglāba. Tātad noliekties nedrīkstēja. Un
nedrīkst noliekties šodien.
Jūs uzskata par Raiņa tradīciju turpinātāju dramaturģijā. Kā pati
uz to skatāties?
Izklausās lecīgi.
Jums ir interesanta diskusija par Raini.
Ar Imantu? Jā, pamatīgi ecējāmies. Rainis man ir svarīgs. Domāšanas modelī mums ir kas līdzīgs. Mani aizrauj stilistika, vēriens, domāšanas plašums. Bet Rainis taču ir ģēnijs! Es nevaru sevi salīdzināt ar Raini. Ko dzenat stūrī? Uz Raiņa pēctecību pretendēt nevaru, bet, jā, rainiskais domāšanas stils man imponē. Es jau arī savas lugas par lugām neuzskatu. Kā Ziedonis grāmatā saka - liecieties mierā, neesmu nekāds dzejnieks. Kāda es dramaturģe? Es esmu sikspārnītis, kas iet pie pelēm un saka - es arī esmu pelīte. Kāda tu pelīte? Vai tad pelēm ir spārni? Ej pie putniem! Un sikspārnītis iet pie putniem: putniņi, es gribu būt pie jums, man arī ir spārni. Vācies tu prom, kas tu par putniņu! Vai tad putniem ir zobi? Es esmu hibrīds. Ne putns, ne pele.
Kāpēc Latvijā cilvēki rokoperās ņem pretī arī nopietnas lietas?
Varbūt sakritis? Kad nāca Lāčplēsis, tas man likās provokatīvi, riskanti. Ne politiski, bet mākslinieciski - paņemt tautas eposu un samaitāt rokoperā. Mani jaunībā uzrunāja Jēzus Kristus, superzvaigzne, uzrunāja vecais evaņģēlijs modernās formās… Tāpēc domāju - jā, mūsu mantojums, bet to nepieciešams katrā paaudzē aktualizēt. Varbūt tas noteicis, kā strādāju.