Taču neraugoties uz savu dekoratīvo tēlu - allaž pie vīra sāniem, smaidot un perfektu frizūru, bijusī Pirmā lēdija pārsteidz lasītājus un atklāj sevi kā krietni daudzpusīgāku un dziļāku cilvēku, kā varētu šķist. Laura Buša tiekot uzskatīta par krietni liberālāku par savu vīru – piemēram, viņa nav pret abortu un geju laulībām, taču tai pat laikā viņa arvien uzskata, ka Irāka, pateicoties amerikāņiem, esot daudz miermīlīgākā un stabilāka.
Grāmatā ir daudz detaļu iz Pirmās lēdijas pieredzes saskarsmē ar pazīstamiem politiķiem. Piemēram, kā sestdienā pēc 2001.gada 11.septembra teroristu uzbrukuma Ņujorkai, viņi pēc daudzu stundu garām intensīvām sanāksmē Kempdeividā, "Kondī Raisa, presbiteriāņu mācītāja meita, apsēdās pie klavierēm un sāka spēlēt psalmus", kamēr ģenerālprokurors Džons Eškrofts klātesošos "iedrošināja dungot un dziedāt." Vai arī kā Princis Čārlzs pirms garas un mokošas roku spiešanas ar kādas pieņemšanas viesiem palūdzis Buša kalpotājiem glāzi ar ledu, tad izvilcis no iekškabatas pudelīti, un ielējis sev no tās džinu. Taču visumā grāmata kļūstot garlaicīgāka, jo ilgāk Buša uzkavējas politiskos augstākajos plauktos.
Atklātāka un niansētāka bijusī prezidenta sieva kļūst, stāstot par savu jaunību Midlendā, Teksasā. Vietas un sajūtu aprakstos labi atklājoties L.Bušas literārās spējas. L.Buša piedzima ģimenē, kur nomira pārējie trīs, pāragri piedzimušie trīs bērni. Attiecīgi viņa palika vienīgais bērns, noslēgta, ierakusies grāmatās, tuva saviem vecākiem, dzīvojot vienmuļu dzīvi līdz pat liktenīgajam vakaram, kad 17 gadu vecumā viņas vadītais auto sadūrās ar citu braucamo, kā rezultātā gāja bojā tā vadītājs – viens no viņas labākajiem draugiem. "Man nevienam to nevajadzēja stāstīt," viņa raksta, - "Katrs Midlendas iedzīvotājs to zināja." Šo traģēdiju viņa sev nekad neesot piedevusi.