Intelektuālai "atslodzei" no Dziesmu un deju svētku nokaitētās emocionalitātes starpposmā starp nomināciju pasludināšanu un Spēlmaņu nakts ceremoniju 23. novembrī piedāvājam ciešāk piedomāt par citu mākslas veidu – ne mazāk populāro teātri. Spēlmaņu nakts kritiķu žūrijas saruna ļaus labāk par mirklīgajām nomināciju pasludināšanas kaislībām izprast žūrijas domu gaitu, kritērijus un izdzirdēt arī to, cik tai pašai sāpīgi ir atstāt izcilus sasniegumus aiz strīpas.
Apaļajā galdā diemžēl nevarēja piedalīties teātra kritiķi Anna Andersone un Atis Rozentāls un aktrise Dace Bonāte.
Jūs esat viena no pirmajām žūrijām, kurā tik saskanīgi darbojas gan teātra teorētiķi, gan praktiķi, turklāt no dažādām paaudzēm. Kā jūs raksturotu savu sadarbību?
Henrieta Verhoustinska. Tas bija ļoti interesanti un vērtīgi. Ļoti svarīgi, ka šajā žūrijā bija Māra Ķimele. Viņai patika tādas izrādes, kuras nevienam nepatika (smejas), un viņa allaž to spēja pamatot un argumentēt. Māra saprot no teātra to, ko mēs nekad nevarētu saprast. Viņa tajā visā ir iekšā. Piemēram, Daugavpilī bija burvīga saruna ar režisoru Oļegu Šapošņikovu, un Māra burtiski pāris vārdos uzbūra ainu, kā viņa iestudētu šo izrādi, kas nebija veiksmīga. Pēc Māras stāstītā pilnīgi redzēju, kā tas varētu būt ar šo pašu materiālu un aktieriem.
Māra Ķimele. Labi, ka Oļegs neapvainojās.
Toms Čevers. Māra parādīja zemūdens akmeņus, kas bija jāparāda.
H. V. Dace Bonāte – pati ļoti brīnišķīga aktrise – aktierdarbos pamanīja tādas nianses, kuras es, piemēram, nebūtu atšifrējusi. Uzskatu, ka tas ir ļoti labs modelis.
T. Č. Esi spiests paskatīties tālāk par savu pirmo nesapratni un ieraudzīt, kā tas iezīmējas kopējā ainā. Tādā ziņā tas noteikti ir vērtīgi. Kitija Balcare. Droši vien jāizceļ mūsu bioloģiskā daudzveidība visās nozīmēs – pēc vecuma, dzimuma, pieredzes un iedziļināšanās veida. Tas, manuprāt, atspoguļojas šī gada nominācijās. Katram bija iespēja teikt kaislību runas par saviem favorītiem. Atsevišķos gadījumos bija sajūta, ka arī pārējie spēj paskatīties no otra redzes leņķa, nevis iecirsties.
K. B. Man liekas, ka ļoti liels nopelns ir Tomam kā žūrijas priekšsēdētājam, kā viņš spēja šīs sarunas vadīt – paturpināt un apstādināt vajadzīgajā brīdī.
M. Ķ. Man arī ir liels prieks, ka Toms savā jaunumā ir tik nobriedis un māk visus savākt, bet es vienmēr apceļos, ka viņš ir tik likumpaklausīgs kā mēs neviens.
Neiegrimstot profesionālās niansēs, vai vērtējuma modelis jums šobrīd šķiet labākais iespējamais?
H. V. Mums pietrūka debijas kategorijas. Šogad bija daudz debitantu gan režijas jomā, gan aktiermeistarībā. Daugavpilī vien bija bariņš. Toties atgriezāmies pie detalizētākas vizuālās jomas kategorizācijas – nebija kā pagājušogad, kad bija tikai viens vizuālais tēls, kurā nominēja visus – gan kostīmu māksliniekus, gan scenogrāfus, gan video un gaismu māksliniekus. Šogad bija atsevišķas kategorijas. Šī bija veiksmīga sezona, un šajās kategorijās bija ļoti daudz pretendentu.
M. Ķ. Man ir nopietnas pārdomas. Pārējie žūrijas locekļi mani pārāk neatbalstīja, bet tik un tā es gribu to izteikt. Dažādu iemeslu dēļ mums ir nenormāli daudz mazās zāles izrāžu. Protams, ar laiku, pēc cik tur gadiem, Valmieras teātrim būs arī lielā zāle, un arī Jaunais Rīgas teātris būs ar vairākām zālēm. Daudzas no mazo zāļu sociālajām izrādēm neiekļuva piecniekā, un nevis tāpēc, ka tās būtu mākslinieciski vājākas, bet tāpēc, ka šīm izrādēm ir cits uzdevums. Tās tiešām aizskar ārkārtīgi nopietnas, patlaban sabiedrībā esošas tēmas, līdz ar to darbojas ar citiem līdzekļiem. Šajā kategorijā nav iekļuvušas daudzas neatkarīgo teātru izrādes, kuras šogad ir mazāk nominētas, arī valsts teātra mazo zāļu izrādes. Piemēram, Toma Treiņa Kur pazuda valsts, kas sociālajā ziņā ir ļoti spēcīga. Jauniešu kategorijā, paldies Dievam, iekļuva Liepājas teātra izrāde Dziesmu svētki, bet tikai tāpēc, ka tā ir debija. Matīsu Budovski varējām nominēt tikai tāpēc, ka viņš ir jaunietis un viņam tā ir pirmā izrāde. Man ļoti patika vērot arī Regnāra Vaivara izrādi Burbulis Valmieras teātrī, kas pamatīgi pieķērās medicīnas un pandēmijas situācijas tēmai. Mani galīgi neviens neatbalstīja. Es zinu dakterus, kurus tas viss tiešām "paņēma". Mani tas tā aizskāra. Piekrītu, ka vienu gabalu tur vajadzēja noīsināt, bet to, kam šī izrāde bija domāta, – to tā izdarīja. Šīs izrādes it kā izkrīt ārā, jo neatbilst akadēmiskajiem kritērijiem.
T. Č. Gribu oponēt. Sēdēs par to jau runājām, ka tieši tā – mēs šīs izrādes nemarginalizējam un noliekam līdzvērtīgās pozīcijās ar visām pārējām. Negribu teikt, ka tas ir kaut kas papildus, līdz kam mēs neesam izauguši un ko neesam sapratuši. Šīs izrādes konkurē ar visām. Vismaz no savas puses nevarētu teikt, ka nebūtu atbalstījis mazajā formā kādu izrādi tāpēc, ka tā ir sociāla.
H. V. Ir nominēti gan Dziesmu svētki, gan Drama Queen.
T. Č. Manuprāt, ja saturiskais pienesums ir gana spēcīgs, tas var konkurēt. Līdzīgi kā bija ar Raganu veseri (Ivetas Poles un septiņu mākslinieču veidota izrāde, Latvijas un Igaunijas kopražojums Malleus Maleficarum. Jaunais līgums), kuru mēs apzināti vērtējām kopējā kontekstā.
M. Ķ. Mazās zāles izrāžu tagad, kad ir šīs dokumentāli sociālās izrādes, ir tik ārkārtīgi daudz, ka šīm izrādēm objektīvi neļauj iekļūt nominācijās. Ir starpība, vai no tūkstoš vai piecām paņem piecas. Konkurence iznāca nedabiska. No desmit atlasīt piecas ir normāli. Tā sanāca ar lielās zāles izrādēm.
K. B. Bet tad labāk var arī ieraudzīt.
H. V. Īsajā sarakstā mums bija 13 mazo zāļu izrādes. Es saprotu, ko Māra saka, jo, piemēram, tāda izrāde kā Kristas Burānes Visi putni skaisti dzied arī zināmā mērā izkrita konkurences dēļ, lai gan visi ļoti novērtē pienesumu, ko tā dod ar šo ekoloģisko tēmu.
M. Ķ. Tā ir ļoti svarīga izrāde.
K. B. Tas, ka ir ļoti daudz mazās zāles izrāžu, nenozīmē tikai to, ka Valmierai nav lielās zāles. Tā ir tendence, ka skatītājs arī vēlas pietuvinājumu konkrētām situācijām. Otra tendence, ko saskatu, – iespējams, pēc gada vai diviem šo sociālo tēmu izsīkums varētu būt saistīts ar kaut kādiem reālās dzīves notikumiem, kas mainīsies. Vienkārši šajā brīdī mēs ļoti asi reaģējam. Teātris un patiesība kaut kādā ziņā sacenšas. Dirty Deal Teatro redzam, ka ir ļoti daudz pašterapijas stāstu...
H. V. Ļoti privāti stāsti.
K. B. Ir dokumentalitātē balstīti kara stāsti, ir kovidstāsti, kas ļoti labi reflektē par reālo dzīvi. Mazajā zālē cilvēks tam visam jūtas tuvāk arī emocionāli.
H. V. Māra vairāk skatās nākotnē, jo nebūs tāda brīža, kad šīs sociāli aktīvās izrādes nebūs vairs vajadzīgas, nebūs. Cilvēki ir uztvēruši, ka viņi par realitāti var runāt šādā kritiskā un ļoti dokumentālā veidā, un es domāju, ka tas turpināsies. Kas zina, varbūt nākamā žūrija radīs šādu atsevišķu nomināciju.
M. Ķ. Bija noteikums – nekādā gadījumā neradīt jaunas nominācijas. Manuprāt, mums ir jāreaģē uz situāciju.
T. Č. Cik saprotu, tie nav ideoloģiski, bet tīri finansiāli ierobežojumi. Saistībā ar Spēlmaņu nakts publicitātes pasākumiem, ar nepieciešamību parādīt televīzijā, kur ir ierobežots laiks.
K. B. Es tomēr neuzskatu, ka sociālā tēma ir aktualizējusies tikai pēdējos gados. Es pētu ekoteātra tēmu. Valteram Sīlim Dirty Deal Teatro Mārupīte bija jau 2012. gadā. Nacionālais attīstības plāns, Leģionāri, Visi mani prezidenti – tas viss jau ir bijis. Mēs beidzot esam pamanījuši.
T. Č. Cilvēki meklē teātrī kaut kādu patvērumu un atbalsi tam, ko paši tikko piedzīvojuši.
H. V. Reiz mēs bijām uz Drama Queen, un izrāde bija gauži tukša, toties tā bija jaudīga publika, kas mērķtiecīgi bija atnākusi noskatīties šo stāstu.
Lūdzu, savelciet kopā galvenās tēmas, kam teātris ir pievērsies! Dažus privāto stāstu piemērus jau minējāt.
H. V. Vajadzētu nosaukt visas vienkopus. Sofijas Meļņikovas un Valtera Sīļa Drama Queen, kas ir nominēta, Ingas Tropas Pārcēlāja, Vara Piņķa Ukrainas stāsti. Svitlana Willa teātrī, Annas Belkovskas Mantojums Dirty Deal Teatro – dziļi privāta pieredze.
K. B. Es domāju, ka tā ir atbalss no pandēmijas tādā ziņā, ka tagad uz izrādēm skatos ar nedaudz citu kritēriju – kāpēc es to skatos? Kāpēc tas ir iestudēts tieši šobrīd? Iepriekš likās, ka labu gabalu var skatīties vienkārši tāpat. Tagad liekas, ka ir vajadzīga daudz lielāka rezonanse. Cilvēki ir daudz prasīgāki.
H. V. Aizmirsām pieminēt Ģirta Krūmiņa monoizrādi Vientuļās planētas sala. Bija pilnīgi skaidrs, kāpēc tā ir tieši tagad tapusi. Man šī izrāde bija ļoti svarīga, jo Ģirts tajā pirmo reizi atklāja, kāpēc viņš ir aizgājis no Jaunā Rīgas teātra. Viņš aizgāja tāpēc, ka viņam atņēma Oblomova lomu. Ieraudzīju aktiera traģēdiju. Man personīgi bija ļoti sāpīgi to dzirdēt. Tāpēc vien man šī izrāde ir ļoti tuva.
K. B. Tas arī ir pandēmijas stāsts.
T. Č. Var pieminēt arī Dziesmu svētkus, kuros robežojas sociālā realitāte ar prozaisku realitāti, kas visam piešķir citu kontekstu.
M. Ķ. Rasa Bugavičute-Pēce ir radījusi superīgu dramaturģiju, kurā viņa ir savākusi ļoti konkrētu dokumentālu materiālu ar ļoti dažādiem cilvēku viedokļiem par Dziesmu svētkiem, un reāli tikai vienas personas balss izšķir – būt vai nebūt Dziesmu svētkiem.
T. Č. Man uz vispārējā Dziesmu svētku patosa fona parādīja, cik dažādi ir viedokļi, pa cik dažādiem ceļiem mēs nākam. Visi cilvēki it kā vienādi, tomēr katram ir sava pagātne, un viņš citām acīm skatās uz to pašu kori, kas ir mūsu acu priekšā.
M. Ķ. Ļoti daudz citādāku domu par Dziesmu svētkiem. Parasti domā – mēs visi par, nemaz tā nav.
K. B. Vēl par Dziesmu svētku rezonansi. Par Dziesmu svētkiem varam runāt arī tā kā Kristas Burānes izrādē Visi putni skaisti dzied. Šeit Dziesmu svētku stāsts ir piesaistīts ar tā sākotnējo patosu. Iespējams, izrādē tas ir arī klupšanas akmens. Dziesma Burānes izrādē ir vienojošais, kā runāt par ekoloģiskām problēmām.
T. Č. Vēl aktuāla tēma pagājušajā sezonā bija vardarbība un sieviešu jautājums XXI gadsimtā.
H. V. Man šīs tēmas dažādie aspekti pagājušajā sezonā likās ļoti svarīgi. Ārkārtīgi svarīgs šķiet jautājums, ko tagad paceļ arī dzīves kontekstā, lai cik tas būtu šausmīgi, ka dzīve atkal iet pa priekšu teātrim. Dārtas Danevičas izrādi Zēni nav meitenes es noskatījos jau pēc Jēkabpils gadījuma. Šī, manuprāt, ir brīnišķīga izrāde, pilnīgi jauns etaps Dārtas Danevičas kā aktrises attīstībā un parāda viņu kā ļoti augstas klases profesionāli. Diemžēl atkal jau konkurences dēļ pati izrāde netika piecniekā, bet tā bija ļoti reāla pretendente. Turpat blakus ir izrāde, kas manī raisīja lielu sašutumu, bet zinu, ka te man nav vienošanās ar žūriju, – Elmāra Seņkova Ričards. Nekā personīga Nacionālajā teātrī, kas bija mēģinājums paskatīties uz šo tēmu ar varmākas acīm. Tur ir brīnišķīgs Artura Krūzkopa darbs, jo viņš ir ļoti gudrs, harismātisks un pievilcīgs aktieris. Manuprāt, viņa tēls tika pārmēru glorificēts, un režisors uz viņu skatījies ar pārāk piedodošām acīm, īpaši dramaturgs Artūrs Dīcis.
M. Ķ. Izlasot lugu, radās iespaids, ka dramaturgam nemaz nav glorificēšanas, tas nāca no izrādes.
T. Č. Šis mums bija viens no karstākajiem strīdiem. Bijām pretējās pusēs. Luga ir pieļāvīgāka, režisors ar režijas paņēmieniem ir mazinājis pozīciju – mēģināt attaisnot. Tā tiešām ir, ka Artura Krūzkopa izcilā skatuviskā harisma un absolūtā, neviltotā pievilcība triju stundu garumā izraisa simpātijas, un tas ir ļoti svarīgs manipulācijas elements. Tas tieši ir pluss. Bijām neparastās pusēs, kā to interpretēt. Gribu uzsvērt, ka Lauras Siliņas aktierdarbs diemžēl neizturēja konkurenci, bet tas aktrisei ir vēl viens pakāpiens pēc pagājušās sezonas psiholoģiskā teātra Sievietes daļas. Viņa ir gatava būt neglīta un maita tā vīrieša acīs. Beigās viņa tomēr piešķir iestudējumam atslēgu, ka viņa ir beztiesīgā un ka viņai vairs nav pie kā vērsties. Laura Siliņa to izlīdzsvaro.
M. Ķ. Bet tā loma ir tik nepateicīga. Visu laiku Ričarda priekšā ir jāspēlē, ka Kristīne ir maita. Problēma šajā traktējumā ir tā, ka lielākā daļa tā arī skatās – ka šī sieviete reāli ir ļoti nepatīkama. Un man arī tā likās – ak kungs, nu tāda sieviete! Kaut kas traks! Varbūt nevajag viņai pa muti, bet diez kas nav! (Smejas.)
H. V. Mārai ir brīnišķīgs darbs tieši par vardarbību, ko es atceros joprojām kā kaut ko sirdi stindzinošu, – Līze Luīze (Jaunajā Rīgas teātrī, 2004). Māra, man liekas, bija pirmā, kas neatkarības laika teātrī runāja par šo tēmu.
M. Ķ. Tā bija izteikta dokumentālā stila izrāde.
H. V. To es atceros kā pilnīgi kaut ko šerminošu.
K. B. Par Ričardu. Nekā personīga man ir piebilde: manuprāt, izrāde parāda, cik viegli mēs esam manipulējami. Tu atjēdzies tajā brīdī, kad ar tevi dara to, ko ar tevi dara visur citur. Šī izrāde ir parādījusi arī to, ka mēs daudz uzstājīgāk esam sākuši jautāt, kas to ir veidojis. Kas ir radošajā komandā? Skatāmies, vai to ir radījis vīrietis vai sieviete, neaplūkojam tikai kā mākslas darbu. Iespējams, ja Ričardu. Nekā personīga būtu iestudējusi sieviete, mēs uzbūvētu pilnīgi citu interpretāciju, kāpēc šī izrāde ir tieši šāda. Ir vēl kāda tendence – notiek stāstu pārrakstīšana. Piemēram, Liliomā Dailes teātrī tas vairs nav romantiskais skatpunkts.
H. V. Jā, tur arī ir vardarbības tēma.
K. B. Mēs redzam jau citu interpretāciju un saprotam, ka interpretēt var dažādi. Tas pats arī bērnu izrādēs. Piemēram, Dmitrija Petrenko iestudējums Dauka. Labie jautājumi. Patiesībā skarbais stāsts par bērnu audzināšanu ar pēršanu un visu pārējo mūsu acu priekšā tiek pārrakstīts, ka var būt citādi. Šis ir laiks, kas pieļauj pārrakstīšanu un citādas interpretācijas, un mēs to darām.
H. V. Ungāru režisores Ildiko Gāšpāras Liliomā tā lēnā kustēšanās bija neizturama, bet izrāde man notika brīdī, kad Lilioms ir vardarbīgs pret savu meitu un Jūlija viņu aptur. Tajā brīdī, kad Dārta Daneviča satvēra Laura Dzelzīša roku, neļaujot viņam iesist meitai, man šī izrāde notika, tāpēc es to pilnībā nenorakstu, kā man gribējās pēc 1. cēliena.
M. Ķ. Viens žests var izrādīties tik svarīgs.
No jūsu runātā saprotu, ka formālu izrāžu, pēc kurām grūti saprast, kas noteicis materiāla izvēli, ir maz?
H. V. Jā, šī bijusi tiešām spēcīga sezona ar spēcīgiem pieteikumiem, kuros bija arī tādi mazi darbiņi kā Elīzas Dombrovskas Pasta nams Nacionālā teātra Aktieru zālē. Ļoti cieņpilna saruna par to, kā mirst mazs bērns. Poētiskā, pat gaišā intonācijā ar brīnišķīgu muzikālo pavadījumu. Veidotāju attieksme nav formāla, var just, ka lielākā daļa darbu ir tapuši nevis ķeksīša pēc – kaut kas jāiestudē vai "man iedeva šo lugu un teica, ka repertuārā noderētu" –, bet tāpēc, ka cilvēkam ir bijis svarīgi izteikties. Tas man liekas ļoti svarīgi.
T. Č. Nav nejaušu darbu.
K. B. Jā, ir šie apzinātie darbi, bet cik liela daļa Latvijas sabiedrības to redz – tas ir cits jautājums. Nenodarbošos ar statistiku par skatītāju portretu. Jā, ir labi, bet cik daudz cilvēku ar šiem darbiem mēs aizsniedzam. Viens sižets vakara ziņās – tas nenozīmē redzēt visu izrādi. Tiem, kam šīs izrādes, grāmatas vai filmas būtu visvajadzīgākās, tās redzēt diemžēl nav tik vienkārši. Tas ir jautājums par reģionālo viesizrāžu plānošanu. Mazie darbi, iespējams, var ceļot daudz elastīgāk.
H. V. Žižeks. Pītersons. Gadsimta duelis, manuprāt, šajā sezonā arī ir ļoti svarīga izrāde, kas diemžēl arī neizturēja konkurenci. Tas varbūt bija lielākais skandāls.
M. Ķ. Nevis skandāls, bet sāpīgi.
H. V. Alvis Hermanis savā replikā pēc sezonas noslēguma pieminēja, ka šo izrādi jau ir noskatījusies puse no Dziesmu svētku estrādes. Tas ir diezgan ietekmīgi.
Kurā teātrī jūs redzat vispārliecinošāko māksliniecisko stratēģiju? Kur ir vismazāk nejaušības principa?
T. Č. Manuprāt, vismazāk nejaušību ir Valmieras teātrī.
M. Ķ. Jā.
T. Č. Jau otro sezonu pēc kārtas. Ņemot vērā tehniskās iespējas, viņi neiet tik daudz plašumā, cik klusumā un dziļumā. Notiek tālredzīgs darbs ar aktieriem, atrodot viņiem sarežģītas lomas.
K. B. Es gribētu piebilst par Dirty Deal Teatro. Teātra šīs sezonas repertuārs – Drama Queen, Pārcēlāja, Mantojums – izteikti rezonē ar vardarbības tēmu. Teātrim vēsturiski šāda tēma jau ir aktuāla gan privātā, gan publiskā nozīmē.
T. Č. Man liekas, ka šim teātrim tas ir rakstīts koncepcijā – teātris, kurš reflektē par šodienas jautājumiem.
H. V. Dirty Deal Teatro no visiem neatkarīgajiem teātriem šosezon ir viskonceptuālākais privāto stāstu, personiskās pieredzes un vardarbības tēmas risināšanā.
K. B. Visi putni skaisti dzied arī ir Dirty Deal Teatro izrāde.
M. Ķ. Es novēlētu Dirty Deal Teatro, lai tas pievērš uzmanību savu izrāžu publicitātei un skatītāju organizēšanai. No tā nevajag kautrēties. Tas ir nepatīkams, grūts darbs, bet ļoti vajadzīgs.
K. B. Es domāju, ka problēma ir skatītājos – pārvarēt aizspriedumu, ka es iešu uz teātri citur, ne šajā greznajā ierastajā ēkā.
H. V. Savukārt Ģertrūdes ielas teātris, kuram manā skatījumā virsotne bija Aspazijas lugas Ragana iestudējums, tiek galā ar publicitāti. Tā ir mana personīgā sāpe, ka šī Andreja Jarovoja izrāde palika aiz borta.
K. B. Piekrītu. Ģertrūdes ielas teātris strādā ar mārketingu, un tam ir pilnas zāles.
Vai joprojām ir pamats vilkt robežšķirtni starp neatkarīgajiem un lielajiem valsts teātriem, uzskatot, ka neatkarīgie ir novatoriskāku, drosmīgāku ideju barotne?
T. Č. Pieļauju, ka neatkarīgie teātri var tik daudz nerēķināties ar kaut kādiem komerciāliem ienākumiem.
H. V. Kaut gan tiem tieši vajadzētu.
K. B. Šie teātri ātrāk var reaģēt.
T. Č. Viņiem nav tās lielās zāles un var atļauties taisīt šauram lokam.
H. V. Es ļoti novērtēju, ka gan Kvadrifrons, gan Ģertrūdes ielas teātris pievēršas laikmetīgās dejas teātrim, kas šobrīd ļoti jaudīgi ienāk. Mēs gājām uz šīm izrādēm, bet apzināti izvairījāmies vērtēt, jo tām ir sava dejas balva. Lai gan starp teātri un laikmetīgo deju robeža šobrīd ir ļoti grūti novelkama.
K. B. Personāliju līmenī lielā mērā tas ir viens un tas pats, jo tie paši scenogrāfi, mākslinieki un komponisti strādā gan neatkarīgajos, gan "lielajos" teātros. Tie ir citas formas darbi, bet ar tām pašām prasībām.
H. V. Man liekas, ka arī lielie teātri kļūst aizvien drosmīgāki. Runājot par konceptuālo virzību, nepieminējām Dailes teātri, kurš noteikti būtu pieminams. Var strīdēties par viesrežisoru lielo īpatsvaru, bet to, ka Dailes teātrī pamatā ir jaušama pamatīga mākslinieciskā stratēģija, nevar noliegt.
T. Č. Tas droši vien ir ienākumu gūšanas jautājums – izrādes ir ārkārtīgi krāšņas, ar milzīgām tehniskajām iespējām. Saturiskais slānis, manuprāt, iet nopakaļ vizuālajam.
H. V. Dailes teātrim bija ārkārtīgi jaudīga iepriekšējā sezona, tāpēc varbūt pēc Rotkho triumfa tā likās. Tomēr es nevērtētu par zemu ne Brandu...
M. Ķ. Tieši tā. Gan Brandā, gan Zēni nav meitenes, gan iestudējumā Kur pazuda valsts saturiskais slānis ir super!
T. Č. Manā personīgajā ieskatā Brandā vairāk spēlē tēma un aktierdarbs, nevis kopējais vēstījums.
H. V. Es tev piekrītu.
K. B. Ap šo darbu ir uzbūvēts kanoniskais, svētais stāsts, un tad liekas, ka tas nevar nebūt grandiozs. Arī komanda ir profesionāla – no tās mēs to varam sagaidīt. Iekšējo diskusiju rezultātā mēs nonācām pie secinājuma, ko Toms teica, – ka tas ir spēcīgs aktrises Ievas Segliņas darbs.
H. V. Mārai bija cits viedoklis.
M. Ķ. Es Kairišā augstu vērtēju to, ka viņš ir idejisks cilvēks. Branda, vienas personas mērķtiecīga iešana uz virsotni, šajā gadījumā – iešana pie Dieva, neskatoties ne uz ko. Režisors to tik vienkārši pasniedz. Tas pārvēršas par simbolu, kas Brandam visu laiku ir līdzās. Dievs neprasa, lai tu slepkavotu savu bērnu, lai tiktu pie Dieva. Kā cilvēks pārprot ceļu – iešanu uz garīgo virsotni un notic faktiski sociāliem notikumiem – kā tad vajag uzvesties, lai tiktu pie Dieva. Es ļoti labi no Kairiša nolasu, ka tas nav tas ceļš. Ieva Segliņa to fantastiski dara. Mūsu iedomātie žņaugi, ko cilvēks pats sev uzliek, priekšstats, kas ir jāizdara ar sevi un visiem citiem cilvēkiem, lai tiktu pie Dieva... Izrāde nobeigumā to eleganti pasniedz – Dievs tev visu laiku ir blakus. Cik cilvēks pats savu eksistenci izveido traģisku. Viņš pats to izdara, neviens cits viņam to neliek.
T. Č. Gata Šmita iestudējumā Retrīts Dailes teātrī šo filozofisko vēstījumu nolasīju vairāk. Tas principā ir par to pašu – vai samierināšanos ar likteni vai arī bezjēdzīgu tiekšanos pēc kaut kā. Šeit tā ir komēdija, kurā līdzīga ideja parādās atpazīstamās situācijās ar reāliem cilvēkiem un, manuprāt, nostrādā spēcīgāk.
M. Ķ. Tātad tev tas žanrs ir tuvāks. Gribu pateikt vēl vienu lietu. Iespējams, tā ir mana negausība, bet man pietrūkst vēl vienas nominācijas – Gada ansamblis. Es teātri uztveru kā brīnumu, kurā visas sastāvdaļas savienojas.
H. V. Sensenos laikos es atceros šādu kategoriju.
T. Č. Šosezon ir daudz tādu izrāžu, kurās nevar nošķirt gaismu no scenogrāfijas, piemēram, Grieķi, Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos. Tas viss ir tā saaudzis!
M. Ķ. Paolo un Frančeska. Dmitrija Petrenko Yen Liepājā. Fantastiska izrāde.
H. V. Cīnījāmies, lai tā kaut kur iekļūtu, bet neiekļuva.
M. Ķ. Tas ir neizbēgami, ja Lienas Šmukstes ļoti skaistā tīrā izrāde maziem bērniņiem Gadalaiki vienā kategorijā konkurē ar tādu izrādi kā Yen.
K. B. Vēl es iedomājos par Leļļu teātri. Tas beidzot sāk strādāt ar pusaudžu auditoriju – 12, 13, 14 gadus vecajiem, kurus ir grūti uzaicināt uz Leļļu teātri. Vaļa dziesma ir viena no nominantēm.
H. V. Žēl, ka Smalkās kaites neiegāja.
Jūs daudz analizējat izrāžu piedāvātās tēmas, tas liecina, ka teātris ir atgriezies pie dziļāka satura. Kādas tendences vērojamas teātra valodā un estētikā?
T. Č. Nevarētu teikt, ka būtu kaut kas inovatīvs un neredzēts.
K. B. Aizvien biežāk atsakās no ceturtās sienas.
H. V. Vēl bija mēģinājums radīt teātra estētiku, kas jau līdzinās laikmetīgās mākslas valodai, – izrādē Lilioms un Malleus Maleficarum. Jaunais līgums.
T. Č. Ar humoru var teikt, ka dažas izrādes labāk būtu nominēt Purvīša balvai. Kristai un Reinim Dzudzilo bija izcils sniegums izrādē Suņa sirds. Manuprāt, šī rotējošā skatuve ar mūziku un paskaidrojošo uzrakstu četras minūtes izstādē iedarbotos daudz vairāk nekā divas stundas garā izrādē.
M. Ķ. Noteikti gribu pievērst uzmanību, kā Elmārs Seņkovs strādā ar aktierspēles izmaiņām. Viņš veido pilnīgi cita blīvuma aktierspēli. Enerģētika kļūst ļoti intensīva. Tas ir redzams gan Nelabajos, gan Grieķos. Arī nedalītā vienība kopā ar scenogrāfu. Nelabajos Oskars Pauliņš veido visu skatuves tēlu lielā saskaņā ar spēles stilu. Īpaši 1. cēlienā kā režisore es biju pilnīgā ekstāzē.
K. B. Piebilstot par valodas meklējumiem – redzam izrādes, kurās pats cilvēks stāsta savu personisko stāstu. Tas vairs nav aktieris vai kāds cits performeris, bet savs stāsts tiek pārstrādāts mākslinieciskā valodā – kur veiksmīgāk, kur mazāk veiksmīgi. Nav distances. Skatītājam tas ir sarežģīti. Teorijā uzskata, ka, stāstot par vardarbību, jābūt drošai distancei, kā Dārta Daneviča izrādē Zēni nav meitenes saka – tas nenotiek šeit un tagad. Bet tad, kad Drama Queen stāv pretī pati sieviete vai Pārcēlājā un Mantojumā kāda no māksliniecēm, kas pašas to piedzīvojušas, skatītājam nav šīs drošās distances.
H. V. Ir interesanti vērot, kādus mākslinieciskos paņēmienus izmanto, lai par to stāstītu. Piemēram, Pārcēlājā Ingas Tropas iecere noguldīt publiku gultiņās, sasegt, ļaut skatīties zvaigznēs un pašai savu dramatisko stāstu vēstīt tumsā neredzamai. Annas Belkovskas Mantojumā tas, ka viņai ir jākopj slimais tēvs, tiek pasniegts kabarē formā. Tiek panākta distance.
M. Ķ. Ingas Tropas izrāde būtu ļoti ieguvusi, ja viņa būtu strādājusi ar aktrisi. Tagad, kad viņa stāsta pati, tas iegāž, pārkāpj ētikas robežu un pārvēršas par psihoterapiju. Bet tā kā es neesmu psihoterapeite un man par to nemaksā (smejas)...
T. Č. Es gribētu aizstāvēt. Man liekas, ka viņas aktieriskā eksistence ir atsvešināta, ar agresīvajiem iznācieniem pati emocionāli nepieslēdzas un tas nostrādā.
Ar ko piecas lielās zāles izrādes bija īpašākas par citām? Ļoti maz cilvēku ir redzējuši Latvijas un Igaunijas kopražojumu – Ivetas Poles un vēl septiņu mākslinieču izrādi Malleus Maleficarum. Jaunais līgums Rīgas cirkā. Lūdzu, paraksturojiet!
H. V. Šis ir gadījums, kad izrāde līdzinās laikmetīgās mākslas faktam ar ļoti spēcīgiem performances elementiem. Ļoti strukturēta un mērķtiecīgi organizēta izrāde. Performancēm bieži vien ir tendence izčākstēt laiktelpā un pašmērķīgumā. Izrādes laikā izjutu māsību ar dalībniecēm, lai gan tur nebūt nebija mērķa radīt skaistu sievietes tēlu.
M. Ķ. Viņas tika attēlotas tieši tā, kā viņas tika uzskatītas viduslaiku baznīcā un vēsturiskajā traktātā, – ka viņas ir raganas, ar seksu pārņemtas, netīras, baudkāras, izlaidīgas, dzīvnieciskas būtnes.
H. V. Es to dzīvnieciskumu vairāk uztvēru kā atgriešanos pie pirmatnējā. Mani ārkārtīgi uzrunāja, kā šīs sievietes strukturēja izrādē savu dzīvi ar rituāla palīdzību. Māra [Ķimele] ir "spečuks" par rituāliem, bet teātrī tie parādās reti.
M. Ķ. Izrāde ir ļoti, ļoti krāšņa. Viss ansamblis darbojas ar simtprocentīgu atdevi, ārkārtīgi piesātināti. Tā ir milzīga vērtība. Arī ļoti liela atraisītības un brīvības pakāpe. Tāpat kā Indras Rogas izrādē Paolo un Frančeska. Visu elementu savienība tik dabiska un nesabāzta. Tā ir diezgan reta parādība.
K. B. Vēl viena lieta, ja pieņemam, ka izrāde runā par feministisko pozīciju, – ir ļoti svarīgi, ka šajā izrādē bija pašironija. Vēstījums nebija uzbrūkošs vai pārmetošs. Viņas spēja arī pasmieties no ironiska skatpunkta. Tas ir ļoti svarīgi, ka izrāde nepārvērtās par klaju manifestu.
T. Č. Viņas ir pašpietiekamas un brīvas, bet nenoliedz vīrišķā nepieciešamību savā dzīvē. Tas man likās ļoti simpātiski.
Pārējās nominētās izrādes jūs laikam jau esat raksturojuši?
H. V. Mēs vienīgi neesam pieminējuši Mārtiņa Eihes Pusnakts šovu ar Jūdu Iskariotu Dailes teātrī.
M. Ķ. Es biju ļoti priecīga par tādu spēcīgu, strukturētu režiju un ļoti atraisītiem aktierdarbiem un kopējo izrādes krāšņumu. Varbūt nostrādāja arī tas, ka man šķita tik netaisni, ka pirms sezonas vai divām netika nominēts Eihes iestudētais Makdonas Inišmoras leitnants Valmierā. Nu tāda izrāde, ka gribas bļaut! Man ir liels prieks, ka Eihe iestudē lugas, jo ilgu laiku viņš taisīja eksperimentus un sociālus projektus. Ir tik maz režisoru, kas spēj savākt lielo skatuvi un taisīt jaudīgas izrādes, kas balstās lugā.