Īpašu noskaņu romānam piešķīra liriskie mīlestības dzejoļi un vēstules (kā apgalvo pati autore — autentiskas), kuru izsmalcinātība atgādināja pat ne XX, bet drīzāk XVIII gadsimta epistulārās vārda mākslas paraugus. Šo iemeslu dēļ patīkamu pārsteigumu sagādāja nesen grāmatveikalos parādījies Priedes darbs Mēnesstars pār ezeru — pirmā romāna turpinājums. Vienlaikus ar pārsteigumu radās arī neizpratne, jo atmiņā saglabājies, ka pirmā romāna noslēgums nekādus turpinājumus nesolīja un atvērtas sižeta līnijas neatstāja. Tomēr Mēnesstara otrais "cēliens" ir iznācis un gaida lasītāju spriedumu.Sižetiski romāns turpina vairākas tēmas, ko sāka jau pirmā daļa — galveno varoņu, tagad jau pusmūža sieviešu, Elīzas un Mares savādos mīlasstāstus (kaut gan viens no tiem šķietami aprāvies jau pirmajā romānā) paralēli ar pētniecisku līniju, ko acīmredzami iedvesmojusi autores dzīvā interese par Amerikas indiāņu kultūru un tās paralēlēm ar latviešu dzīvesziņu. Turpināts un izvērsts arī visiem Priedes romāniem raksturīgais fons — ezotēriski un publicistiski pārspriedumi gan par pārpasaulīgām, gan gluži pasaulīgām tēmām, galvenokārt — mūsdienu un nesenas pagātnes pārmaiņu laika Latvijas ne tik gaišās puses apcerot.Diemžēl jāteic, ka pirmajā romānā apreibinoši patiesais, kaut arī brīžiem ekstātiskais mīlas līkloču tēlojums šai darbā sāk atgādināt kāda Latīņamerikas seriāla turpinājumu — mežonīgas ciešanas mijas ar svētlaimi, par mirušiem turētie atrodas, sen šķirti mīlētāji satiekas, dzemdes audzējs izrādās par bērnu mātes klēpī, sieviete mīlas labad kājām izbrien džungļus un pārstaigā tuksnesi… Šķiet, ka, jo eksaltētākus aprakstus un epitetus, jo vairāk izsaukuma teikumu un dramatisku situāciju autore liek lietā, vēloties likt lasītājam izdzīvot varoņu sakāpināto emociju gammu, jo nedzīvākus kartona smaidus iemanto pirmajā romānā tik dzīvie un elpojošie varoņi. Īpatnēji, ka pirmajā romānā nešķiramās varones, patiesības meklētājas nu tiek šķirtas gan ģeogrāfiskā, gan garīgā nozīmē, novietojot tās katru savā okeāna pusē — Elīzas gaitas pārticības paradīzē Amerikā vairs nav salīdzināmas ar Mares ciešanu ceļu šeit, un pat tad, kad Mare, dīvainu vēlmju dzīta, divas reizes romāna gaitā nonāk arī okeāna pretējā pusē, draudzeņu likteņi tomēr ir šķirti — jaušams viegls autores nosodījums Elīzai, kas izvēlējusies dāsnu un aristokrātisku dzīvi ārpus dzimtenes. Arī Mare nepaliek dzimtenē, taču viegla dzīve viņu negaida.Pārliecinošākas un dzīvākas izdevušās ainas no varones (noprotams — arī autores) vizītes Amerikā, tostarp gan pie trimdas tautiešiem, gan indiāņu rezervātā, patiesā rūpe par seno indiāņu cilšu degradēšanos un pakāpenisko iznīkšanu un šai tēmai veltītie apoloģētiskie monologi, seno tautas tradīciju un rakstu apzināšanas pūliņi un — lai cik publicistiskas un sasteigtas tās arī dažbrīd neliktos — dokumentālas epizodes no mūsdienu Latvijas vidusmēra iedzīvotāja dzīves, kuru vidū ar īpašu rūgtumu izskan Mares kā latviešu valodas un literatūras skolotājas apceres par izglītības un kultūras degradāciju, ko ilustrē arī (internetā jau labi pasen cirkulējoši) kuriozi izteikumi iz skolēnu sacerējumiem, bērnu dzejoļi, utt. Dokumentāli izskan arī Mares diskusijas ar pusaudzi meitu par cilvēciskajām vērtībām, kas gan daudzviet dublē Līzes un Rozes dialogus no cita nesen iznākuša Priedes romāna Zirnekļa tīkls smilgās. Tomēr atšķirībā no pēdējā Mēnesstarā paaudžu attiecību problēma tikai skarta, ne izvērsta — Marei gan veidojas mātišķas attiecības ar veselu virkni jaunu sieviešu, tomēr romāna vidusdaļā tās aptrūkst, ieskanoties īstās un lielās mīlas tematikai, kas savukārt dažbrīd šķiet aiz matiem ievilkta jau tā tematiski sadrumstalotajā tekstā.Romāna sižetisko viendabīgumu galvenokārt izjauc tieši šīs "dokumentālās" daļas, brīžiem novedot lasītāju neizpratnē par to, kas īsti atrodas viņa priekšā — romāns vai tomēr literāri noformēts brīžam ar grūtībām savietojamu "stāstu iz patiesās dzīves" krājums. Vietumis neatstāj iespaids, ka lasām kāda iknedēļas žurnāla vēstuļu sleju, kurā parādās gan sabiedrībā pazīstamu cilvēku vārdi, gan Rīgas veikalu novērtējums (vai par cildinošajiem vārdiem, piemēram, labi pazīstamam tērpu nomas salonam autorei nepienāktos honorārs par reklamēšanu?). Arī galvenās varones alias autores sāpīgās iekšējās diskusijas par reliģijas jautājumiem, šķēpu laušana par un pret kristīgās baznīcas mācību, tās savietojamību ar folkloru un ezotēriku brīžiem prasās pēc netiešāka atspoguļojuma, jo lasītāju šais epizodēs pārņem neveiklības sajūta, it kā bez atļaujas tiktu lasīta sveša, privāta dienasgrāmata.Kopumā var teikt, ka Mēnesstars gan var tikt uzskatīts par atdzimušu, tomēr šī atdzimšana atgādina vairāk miglaini mistisku reinkarnāciju, nevis patiesu augšāmcelšanos. Intervijās autore apgalvo, ka arī Mēnesstara otrajai daļai gaidāms turpinājums, noslēgumā romāniem izveidojot triloģiju. Jācer, ka par trešo romānu būs iespējams teikt, ka tas apvieno vienā veselumā pagaidām diemžēl visai sašķelto un neviendabīgo abu pirmo veidoto kompilāciju.
Mēnesstars pār ezeru
Domāju, ka neesmu vienīgā, kas pusaudzes gados starp citiem stāstiem par īsto un lielo mīlestību kāri "aprija" Daces Priedes romānu Mēnesstars pār jūru, ko pati autore definējusi kā "mazu pasaku lielām meitenēm" — patiešām pasakainu stāstu par divu ikdienišķu latvju meiteņu neparastajiem likteņ– un mīlasstāstiem, no kuru negaidītajiem sižeta pavērsieniem galva griezās, bet romantiskā smeldze un skumīgā izskaņa aizmigloja acis.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.