Es nezinu, vai ir taisnība
tiem, kas apgalvo – viss, kas mūs nenogalina, padara mūs stiprākus.
Es tikai zinu, ka emocionāli miris cilvēks ir baisāks par "fiziski
mirušo".
Es nezinu, vai emocionālas šaubas ir labākais padomdevējs situācijās, kas intuitīvi tev šķiet necilvēcīgas. Es tikai redzu visapkārt emocionāli kritušos. Es atsakos viņus saskaitīt, jo tas nozīmē sevi nolemt trulumam.
Es ķeros pie īslaika glābiņiem. Piemēram, šiem mierinājuma vārdiem:
Viss jau šķietami vienkārši – Sanktpēterburgas, tās, kas Floridā, zēni Kails Vuss un Orhans Četri, kuri domā, ka pasauli var glābt, dāvinot citiem tīru kā Kolumbijas kokaīns prieku – viņu psihedēliskās pop-abstrakcijas patiešām iedarbojas kā mirkļa anestēzija.
Par slikto tāpat būs jādomā
drēgnajās rudens naktīs.Un ne man vienam.
Vien ceru, ka visi, itin visi
"aizgājēji" un "palicēji" satiksies kādā labākā, godīgākā
pasaulē, kurā nevalda savtīgas intrigas, varas kāre, infantils aizvainojums
uz visu pasauli par to, ka "nenovērtēja" mani, vienīgo. Jo katrs
ir unikāls, katrs ir neatkārtojams, katrs – saudzējams. Žēl,
ka to visbiežāk saprot, kad ir jau par vēlu..
Jā, un šo (Blind Man's Colour - "Warm Currents Pull") vajaga iepirkt – ziemas mūsu dzimtenē paši zināt, cik draņķīgas.
Draņķīgākas pat par Latvijas mesijas Šķēles atgriešanos politikā.