No aizsprieduma līdz genocīdam

Kopumā tas ir visnotaļ kompetents, stilistiski mazliet akadēmisks ievads šajā specifiski eiropeiskajā problēmā. Tekstam ir pievienots arī visnotaļ labs un pārskatāms literatūras saraksts tiem, kuriem ar šo mazo grāmatiņu varētu nepietikt. Runājot par antisemītismu no mūsdienu perspektīvas, vispārsteidzošākais tajā nebūt nav paši maldi. Zināmiem cilvēkiem vispār piemīt tendence ticēt visādām aplamībām — sākot ar to, ka Džordžs Bušs pats ir noorganizējis 11.septembra terora aktus un beidzot ar to, ka Romas pāvests ir antikrists. No šās perspektīvas raugoties, mīts par "vispasaules ebreju sazvērestību" vēl nebūt nav pats dīvainākais. Pārsteidzošākais attiecībā uz antisemītismu Latvijā drīzāk ir šo maldu noturīgums. Antisemītiski aizspriedumi turpina reproducēt sevi visneiedomājamākajās formās. Pat cilvēki, kuri patiesībā neko sliktu par ebrejiem nedomā, tik un tā uzskata par nepieciešamu runāt par viņiem pusbalsī. Šādi negribot tiek uzturēts priekšstats, it kā viss ar ebrejiem saistītais patiesi būtu kāda velnišķa sazvērestība no "Cionas gudro protokoliem". Arī latviešu līdzdalība holokaustā joprojām raisa, maigi izsakoties, dīvainas reakcijas. Fakts, ka arī starp latviešiem ir atrodami necilvēcīgi nelieši, taču katru dienu ir izlasāms policijas hronikā — un kāds gan pamats domāt, ka pirms septiņdesmit gadiem tas būtu bijis citādi? Bellera grāmata ir vērtīgs ieguvums tiem, kas vēlas paskatīties uz antisemītisma vēsturi mazliet skaidrākām acīm. Galveno uzmanību Bellers pievērš ne tik daudz "žīdu nīšanas" psiholoģiskajiem aspektiem (viņš pareizi norāda, ka šāds "virtuves antisemītisms" droši vien pastāvēs tikpat ilgi, cik paši ebreji), bet gan antisemītismam kā īpašai politiskai kustībai, kura noveda pie XX gadsimta lielākā kriminālnozieguma — holokausta. Vienlaikus līdzās citiem, agrāk sarakstītiem darbiem par Eiropas "ebreju jautājumu" Bellera mazā grāmatiņa sniedz dažus atsvaidzinošus jauninājumus šās problēmas aplūkojumā. Pirmkārt, viņš noraida historiogrāfijā bieži izplatīto pieņēmumu, ka ebreji modernajā pasaulē būtu atradušies vienīgi pasīva cietēja lomā, kas kalpoja par neitrālu mērķi antisemītu uzbrukumiem. Šāda pieeja joprojām ir izplatīta, iespējams, tādēļ, ka rakstītājus vada instinktīvas bailes no negribētas "vainas" piedēvēšanas ebrejiem. Protams, antisemītisms vispirms ir neebreju problēma. Taču tas nenozīmē, ka ebreji modernajā Eiropā būtu bijuši kā balts plankums bez jebkādām kvalitātēm. Gluži pretēji, ebrejiem ir bijusi ļoti nozīmīga loma gan modernā kapitālisma tapšanā, gan kultūras dzīvē. Īpaši nozīmīgas šeit ir ebreju un apgaismības attiecības. No vienas puses, ebreji bija ieinteresēti apgaismības ideālu — racionālisma, cilvēktiesību, vienlīdzības — realizācijā. Tieši apgaismība solīja atbrīvot Eiropas ebrejus no gadsimtiem senajiem ierobežojumiem un padarīt tos vienlīdzīgus ar citiem. No otras puses, tieši apgaismība vienlaikus ļāva viņiem apzināties un izkopt savu savdabību. Līdzīgā dialektiskā sasaistē iespējams uzlūkot arī cionisma un antisemītisma attiecības: Hercla aizsāktais cionisms faktiski pārņem antisemītu priekšstatu par "ebreju jautājuma" vienīgo atrisinājumu savas valsts izveides formā. Otrkārt, Bellers noraida arī domu, ka antisemītisms savā būtībā ir "iracionāls", kā "slimība", "sērga" vai "patoloģija". Šādas organicistiskās metaforas ne tikai daļēji noņem atbildību noziedzniekiem, kuri tādējādi izrādās vienkārši "saslimuši". Tās bieži arī liedz saskatīt, cik racionāls patiesībā ir bijis antisemītisms — gan tiem, kuriem ebreju izslēgšana no spēles nozīmēja konkurences samazināšanu, gan tiem, kuri veiksmīgi krāja uz tā rēķina savu politisko kapitālu. Šajā ziņā antisemītisma galvenā problēma ir nevis radikalizētu psihopātu, bet gan vienkāršo, šķietami miermīlīgo un saprātīgo pilsoņu jautājums. "Daudzi vācieši varbūt neatbalstīja skarbo antisemītisko politiku, ko īstenoja nacisti, bet viņu satraukums nekad nepieauga līdz tādam līmenim, kas pārsniegtu bailes no nacistu represijām un paklausību valsts sankcionētā režīma diktātam, pat ja tas bija radikālu, rasistisku ekstrēmistu rokās." (111.lpp.) Antisemītisms vēsturiski ir veidojies kā Viduseiropas problēma, kura mazāk skāra gan anglosakšu, gan romāņu zemes. To Bellers skaidro ar šajā reģionā valdošo "modernitātes korporatīvo (t.i., nacionālistisko, kolektīvistisko) versiju", kura šeit atšķirībā no Anglijas, ASV un Francijas nesastapās ar "spēcīgu liberāli demokrātisku, individuālistisku un plurālistisku pretkustību" (91.lpp.) un kombinācijā ar seno "žīdu nīšanas" tradīciju izraisīja katastrofu. Jautājums par šās "modernitātes versijas" noturīgumu faktiski nav zaudējis savu aktualitāti arī pēc aukstā kara beigām — tāpat, kā antisemītisma problēma, kura mūsu reģionā nebūt nav pilnībā apglabāta.