Mīlestības programma

Ne velti pat dziedātāji ar jau tik spožu un intensīvu starptautisko karjeru, kāda šobrīd ir mūsu tenoram Aleksandram Antoņenko un soprānam Maijai Kovaļevskai, savus pirmos lielos solokoncertus (ar orķestri) nodziedāja tikai šogad — pirmais uz mūsu Operas skatuves, bet M.Kovaļevska — Prāgā. Mecosoprāna Ilonas Bageles pirmajā solokoncertā svētdienas pēcpusdienā Beletāžas zālē orķestra gan nebija. Toties iespaidīgs bija repertuāra mērogs, kas ļāva dziedātājai izpausties gan krievu romantiskajā mūzikā (Pētera Čaikovska romancēs un Sergeja Rahmaņinova romancēs), gan mūsdienīgi folkloriskajā, modernistiski rotaļīgajā Igora Stravinska skaņu pasaulē, gan teātra songu, kabarē dziesmu un mūziklu meistara Kurta Veila tik dažādajās kompozīcijās vācu, franču un angļu valodās un ar XX gadsimta 30.gadu Eiropas un 40.gadu amerikāņu kultūras garšu. Kad pianistei Ilzei Ozoliņai piebiedrojās kontrabasists Mareks Auziņš un Ivars Kalniņš pie sitaminstrumentiem, tas tikai izcēla dziedātājas prasmi balansēt uz akadēmiskās un sadzīves (estrādes) mūzikas stilu robežas. Viņa izvēlējusies grūtāko ceļu — īstu solokoncertu bez atelpas pauzēm un duetiem. Bet ja nu reiz gadījies pieminēt itāļu leģendāro vijoļmeistaru Stradivāri, tad I.Bageles dziļā, sulīgā, emocionālām nokrāsām bagātā balss, līdz ar mākslinieces karsto temperamentu, drīzāk salīdzināma nevis ar vijoli, bet ar čellu vai alta saksofonu. Ar čellu tāpēc, ka I.Bageles dziedājumam piemīt dziļš, tembrāli piesātināts tonis un tik dzīva intonācija, kas savaldzina un saviļņo uzreiz un ļoti personiski. Ar alta saksofonu tāpēc, ka šī nu vienreiz ir īsti silta un garšīga, ļoti sievišķīga, izteikti seksuāla balss, kurai asinīs ir džeza un blūza svings, kabarē dziesmu ironija un valšķīgums vai, gluži pretēji — raupji folklorisks, drastisks asums. Uz skatuves mūsu priekšā nav vēsa, cēla un par absolūtu perfekciju pārliecināta primadonna. Mūsu uzrunā šarmanta, sirsnīga, impulsīva māksliniece — sieviete. Ne tikai personiski piepildītās un tāpēc tik saviļņojošās dziedājuma niansēs līdz galējībām plašā kontrastējošu izjūtu amplitūdā atklājot krievu sievietes pasauli P.Čaikovska un S.Rahmaņinova dziesmās. (Koncertā — no pirmās mīlas reibuma un ciešanām līdz nolemtībai pie nemīlama vīra sāniem.) Sievišķīgs skatījums noteicis jau pašu repertuāra izvēli, par ko pati I.Bagele programmiņas intervijā teikusi: "Tā ir mana mīlestības programma — krievu komponistu romances un dziesmas izjūtu līdz sirds dziļumiem. Es šo mūziku izprotu, jūtu, mīlu. Uzreiz brīdinu, ka izpildīšu dziesmas tieši tā, ka saprotu tieši es." P.Čaikovska traģiskā, dziļi slāviskā, krievu gari velkamajām dziesmām tuvā Vai nebiju es zāles stiebriņš laukā, smeldzīgi rezignētā Tik ātri aizmirst, vai S.Rahmaņinova Nē, lūdzu neaizej! I.Bageles sniegumā bija ar atvērtu dvēseli. Ja sāp — tad līdz mielēm. Ja prieks — tad impulsīvi tiešs. Ja rūgts smiekls vai šausmu pasaciņa — tad ar hičkokisku baidīšanas azartu (I.Stravinska Lācis, kurā dziedātāja arī izteiksmīgi runā, līdzīgi mūziklu aktrisēm). Bez izsmalcināta, distancējoša estētisma, priekšnesums uzrunā, saviļņo, liek noticēt sabangotajām jūtām vai rezignētajām noskaņām, lai arī vēl tālu no vokālā slīpējuma pilnības (piemēram, vēl neizgaismots ir augšējās tesitūras skanējums). I.Bagele varētu iekļaut programmā populāras operu ārijas un ļaut vaļu savai skanīgajai, sulīgi rezonējošajai operas balsij tā, ka plaisā Beletāžas zāles griesti. Bet viņa to nedara. Apzināti paliek kamermuzicēšanas vokālajā mērogā. Un nevar nepamanīt jaunas vokālās meistarības kvalitātes, kas slīpētas LNO vokālās pedagoģes Anitas Garančas vadībā: līdzens vokālais plūdums (kura kvintesence — S.Rahmaņinova Viņa kā pusdiena jauka). Vokāla lokanība. Savas balss un vokālās prasmes stipro pušu apzināšanās un izmantošana. Ne velti opusi ar virtuozām, ātrām instrumentāla tipa pasāžām šai programmai gājuši secen. Toties I.Bagele savus klausītājus pārsteidza ar reti sastopamu, dabisku brīvību patiesībā tik smagajā vieglajā žanrā, ko viņa atklāja nopietni ņemamā K.Veila mūzikas tēlu daudzveidībā: no naiva, liriska prieka (A boy like You) līdz melanholiskajām Sēnas žēlabām līdz pat politiskai satīrai, ko komponists iešifrējis bravūrīgi ironiskajā marša fokstrotā Schickelgruber. I.Bagele nākotnē cer izveidot programmu, kas sastāvētu tikai no Veila mūzikas. Tas būtu to vērts. Un vēl ir vērts, ka koncerti rit tik patīkamā gaisotnē, kādu spēja radīt šī vakara vadītāja jaunā muzikoloģe Dagnija Grīnfelde. Sirsnīgi. Izglītojoši. Gaumīgi.