Rekonstruētā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) ēka Krišjāņa Valdemāra ielā 10 ir atklāta. Iespējams, visintriģējošākā skatītājiem liksies Miervalža Poļa darbu retrospekcija, kas iekārtota jaunajā izstāžu zālē zem parka. Kamēr viedokļi par izstādi tikai top, mākslas zinātniece Ieva Kalniņa izklāsta savu versiju par ievērojamo gleznotāju un avangardistu, nodaļu virsrakstos izmantojot viņa paša domugraudus.
ABLV Charitable Foundation ar gandarījumu ir sniedzis savu artavu LNMM atklāšanā, būdams izstādes Miervaldis Polis. Ilūzija kā īstenība galvenais atbalstītājs. Sirsnīgi sveicam muzeja darbiniekus, visus apjomīgajā rekonstrukcijas projektā iesaistītos, kā arī ikvienu mākslas mīļotāju Latvijā!
Kaspars Vanags, ABLV Charitable Foundation Mākslas programmu vadītājs
Tur viņš stāv, izsaukts vecāku komitejas priekšā, – sešpadsmitgadīgs jauneklis. Ir 1965. gada 15. februāris. Klases audzinātāja Hilda Blunava sāk apsūdzības runu: "Skolnieks Polis mācās viduvēji, stipendiju zaudējis viduvējo sekmju dēļ. Zēns valkā garus matus, staigā ar hūti, nevalkā formu. Taisnojas, ka ģimenē trūcīgi apstākļi, nevarot cepuri iegādāt. Bez tam vēl skolnieks valkā sarkanas zeķes un šauras bikses. Uzvedas reizēm huligāniski, piemēram, dauza klavieru taustiņus kājām, nepieklājīgi izturas pret audzinātāju." Pēc audzinātājas domām, skolnieks Polis ir ļoti slinks, jo liecībā astoņi trijnieki. Audzinātājai piebalso skolas direktore: "Miervaldis Polis smejas par tiem, kas labi mācās!" Tad paskaidrojums tiek lūgts Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolas 10. klases nevaldāmākā skolnieka Poļa mātei Elizabetei.
Uz trauslas robežas starp vientiesīgu atklātību un rafinētu sagatavotību viņa bargajai komisijai skaidro (izraksts no protokola): "Kad gribējusi iegādāt zēnam silto ziemas cepuri, tad konstatējusi, ka siltās cepures maksā dārgi, pāri desmit rubļiem, bet viņa varējusi izdot ne vairāk par septiņiem, un, tā kā citas siltākas cepures par tādu naudu nav bijušas dabūjamas, tad, neko ļaunu nedomājot, viņa nopirkusi zēnam hūti. Zēns skolā iet ar audekla biksēm, kas mazgājot saraujas un ir šauras un īsas. Otru uzvalku zēnam viņa ļauj valkāt tikai sevišķos gadījumos – iziešanai. Māte sekmēm seko. Tēva nav. Zēns ārpus mājas uzturas maz. Māte ar dēlu dzīvo šķirti – vienā mājā, bet katrs savā dzīvoklī. Dzīvokļi katrs savā stāvā. Zēns daudz lasa grāmatas."
Izcilāki vien nedaudzi
Arhīvā saglabātos protokola izrakstus ir vietā atcerēties, uzlūkojot izstādē Miervaldis Polis. Ilūzija kā īstenība eksponētos mākslinieka mātes portretus. To vidū jo īpaši – nelielo portretu temperā, kas radīts divus gadus pēc Mākslas akadēmijas beigšanas 1977. gadā un ikdienā atrodas mākslinieka dzīves telpā. Šis ir viens no retajiem Miervalža Poļa darbiem, kas tapis, ilgā periodā gleznojot no dabas, tiešās pozēšanas sesijās. Šis darbs patiesi ir latviešu Mona Liza. Tehniski sarežģītais divu gaismas avotu izmantojums, kas redzams darbā, protams, ir attīstīts arī citos, bet maigums un daudzslāņainība krāstoņu modelējumā līdzās temperas dzidrumam šeit ļāvusi māksliniekam panākt to vielisko un, es pat teiktu, hologrāfisko pārrealitātes sajūtu, telpas un situācijas iekšējo starojumu, kādu mākslas vēsturē izdevies sasniegt vien nedaudziem. Tāpēc Miervalža Poļa skaļie izteicieni par sevi – piemēram, "par mani izcilāki ir vien nedaudzi" – ir saprotami un liecina vien par viņa aso pašapziņu.
Taču iepriekš aprakstītā mizanscēna skolā ir ieprotokolējusi šīs pašapziņas veidošanās mirkli, kas liecina par gara brīvības dabu sistēmiskas nebrīves apstākļos. Arhīva dokumentā tālāk lasāms vēl kāds Miervalža Poļa raksturojums un viņa paskaidrojums: "Klases audzinātāja vēl piezīmē, ka minētais zēns klasē nav barvedis, bet izsaka tomēr piezīmes citiem un cenšas būt pārgudrs. Klasē mācās astoņi zēni. M. Polis nav komjaunietis viduvējo sekmju dēļ. M. Polis paskaidro: mācīties mani nekas netraucē. Uz jautājumu, kāpēc ir tik zemas sekmes, – skolēns klusē ilgi. Laika mācībām pietiek. Pēdējā laikā grāmatas lasa maz. Ar sportu nenodarbojas. Uz jautājumu, ar ko nodarbojas ārpus mācībām, – klusē. Skolēnam esot neskaidrības dažreiz skolotāju paskaidrojumos." Simboliski, ka sēdes noslēgumā "komitejas locekļi ieteic mātei nopirkt zēnam kaut bereti, lai viņš nevalkā hūti". Laika gaitā hūte un berete kļuvušas par nozīmīgiem Miervalža Poļa mākslas paštēla atribūtiem.
Īsi pēc izskaidrošanās, 1965. gada skolas vasaras praksē Tukumā, notika pirmais Miervalža Poļa iniciētais hepenings. Tajā piedalījās visi astoņi klases zēni – Jānis Ancītis, Indulis Graudiņš, Māris Lielmanis, Raimonds Līcītis, Egons Lūsis, Miervaldis Polis, Jānis Riekstiņš un Egils Rozenbergs. Tika izveidots simbolisks skolotājai Blunavai veltīts altāris, ko rotāja Miervalža Poļa zīmētā skolotājas svētbilde – viņas profils ar zelta zobu un čūskas mēli. Tā priekšā noklāja melnu drapēriju, iededza sveces. Par upuri skolotājai tika izvēlēts Raimonds Līcītis. Pārējie ar nažiem sastājās apkārt. Stundu ilgā hepeninga laikā tika veikta fotodokumentācija, kas parāda dalībnieku gatavību atzīt šo norisi par mākslas faktu. Izmantotā slēgtā inscenētā vide apliecina tādu rituālu ietekmi, kas ļautu iegūt jaunu realitātes dimensiju.
Kas nepretdarbojas, ir neuzvarams
Procesuālās mākslas gars virmoja gaisā, un jaunais, asi tverošais Polis sajuta, ka tas ir īstais ceļš jaunu metafizisku dimensiju ietveršanai mākslā. Performances un performatīvisms kā izteiksmes veids piedāvā maksimālu iespēju daudzveidību mākslas pārvēršanai no patērētājsabiedrības intereses objekta par ideju iedarbības līdzekli, citu vizuālās saziņas formu. Jau sākot ar akadēmijas studiju laikā, 1973. gadā, tapušo Venēcijas ceļvedi, Miervaldis Polis konsekventi izmanto procesuālās mākslas paņēmienus glezniecībā. Iegleznojot sevi vēsturisku darbu reprodukcijās, viņš pārvērš tos savā performanču telpā un vienlaikus aicina skatītājus iepazīties ar šo darbu autoriem, tos satikt un izprast. Tāpēc nav pārsteigums, ka 80. gadu vidū viņš atgriežas pie šīs mākslas formas jau citā pakāpē, izveidojot "spontāno teātri", dibinot Egocentru, pārtopot Bronzas cilvēkā un rīkojot dažādas publiskas akcijas.
Šis darbības virziens noslēdzas ar, manuprāt, izcilāko darbu tajā – 1995. gada pavasarī Rīgas galerijā notikušo izstādi Miervalža Poļa memoriālā istaba. Tā sublimēja abas viņa darbības jomas – procesuālo un tradicionālo mākslu –, skaidri norādot, ka viss ir viens. Māksla un dzīve nav skatāmas šķirti. Uz galeriju tika pārcelta visa Miervalža Poļa reālā dzīves telpa un iekārtota atbilstoši mājām, kur līdzās mēbelēm, sadzīves priekšmetiem, molbertam, darba instrumentiem, grāmatām, mākslas darbiem dzīvo un strādā viņš pats. Šādi autors ne vairs kā Egocentrs vai Bronzas cilvēks, bet fiziska persona pārtapa mākslas darbā. Ik dienu viņš pats bija ekspozīcijas būtiskākā sastāvdaļa, kas sagaidīja, izklaidēja un pavadīja apmeklētājus. Iepriekš viņš bija sacījis: "Stils – esmu es", savukārt ar šo izstādi viņš atzina: "Māksla – esmu es."
Doma pieder tam, kas to saprot
"Manas glezniecības saturs ir patiesība," 1989. gada izstādes katalogā rakstīja Bruno Vasiļevskis. Nereti Miervaldis Polis atsaucies uz viņu kā savu skolotāju. Tomēr Miervalža Poļa māksla, lai arī saskārusies un bagātinājusies no Bruno Vasiļevska pasaules uztveres, virzījusies citā gultnē: "Sevis, sava "Es" atpazīšana reizē ir arī savas dvēseles, gara potenču atklāšana, apziņas robežu paplašināšana. Kas tad es esmu, ko tad es varu? "Iepazīsti pats sevi" – šo uzrakstu virs ieejas Delfu svētnīcā es lieku par devīzi savai darbībai. Uzskatu, ka indivīda dvēseles spējas ir neierobežotas un to atpazīšana, atklāšana ir viņa galvenā misija, augstākais uzdevums. Tā, pēc manām domām, ir mākslas pamatjēga."
Miervaldis Polis ir pārliecināts, ka ikviens skatītājs, uzlūkojot kāda autora darbu, līdzīgi viņam pašam redz un satiek tieši autoru un, identificējoties ar viņu, atpazīst pats sevi. Respektīvi, skatītājam redzamais sižets – ainava, klusā daba, portrets – ir tikai forma, kas darbojas kā šifra atslēga ceļā uz darba autoru un caur to – izpratni pašam par sevi. Līdzīgi ir ar tekstiem: rakstītājs caur tekstu neatkarīgi no tēmas lasītājam sniedz savas domāšanas atslēgu. Tā šis teksts liecina par manu mākslas saprašanas veidu, savukārt Miervalža Poļa izteikumi par citiem māksliniekiem reizē ir viņa paša mākslas atslēga.
Miervaldis Polis norāda, ka vēsturiski daudziem māksliniekiem liela daļa mākslas ir kā eksperiments tīri zinātniskas domas vai koncepcijas pārbaudei, piemēram, par matemātisko attiecību kā ideālā samēra un skaistuma izteicēju, un piesauc perspektīvas konstrukcijas renesanses meistaru Pjēro della Frančeskas un Paolo Učello gleznas. Citkārt viņš runā par to, ka Leonardo vispār nav gleznotājs mūsdienu izpratnē, jo šodien par tādiem sauc daudz vienādas manieres un tematikas darbu ražotājus. Turpretī Leonardo nav divu vienādu, pēc viena principa būvētu gleznu. Katra ir solis dabas izpētē un attēlošanā, dvēseles izjūtu atainošanā. Tāpēc gandrīz ikviens Leonardo darbs ir kā pamatakmens vēlāko stilu ēkām. Viņa Jānis Kristītājs ir baroka, Karavadžo un karavadžisma priekšstāvis. Madonna Lita – tik maigo pustoņu glezniecība – ievada virzienu, kura attīstības virsotne ir holandieši ar Vermēru.
Skatoties uz pasauli, es redzu tikai sevi
Miervalža Poļa mākslai nav viena avota, viena skolotāja. Dažādos aspektos tā saskaras ar dažādiem autoriem un viņu interesēm. Taču tie lielākoties arī paliek tikai saskarsmes punkti. Tas, ko viņš pārņem no vēstures un piemēro šodienai, ir pieeja vai paņēmiens konkrētās tehnikas un metodes atrašanai. Taču, manuprāt, būtiskākais, ko viņš ir aizguvis, saistās ar Leonardo. Atšķirībā no "kvartočentistiem", kurus vairāk interesēja cilvēka ķermeņa, telpas vai kāda cita fiziska problēma, Leonardo vispirms interesē cilvēka garīgā personība. Kā saka Miervaldis Polis, Leonardo neaizraujas tikai ar muskuļiem, perspektīvām vai matemātiska ideālā skaistuma meklējumiem, viņu neinteresē gleznas virsmas estetizācijas rotājošā daļa, bet gan viss iepriekšminētais, pakļauts cilvēka dvēseles dzīves atainošanai.
Arī Miervaldim Polim gleznas nereti ir eksperimenti, kuros viņš pārbauda tehnikas iespējas vai savu minējumu pareizību. Taču tie saistīti ar skatītāja provocēšanu. Miervaldis Polis ir skolotājs – to, ko atklāj sev, viņš piedāvā saprast arī skatītājam. Viņš saka: "Es tikai cenšos konkrētā vizuālā formā atklāt savas dvēseles izjūtas un tieksmes. Vēl uzdrošinos cerēt, ka skatītājs manā mākslā atpazīs sevi. Es vienmēr gaidu skatītāja reakciju kā psiholoģisku atklāsmi, un šajā aspektā mani darbi patiesi līdzinās testiem."
Miervalža Poļa māksla ir ideālista māksla. Tajā ir ideālā Latvija un latvieši. Ar saviem darbiem viņš paceļ un pielīdzina Latvijas kultūru pasaules augstākajām virsotnēm, dara mūs tai piederīgus. Vienalga, vai skatienu vēršot pasaules mākslas vēsturē, uz latviešu pašapziņas veidošanās pirmsākumiem vai šodienas realitātes virzienā, viņš visur redz un arī skatītājam liek saskatīt ideālu, kas ir ārpus laika kā virsideāls. "Mans darbs mani saved kopā ar cilvēkiem, ar kuriem es nesatiekos bez tā starpniecības. Plašākā nozīmē – mākslas darbs kontaktē skatītājus, tāpat kā elku tēls vai brīnumdarītāja ikona savus pielūdzējus. Visplašākajā – mākslas darbs vieno tautas. Viena cilvēka, vienas tautas pārstāvja radīts, tas ir piederīgs katram atsevišķi un cilvēcei kopumā."
Izstādē Baltazara van der Asta ziedi. Gleznojis Miervaldis Polis, kas notika 1997. gadā Ivonnas Veihertes galerijā, ieskicēta zudušā laika pārradīšanas formula. Izstādes ievadā Miervaldis Polis rakstīja: "Kopš agras bērnības man atmiņā liels smaržojošs rožu krūms, viss vienos ziedos. Saules sildīta taciņa apbirusi baltām rožu ziedlapiņām… Meklēdams žurnālos un grāmatās attēlu, kas līdzinātos tām bērnības rozēm, kas pilnziedā atgādināja baltas un rožainas kāpostgalviņas, es uzgāju vecu sienas kalendāru ar holandiešu vecmeistara Baltazara van der Asta gleznas reprodukciju – Vāze ar ziediem, gliemežiem un kukaiņiem. Starp daudzajiem ziediem es ieraudzīju savas bērnības rozes. Vēlēdamies nelielajā reprodukcijā tās aplūkot, es paņēmu palielināmo stiklu. Tēls, kas uzplauka manā apziņā, nelīdzinājās vairs ne Baltazaram, ne manas bērnības atmiņām. Lai šo tēlu ieraudzītu, man tas bija jāuzglezno. Man māksla nav nedz otrā daba, nedz cita vai citāda daba. Manā izpratnē gleznas ir ideālā daba. Citiem vārdiem, daba, kas atdzimst, kas dzīvo manā apziņā. Un uzdrošinos domāt, arī tavā, skatītāj."
ANDRIS GRINBERGS