Šajā grāmatā, ko Murakami raksturo kā “sava veida memuārus”, viņš raksta par piedalīšanos maratonā, kurā fiziskās un mentālās ciešanas pēdējos kilometros, kad viņš saprot, ka noskries atlikušo distanci, nomaina teju reliģiskas izjūtas. Tagad Murakami skriešanu pavada nebeidzamas rūpes par novecošanu, kas atspoguļojas arvien lēnākajos tempos. Japāņu rakstnieks un skrējējs rada iespaidu, ka viņš nespētu būt viens bez otra.
No katras Murakami jaunās grāmatas lappuses uzglūn skrējēja neirozes un apmātības un reizē lasītājs uzzina dažādas lietas par rakstnieku Murakami un cilvēku Murakami. Piemēram, kā un kad viņš strādā, ko viņš uzskata par rakstnieka galvenajām īpašībām – pirmkārt, talantu, otrkārt, fokusu, treškārt – izturību. Gan fokuss, gan izturība arī vajadzīga skrējējam. Lasītājs uzzina Murakami gulēšanas ieradumiem, tostarp to, ka viņš mīl atlaisties pēc lenča, kas pēc tam ļauj viņam justies pilnīgi svaigam. Viņam ir lēns pulss un viņš valkā “Mizuno” krosenes. Slavenajam rakstniekam reiz piederēja bārs. Viņa sievai ir saldi zobi un viņa pavada daudz laika, pabeidzot teikumus. Tāpat Murakami atklāj, ka skrienot viņš gatavojas runām kuras viņš drīzāk sniedz nepilnīgajā angļu valodā, nevis dzimtajā japāņu valodā ar tās nebeidzamajām izteiksmes iespējām.
Laikraksta “The Guardian” kritiķis gan raksta, ka grāmatā ir par maz par skriešanu. Tiesa, Murakami labi aprakstot tādus vispārzināmus fenomenus kā “sienu”, ko daudzi skrējēji sastop pirms maratona beigām, tāpat arī teju ārprāta stāvokli, kas valda skrējēja smadzenēs. Tāpat viņš apraksta, kā kalniņš, kas gandrīz nav pamanāms īsā treniņā, šķiet kā klints maratona laikā. Murakami arī raksta par mūziķiem, kas palīdz izturēt garus treniņus un par savām skarbajām sarunām ar muskuļiem, kas nevēlas darboties, kā griba un smadzenes tiem diktē. Grāmatas stils ir ļoti kompakts, teikumi īsi, tā ka tajā šķiet esam iemiesojies skrējēja ritms. Neiztiek arī bez pretrunām. No vienas puses Murakami raksta, ka “vairums no lietām, ko es zinu par skriešanu, es esmu iemācījies katru dienu skrienot.” Tai pat laikā viņš arī raksta, ka “reizēm, patiesībā gandrīz nekad, esmu dabūjis ideju, ko izmantot romānā. Taču, kad es skrienu, es nedomāju par daudz ko atcerēšanās vērtu.” Vēlāk savukārt, - “Skrienot, manā prātā iešāvās jaunas domas par rakstīšanu.” Kā norāda “The Guardian”, acīmredzot tas ir fokuss un izturība, ko viņš ir iemācījies skrienot. Iespējams, ka Murakami pretrunīgie novērojumi skrienot, gluži vienkārši atspoguļo faktu, ka skriešana izraisa dažādas sajūtas.