Janvārī apritēja simt gadu, kopš dzimusi franču filosofe un rakstniece Simona de Bovuāra. Francijā šī jubileja tika visnotaļ plaši atzīmēta, un arī Rīgā aprīļa vidū notika viņai veltīta starptautiska konference, kas laika ziņā gan vairāk sakrita ar viņas nāves gadadienu (Bovuāra mira 1986.gada 14.aprīlī). Ārpus Francijas Bovuāra droši vien vislabāk pazīstama ar grāmatu Otrais dzimums, kas ir apjomīga eseja, ko var uzskatīt par vienu no XX gadsimta ietekmīgākajiem feminisma tekstiem. Tomēr kļūdaini būtu domāt, ka tas ir vienkārši manifests, Otrais dzimums drīzāk ir subjektīva enciklopēdija, kur Bovuāra pievēršas sievietes anatomijai, vēsturei, sociālajam stāvoklim senatnē un sava laika Francijā, psihoanalīzei un literatūrai. Protams, Otrais dzimums nav vienīgais Bovuāras darbs, viņa slavu drīzāk iemantoja kā romānu autore, nozīmīga ir viņas apjomīgā autobiogrāfija vairākos sējumos, viņa aktīvi līdzdarbojās sava laika politiskajās diskusijās, piemēram, kopā ar Sartru vadīja ietekmīgo žurnālu Les Temps modernes.
Tomēr arī konferencē vislielākā uzmanība bija pievērsta Bovuārai kā feministei.
Viena no konferences dalībniecēm bija Mišela Ledofa, kas ir gan Francijā, gan citviet pazīstama filosofe (visas viņas grāmatas ir tulkotas angliski). Grāmatā Studijas un vērpjamais ratiņš (L"Etude et le rouet. Des femmes, de la philosophie, etc.,1989) viņa īpaši pievērsās Bovuāras un Sartra filosofijas analīzei, parādot, kā Bovuāra, visādi izrādot pietāti pret domātāju Sartru, kura filosofijā netrūkst seksistisku motīvu, spēj attīstīt savu filosofiju. Diemžēl pa ceļam no Parīzes uz Rīgu Mišelu Ledofu bija pieveicis kāds vīruss. Lai gan viņa varonīgi piekrita iepriekš sarunātajai intervijai, vīrusa klātbūtne mūsu sarunā bija skaidri manāma, un filosofe vairākkārt atteicās izteikties par filosofiskām problēmām. Tāpēc nācās izvēlēties kādu vieglāku sarunas tematu — dzīvi.
Daži apgalvo, ka feminisma otrais vilnis sācies sešdesmitajos, savukārt citi — ka nē, tas sācies septiņdesmito gadu sākumā. Bovuāra grāmatu Otrais dzimums uzrakstīja 1949.gadā. Kāda bijusi jūsu pieredze — kad varam runāt par feminisma atdzimšanu?
Manuprāt, abi viedokļi ir patiesi. Praktiskais un publiskais feminisms Francijā sākās 1970.gada vasarā un būtiski pieņēmās spēkā 1971.gada novembrī, kad notika milzīga demonstrācija par labu abortiem un kontracepcijas izmantošanas tiesībām. Es teiktu, ka jau sešdesmitajos daudzi no mums, lielākoties pateicoties Bovuāras grāmatai, sāka apzināties problēmas, kas vēlāk bija nozīmīgas feminismā. Mēs vairāk vai mazāk apzinājāmies, ka vaina slēpjas nevis mūsos, bet veidā, kā sabiedrība izturējās pret mums — sievietēm.
Jūs piedalījāties 1968.gada demonstrācijās, vai arī bijāt pārāk jauna?
Man bija divdesmit, bet paldies, ka domājāt, ka biju pārāk jauna. Kaut kādu iemeslu dēļ es pašu notikumu sākumā aizbraucu no Parīzes uz Bretaņu, un, kad atbraucu atpakaļ, bija jau jūnija beigas, tā ka kulminācija bija garām. Toties es atceros, ka reiz biju aizgājusi uz Sorbonnas universitātes Sansjēru, lai apmeklētu sapulci. Ejot pa koridoru, pamanīju pie kādām durvīm plakātu ar apmēram tādu uzrakstu — "Sieviešu situācijas apspriešanas komisija". Pavēru durvis, bet telpa bija tukša. Es devos tālāk, taču man šī epizode likās simboliska — man pašai bija jābūt šajā telpā.
Vai taisnība, ka sieviešu problēmas nebija īpaši nozīmīgas studentiem, kas piedalījās 1968.gada demonstrācijās?
Nepavisam nebija. Tālaika vīriešu kārtas aktīvists bija īsts mačo, kas valkāja ādas jaku un kam bija liela autoritāra vara. Sievietēm lielākoties nācās pārrakstīt uz rakstāmmašīnas lieliskās teorētiskās pārdomas, ko šie vīrieši bija spējuši sacerēt. Manuprāt, visbriesmīgākie šajā ziņā bija maoisti, viņiem feminisms nebija svarīgs. Pat 1978.gadā, kad notika ļoti asas diskusijas par tiesībām uz abortu, es satiku maoistu studenti, un viņa teica, ka viņai šīs diskusijas nešķiet būtiskas.
Man savā laikā nācās intervēt Simonu Veilu, kas, protams, bija ļoti nozīmīga personība debatēs par abortu legalizāciju, un nez kāpēc liekas, ka runa bija par 1975.gadu?
Par likumu vajadzēja balsot divreiz. Vispirms 1975. un pēc tam 1979.gadā, jo pirmajā reizē tiesības uz abortu tika atzītas tikai uz ierobežotu laiku.
Kādā dokumentālajā filmā par 1968.gadu viens no tā laika notikumu dalībniekiem izteicās, ka tolaik iepazīties ar meiteni vislabāk varēja, sākot sarunu par Trocki. Vai jums ir līdzīga pieredze?
Es atceros kādu trockistu, kurš ļoti labi dejoja valsi, bet citādi — nē.
Doma droši vien tāda, ka viss bija ļoti politizēts.
Jā, bet jums jāsaprot, ka ne visi studenti bija kreisi noskaņoti. Tas bija sarežģītāk, nekā šobrīd varētu šķist. Un pat vairākus gadus pēc tam, kad mēs bijām panākušas tiesības ne tikai uz abortiem, bet arī kontracepciju, daļa sieviešu, kas bija saistītas ar kreisajām partijām, uzskatīja, ka tas viss nav svarīgi.
Bet jūs zinājāt, ka ir svarīgi? Kad jūs nonācāt pie šādas pārliecības?
Vairākus gadus es pasniedzu licejā, un man bija ļoti labas attiecības ar skolēniem. Tas nozīmēja arī to, ka tad, kad viņiem bija nepatikšanas, viņi nāca pie manis. Es teiktu — katru gadu klasē bija nepieciešami seši aborti. Tolaik, protams, ārzemēs.
Kur ārzemēs? Anglijā?
Anglijā. Tā es atskārtu, ka tā nepārprotami ir problēma. Turklāt jāpiebilst, ka 1971.gada novembrī, kad es mācīju savā pirmajā vidusskolā, tie bija mani skolēni, kas man pastāstīja par demonstrāciju, kam vajadzēja notikt nākamajā sestdienā, un viņi uzaicināja mani kopā ar viņiem iet uz šo demonstrāciju. Tolaik konservatīvi noskaņotajiem frančiem bija aizdomas, ka filosofijas skolotāji varētu jauniešus noskaņot uz radikālām idejām, bet manā gadījumā tie bija jaunieši, kas mani piesaistīja radikālām idejām.
Savā ziņā tas ir dabiskais ceļš, ne? Lai nu kā, par jūsu pieredzi es jautāju arī tāpēc, ka mani vienmēr pārsteigusi daudzu latviešu sieviešu attieksme pret feminismu — ne viena vien uzskata par svarīgu uzsvērt, ka noteikti nav feministe. Varbūt tas tāpēc, ka liela daļa problēmu, par kurām jūs cīnījāties septiņdesmitajos, vairs nav tik aktuālas?
Es domāju, tā ir tipiska buržuā, vidusšķiras reakcija: "Mēs dzīvojam kārtīgās mājās, esam bezgala normāli un negribam būt nekādās attiecībās ar feminismu."
Diskusijas par abortiem un kontracepciju ir pagātnē. Vai, jūsuprāt, ir kādi citi jautājumi, kas mūsdienās ir tikpat svarīgi?
Protams, ir. Francijā, piemēram, mums ir ļoti dramatiska situācija ar klitoridektomiju.
Kā, lūdzu?
Klitoridektomiju.
Ā, sieviešu apgraizīšana?
Jā. Ķermeņa integritāte ir viena no cilvēktiesībām, un ķermeņa spēja just baudu ir ļoti svarīga. Tas ir viens jautājums. Vēl aizvien pastāv izvarošanas problēma. Vārdu sakot, var uzskaitīt veselu rindu praktisku problēmu. Vēl viena feminisma tēma, kas parādījās septiņdesmito gadu beigās, bija mēģinājums apšaubīt visa veida zināšanas, noskaidrot, kādi trūkumi ir institūcijām, kas administrē zināšanas. Pašreiz es visvairāk nodarbojos tieši ar šiem jautājumiem. Es uzrakstīju grāmatu par sievietēm un filosofiju vai, pareizāk sakot, sievietēm un zināšanām: Zināšanu dzimums. Katrā ziņā man ir sajūta, ka vismaz tādām feministēm kā man ir jauna publika — jauni vīrieši, kas aktīvi iesaistās diskusijās un dod būtisku ieguldījumu.
Feminisms vienmēr ir attīstījies viļņveidīgi. Pirmais feminisma vilnis bija XIX gadsimtā, kad anglofonajās valstīs sievietes cīnījās par vēlēšanu tiesībām. Nākamais saistās ar cīņu par reproduktīvajām tiesībām. Man dažkārt liekas, ka nākamajā feminisma vilnī ņems dalību daudzi vīrieši.
Jūs minējāt zināšanu problēmu. Ko feminisms var piedāvāt zināšanu kritikas vai zinātnes kritikas jomā?
Ak vai. Tas ir pārāk sarežģīts jautājums cilvēkam, kuram šobrīd pārstājušas darboties smadzenes. Es par to esmu uzrakstījusi veselu grāmatu.
Nu labi, tad parunāsim par Bovuāru — kādā intervijā jūs izteicāties, ka Bovuāra nebija lasījusi agrīnās feministes — viņa nebija lasījusi Mērijas Volstonkraftas Sieviešu tiesību attaisnojumu, nebija lasījusi Virdžinijas Vulfas darbu Sava istaba. Kā Bovuāra nonāca līdz feminisma problemātikai?
Daļēji nejaušības dēļ. Kara beigās viņas draudzene Kolete Odrija (Colette Audry) kādu dienu paziņoja: "Es uzrakstīšu grāmatu par sievietēm!" Dažas dienas vēlāk Bovuāra pateica Koletei, ka viņa pati uzrakstīs grāmatu par sievietēm. Tā ka šī divu sieviešu saruna izrādījās tas zibens spēriens. Bet, manuprāt, starp cēloņiem jānosauc arī grandiozais notikums, kad 1944.gadā pagaidu valdība, kas vēl aizvien atradās Alžīrijā, nolēma dot sievietēm tiesības balsot vēlēšanās. Līdz tam franču sievietēm šādu tiesību nebija. Manuprāt, tas radīja apvērsumu tā laika cilvēku prātos. Francijā nekad nebija pastāvējusi spēcīga kustība, kas cīnītos par sieviešu vēlēšanu tiesībām. Kustība bija, bet ne plaša. Valdība nolēma padarīt sievietes par pilntiesīgām pilsonēm. Daudziem tas bija milzīgs šoks, un daudziem vīriešiem tas nemaz nepatika.
Kas tur ko brīnīties — tolaik daudzās valstīs sievietēm jau bija tiesības balsot.
Manuprāt, nozīme bija arī faktam, ka de Golls un viņa biedri četrus gadus bija pavadījuši Londonā, kur sievietēm jau daudzus gadus bija tiesības balsot. Nozīme bija arī grāfam Kudenhofam-Kalergī (Richard Nikolaus Coudenhove-Kalergi), kas radīja nenacistisku Eiropas ideju. Proti, nacisti ļoti plaši izmantoja Eiropas jēdzienu. Cilvēki no pretošanās kustības aprindām, un es nāku no šās vides, ļoti skeptiski raudzījās uz Eiropas ideju. Es atceros savu pirmo pasniedzēju Sorbonnā, kurš teica: "Eiropa — tā ir vācu ideja." Viņi juta riebumu pret vārdu "Eiropa". Bet kara laikā ungāru aristokrāts Kudenhofs-Kalergī, būdams emigrācijā ASV, uzrakstīja grāmatu Cīņa par Paneiropu (Crusade for Paneurope). Viņa izpratne par Eiropu bija liberāla, proti, Eiropa kā pretspars komunismam, bet ne kopā ar nacistiem. Pirmajā grāmatas izdevumā viņš rakstīja, ka mieru Eiropā vislabāk var nodrošināt, piešķirot sievietēm politiskās tiesības.
Kā Aristofana Līsistratē?
Jā, kaut kā tā.
Vai Bovuāra zināja par šo grāmatu?
Es domāju, ka nē. Bet Francijā sieviešu tiesības balsot nokrita kā no gaisa un izraisīja pamatīgu kņadu un kaislības. Cilvēki runāja par sievietēm, bija daudz diskusiju, un tāpēc Bovuāra nolēma uzrakstīt grāmatu.
Bet kaut ko taču viņai vajadzēja zināt. Vai tiešām viņa visu izdomāja pati? Protams, grāmatā parādās daudz atsauču uz literatūru.
Kaut ko viņa zināja, bet viņa bija ļoti strādīga. Viņa sēdēja Nacionālajā bibliotēkā un ik dienu izlasīja milzīgi daudz.
Vai es pareizi sapratu, ka viņas draudzene gribēja uzrakstīt grāmatu, bet Bovuāra pārķēra ieceri? Arī Sartram paziņas neesot stāstījuši savas idejas, jo viņš mēdzis tās izmantot. To pašu saka par Bertrānu Raselu — kamēr citi vēl tikai domā, Raselam par to pašu tēmu grāmata jau gatava.
Bovuāras gadījumā nekādu skandālu nebija. Odrija kļuva par grāmatas izdevēju un redaktori, un, manuprāt, viņas īstais talants bija tieši spējā palīdzēt citiem radīt grāmatas.
Jūs minējāt, ka esat nākusi no pretošanās kustības aprindām. Kā tas ir iespējams?
Pretošanās kustībā piedalījās ne tikai izsmalcināti intelektuāļi, bet arī ļoti vienkārši cilvēki. Jauni cilvēki Bretaņā pievienojās pretošanās kustībai jau kara sākumā. Es, protams, piedzimu pēc kara, bet manā ģimenē pretošanās kustības laiks bija ļoti nozīmīgs. Iespējams, tāpēc es centos strādāt ar cilvēkiem, kuri paši bija piedalījušies pretošanās cīņās. Mans pirmais filosofijas pasniedzējs Sorbonnā bija tajās piedalījies. Viņš bija arī manas doktora disertācijas vadītājs.
Šodien konferencē bija interesants referāts par Sartra un Bovuāras viesošanos Lietuvā. Tika pieminēts kaut vai stāsts par to, kā Sartrs kādam lietuviešu rakstniekam ieteicis rakstīt kādā no "lielajām" valodām, nevis lietuviski. Sartrs četrdesmitajos un piecdesmitajos gados sarunāja dīvainas lietas par Padomju Savienību. Kā bija ar Bovuāru? Vai viņa bija angažēta rakstniece?
Vai jūs runājat par viņu iesaistīšanos komunistiskā bloka valstu aizstāvībā?
Jā, it sevišķi Sartrs, šķiet, ignorēja acīmredzamas problēmas padomju sistēmā.
Taisnība, ka viņu nostādne bija ļoti pavirša, jo abi ļoti jūsmoja par Padomju Savienību. Taču es gribētu piebilst, ka Francijā tolaik strādnieku šķiras situācija nebija sevišķi patīkama. Sartrs un Bovuāra domāja, ka komunisms ir labākā izvēle trešās pasaules valstīm, un viņi vēlēja labu šīm zemēm. Es varu saprast, ka doma par dzīvi PSRS varēja likties aizraujoša, pati komunisma ideja var izklausīties cēlsirdīga un optimistiska. Droši vien tieši par to viņi sapņoja, it sevišķi, kad devās uz Kubu. Vienīgā problēma, ka šāda ideja nav patiesa burtiski. Manuprāt, viņi lielākoties bija vienkārši naivi un aizrautīgi.
Vai nav ironiski, ka Sartrs tik aizrautīgi rakstīja par pašapmānu, bet tajos jautājumos, kas saistīti ar ungāru sacelšanās apspiešanu un gulagu, viņš burtiski mānīja pats sevi?
Es personīgi neticu līderiem, un es nekad ne Sartru, ne Bovuāru neesmu uztvērusi kā morālos līderus. Kad Bovuāra ieradās uz 1971.gada demonstrāciju, es biju ļoti priecīga — es biju pārliecināta, ka tāpēc televīzija pievērsīs mūsu demonstrācijai uzmanību un tas mums palīdzēs cīnīties par savu lietu. Tāpēc tas bija jauki, ka viņa bija kopā ar mums. Bet viņa nebija mums autoritāte, mums ļoti svarīga bija vienlīdzības ideja. Mēs bijām pārliecinātas, ka visas sievietes ir vienlīdzīgas.
Bet jūs rakstāt par Bovuāru...
Jā, es rakstu, bet vainojiet citus. Cilvēki nebeidz man vaicāt par viņu, lūdz uzstāties konferencēs. Esmu pārāk vāja, lai atteiktu.
Jūs minējāt, ka šī demonstrācija bija sākums jūsu līdzdalībai sieviešu kustībā. Vai es pareizi saprotu, ka jūs aktīvi iesaistījāties šajā kustībā un nebijāt vienīgi akadēmiska pētniece?
O, nē, nē. Vairākus gadus es biju ierindas aktīviste.
Un ko darījāt?
Gāju uz demonstrācijām, brīvajā laikā strādāju arī tādā kā patversmē sievietēm, kas gribēja pārtraukt grūtniecību. Es arī piedalījos reālās abortu operācijās.
Nelegālās?
Nelegālās. Vismaz formāli riskēju ar divdesmit gadu cietumsodu, un man tas nelikās uzjautrinoši. Lai gan labi zini, ka šis likums, visticamāk, pastāv tikai uz papīra, apziņa, ka tu riskē ar divdesmit gadiem dzīves, nav patīkama.
Bet varbūt piedzīvojums?
Nē, nē, nemaz ne. Es nevarēju vien sagaidīt, kad aborti tiks legalizēti.
Mēs visi zinām, ka nelegālie aborti ir riskanta lieta. Jūs bijāt gatavi riskēt ar cilvēku dzīvībām?
Mūsu gadījumā cilvēki, kas veica abortus, bija ārsti, atsevišķos gadījumos zobārsti. Dažkārt zobārsti ļoti prasmīgi veica mikroķirurģiskas operācijas. Mans uzdevums bija turēt sievietes roku (tas palīdz pārciest sāpes), runāt ar viņu, runāt ar viņu pirms un pēc operācijas.
Bet pirms tam jums nebija nekādas medicīniskas pieredzes?
Nē.
Piedalīšanās šādās operācijās — tas droši vien bija smags darbs?
Tas ir darbs, ko tu dari līdzjūtības un kopības dēļ, tādēļ, lai cita sieviete nejustos vientuļa.
***
MIŠELA LEDOFA (Michele Le Doeuff)
-Dzimusi 1948.gadā
-Mācījusies Augstākajā normālskolā (l"ENS de Fontenay)
-1980.gadā ieguvusi doktora grādu filosofijā
-Francijas Nacionālā zinātniskās pētniecības centra (CNRS) vadošā pētniece
-Sarakstījusi grāmatas Filosofiskās iztēles pētījumi (1980), Studijas un vērpjamais ratiņš (1989), Zināšanu dzimums (1998)
-Tulkojusi Frānsisa Bēkona darbus franciski