Mūsu tikšanās laiks

tml. Pateicoties klātbūtnes efektam, darbu sēriju var uztvert arī kā antropoloģisku pētījumu, tomēr man satraucošāka bija atskārta, ka visi fotogrāfijās redzamie personāži ir mūsu līdzcilvēki. Šī neapstrīdamā patiesība lika pārdomāt priekšstatu par mākslas darba, tostarp fotogrāfijas, autonomo pašpietiekamību un revidēt skatītāja un mākslas attiecības. Apjauta, ka izstādes atklāšanā "mākslas tēli" stāv tev blakus, reizēm izsakot kādu piezīmi vai komentāru, rada saviļņojošu mākslas pārdzīvojumu. Inta Ruka strādā vienīgi dabiskā dienasgaismā ar statisku kameru uz melnbaltām filmām. Mnohromās paletes izmantojums notušē darbu sociālo zemtekstu, kas tomēr paliek nolasāms par spīti tam, ka ne jau šo aspektu Inta Ruka būtu vēlējusies akcentēt Amālijas ielas iedzīvotājos. Bērnišķīgā rokrakstā veiktie paraksti zem fotogrāfijām vienkārši un nedaudz naivi stāsta par konkrētu cilvēku likteņiem — viņu vaļaspriekiem, dēkām, pārdzīvojumiem. Kā noslēgtai, nevainojamai pasaulei Amālijas ielai 5a ir savi varoņi un nelaimes putni, liktenīgās sievietes, vientuļās mātes, draiski, izspūruši bērni, zīdaiņi, mājdzīvnieki. Ja Rīgas jaunajos projektos par elitāru uzskata namu ar nelielu kaimiņu skaitu, tad šeit, kā lasām izstādes katalogā, 37 dzīvoklīšos vairākās paaudzēs mīt pāri par simt iedzīvotājiem. Iekarojot mājas iemītnieku uzticību, Intai Rukai ir izdevies radīt nepiespiestības un atbrīvotības atmosfēru, jo modeļiem bija ļauts pašiem izvēlēties veidu, kādā viņus nofotografē, tādējādi izvairoties no lieka dramatisma, spriedzes vai traucējošas vaļsirdības. Arī šajā darbu sērijā Inta Ruka paliek uzticīga agrāk izkoptajam fotogrāfiskajam skatījumam — darba metodei, ko fotogrāfe izmantoja, jau strādājot pie sērijas Mani lauku ļaudis un Cilvēki, kurus satiku. Tāpat kā agrāk Intu Ruku vada interese ne tikai par konkrētas sociālās vides izpausmēm, bet arī par cilvēku neatkārtojamo likteni un pieredzi, kas atspoguļojas psiholoģiski smalkos un atklātos portretos. Vēl viena būtiska izstādes iezīme ir tā, ka fotogrāfe ir realizējusi ilgi loloto ieceri radīt fotogrāfiju sēriju par vienas mājas iedzīvotājiem. Šoreiz Inta Ruka pievēršas arī interjeriem, priekšmetiskajai videi un sadzīvei, kuru atainojumam piemīt dokumentāla precizitāte, ļaujot uzzināt, piemēram, kāds bijis Amālijas ielas iemītnieku svētku mielasts, kādas cigaretes viņi smēķē, kādas grāmatas stāv viņu grāmatplauktā. Vienlaikus šī nedaudz marginālā dzīves forma tiek estetizēta, tai pārklājot poētiskās izteiksmes plīvuru. Tādējādi tēlus apņem liriska apgarotība, īpaši pateicoties gaismēnas saspēlei, dārza krūmu lapotnes ņirbai; arī pati māja kalpo par labu fonu pagātnes šarma uzturēšanai. Lai arī izstādē piesaistes konkrētam laika brīdim it kā netrūkst, tomēr, ieraugot kādā fotogrāfijā pulksteni, galvā iešaujas doma, ka tu nezini, kādu laiku tas rāda, turklāt ne tikai hronoloģiskajā nozīmē. Izstādes atklāšana noritēja iespaidīgi un trokšņaini, jo ieradušies bija gan Pārdaugavas nama iemītnieki, gan mākslas pazinēji un interesenti, gan augstas valsts amatpersonas, kuras raibajā pūlī, gan jāatzīst, bija tikko pamanāmas. Iespējams, katram no klātesošajiem bija savs priekšstats par to, kādai jābūt melnbaltai fotogrāfijai un ko šī izstāde nozīmē. Tomēr apkopojot visas izstādes raisītās pārdomas, jājautā, vai šī tikšanās būtu iespējama arī citos apstākļos un vai mēs varam noregulēt savus pulksteņus tā, lai tie visi rādītu vienu un to pašu laiku.