Nevar, jo redzēts tak, ka latvietim nedod ēst, ļauj tik sanākt barā un padziedāt, un šis tiek laimīgs (skat. reportāžas no Dziesmu svētkiem, 18. novembra pasācieniem utt.). Varbūt viņš vienkārši labi jūtas pūlī, kur "visi kā viens", ne kā vientuļš Cibiņš ziemas aukā, palikdams viens pret vienu ar kosmisko īstenību. Kolīdz latvieti neorganizē masu pasākumos, viņš sūrojas, sūkstās, uzrakņā traģēdijas paaudžu paaudzēs un nepamana, ka tagadnē līdzās elpojošais cilvēks nokalst bēdu enerģētikā. Un tad slikti abiem. Bezcerība. Valodā mīksti apmeties vārds. Kas nepaskaidro, vai latvietis galīgi netic Dievam un tālab jūk prātā bez cerības, vai bezcerīgs, jo nevar dzīvot, kā bija iztēlojies. Ir latvieši, kuri labprātāk dzīvotu imperatorpingvīnu apmierinātībā, ne pārdzīvotu tik neprognozējamās laimes virsotnes, kam tuvumā nepastāvības un riska ārdošie, bet svaigie vēji. Apmierinātība ir patērēšana, kamēr laime — radīšana. Bet cilvēki tak dažādi. Vieniem priekš 1000 gadiem pietiek, ja tik viņus mīl, otriem par to vienalga, ka vien pats esi radošajā iemīlēšanās gara un miesas skurbulī, pacēlumā, lidojumā. Trešie nevarēs piedzīvot savu brīnišķo mīlu nekad, jo jutīsies neērti tās fanfarās, kamēr pasaulē bērni mirst badu un kari izvaro visniecīgāko laimes iespēju. Mani empīriskie novērojumi saka, ka latvieši labprātāk grib būt mīlēti, nevis mīlēt paši. Tātad — patērēt, nevis radīt. Ņemt sev, nevis dot otram. Varbūt nelaimīgums izceļas arī aiz tam, ka latvieši necieš, ka par viņiem reflektē citi (otrs). Viņiem liekas, ka viņi paši sevi ļoti labi pazīst un nevienam nav tiesību par latviešiem izteikt vērtējumu vai vismaz novērojumus. Jebkurš mēģinājums to darīt tiek sparīgi apkarots. Mēs neesam tādi! Joki nav nekādi joki, joki priekš latvieša vienmēr ir ņirgāšanās. Izskatās, ka dimdinātā krīze un finanšu murgoloģija ir taisni priekš latvieša. Jo atkal ir slikti, atkal "man laimes nav tais istabās"! Tas būtu Latvijas gals, ja ļaudis varētu vienā korī līgot — Latvijā pacēlums, veiksme, plauksme. Zustu identitātes izjūta. Starp līdzjūtību nelaimē un skaudību laimē ir pavisam īsa laipa. Neloģiski īsa. Lai mazinātu nelaimīguma sindromu, ir pavisam vienkārša recepte — vajag vairāk domāt par otru, nevis sevi. I par to, ka viņš ir tas, kurš mirs, i par to, ka viņš ir atlaists no darba un tu varētu padot roku, i ka viņam ir šobrīd skumīgāk nekā tev un tu vari aizbraukt ciemos. Nejautājot, vai viņš to tāpat darīs, kad būsim mainītās lomās. Esi aktieris un iejūties, identificējies ar otru, nevis savu hipersarežģīto un megadramatisko likteni. Izkāpjot no savas unikalitātes, no iedomātās pieredzes, varu ieraudzīt vairāk brīnumu nekā garā ceļojumā. Piedzīvojums! Ja latvietis otru cilvēku, attiecības uztvertu kā dzīves saturu, ne piedevu (kā tas pieņemts patriarhālajās sabiedrībās, kur dzīves ass ir darbs, bieži itin truls darbs, kas neļauj pievērsties tādiem greznumiem kā attiecības), viņš piedzīvotu revolūciju savā nelaimju ielejā. Nav iespējams latvietī iepūst vairāk dzīvības enerģijas, nekā to gēnu musturiņi uzražojuši, taču akcentu pārbīde tomēr ir cilvēka apziņas darbs. Vai nu latvietis ņem mietu rokā tikai tad, ja kāds apdraud viņa mantu? Ja tā, tad tiešām vērts justies nelaimīgam. Nobelētā rakstnieka Dž.M.Kutzē romānā Lēnīgais rakstniece savam upurim — prototipam saka, lai viņš taču dzīvo tā, lai kāds varētu izmantot viņu romānā. Lai gribētu izmantot. "Kļūstiet nozīmīgs, Pol. Dzīvojiet kā varonis. To mums māca klasiķu darbi. Kļūstiet par galveno tēlu. Kāda gan citādi jēga dzīvot?" Protams, tādā gadījumā latvietim priekšā būtu smaga izšķiršanās. Par kādu varoni kļūt?
Nelaimīgie latvieši
Uzdūrusies ziņai, ka latvieši ir ceturtā nelaimīgākā tauta Eiropā, kļuvu patiešām nelaimīga. Kā tas var būt? Kas ar to vispār domāts? Vai cilvēki maz spēj daudzmaz sakarīgi triviālkontekstā atbildēt, kas laimīgs ir par stāvokli? Vai tiešām tikai nauda, barošanās, popularitāte un kvalitatīvs sekss? Tā nevar būt.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.