Arī Kultūras Dienas komanda šajā vasarā rakstīja projektu - piedalījās Kultūras ministrijas izsludinātajā konkursā par atbalstu kultūras periodikai. Vai solījām piena upes un ķīseļa krastus? Ne gluži, drīzāk gan jau esošās Kultūras Dienas turpinājumu, tomēr jaunā kvalitātē. Visa šī garā pasākuma rezultāts šodien ir jūsu rokās. No decembra Kultūras Diena ir kļuvusi biezāka, ir atsvaidzināts dizains, plašāks kļūs autoru loks. Kultūras Dienā ne tikai recenzēsim aktuālos kultūrfaktus, bet arī analizēsim plašākas likumsakarības - kultūras procesu un problēmu dinamiku. Vēl pēc mēneša Kultūras Diena tiks pie savas interneta vietnes www.kulturasdiena.lv, kas funkcionēs gan kā interaktīva platforma, gan dinamiska viedokļu apmaiņas vieta, gan recenziju bibliotēka, gan videointerviju un lekciju krātuve, gan arī aktīva, dinamiska blogosfēra, kurā regulāri rakstīs dažādi autori - gan pašreizējie, gan jauni. Drukātā Kultūras Diena, kurai līdz šim nav bijis savas telpas virtuālajā vidē, sava kaktiņa, sava stūrīša „virtuālās zemes”, funkcionēs ciešā sinerģētiskā mijiedarbē ar www.kulturasdiena.lv. Drukātā pielikuma Kultūras Dienas redaktore Undīne Adamaite sastrādāsies ar literātu Osvaldu Zebri, kura pārziņā būs jaunais portāls. Lai viss uzrakstītais patiešām neatgādinātu saldēdienu - bērnības ķīseli ar pienu -, vēlos padalīties iespaidos par kādu citu konkursu un tā rezultātu.
Tas notika tāltālā zemē - Igaunijā. Pirms dažiem gadiem Igaunijas Aizsardzības ministrijas izsludinātajā konkursā par labāko metu monumentam, kas būtu veltīts Igaunijas cīņai par neatkarību un tiktu uzstādīts Tallinā, uzvarēja divi jauni puiši inženieri. Ambiciozi, vitāli, pašpārliecināti. Viņu „stikla krusts”, kas jau vairākus gadus ir ieņēmis vietu pašā pilsētas centrā, vecpilsētā, jau projekta stadijā sacēla pamatīgu vētru Igaunijas radošajā inteliģencē - šausminājās gan arhitekti, gan mākslas zinātnieki, gan mākslinieki. Taču konkursa uzvarētāji bija noteikti, un daudzus miljonu vērtais projekts „palaists” - turklāt, kā gadījās, kā ne, šķietami tik racionālajā un veselā saprāta vadītajā Igaunijā atbildīga par monumenta izveidi izrādījās no kultūras visai tāla institūcija - Aizsardzības ministrija. Arī aizsardzības ministrs ticēja jauniešu pārliecībai un solidarizējās ar uzskatu, ka monumentam ir jābūt tādam, lai to saprot visi un bez piepūles. Tālab puišu diletantu ideja uzlikt uz stikla kājas Igaunijas vēsturiskā ordeņa (krusta) aprises aizgāja uz urrā - vienkārši un saprotami. Turklāt no stikla, turklāt ar mirgojošām gaismiņām! Visai šai traģikomiskajai epopejai ir veltīta jaunās igauņu režisores Kristinas Normanas filma Monuments, kam jāaplaimo visi, - tā ir monumenta tapšanas hronika, kas uzrāda gan konkursu sistēmas, gan arī jauniešu iniciatīvu glorifikācijas absurda puses. Pateicoties tām, stilīgā Tallina ir tikusi pie arhitektoniski un mākslinieciski ļoti diskutabla monumenta, kuram turklāt drīz vien pēc pompozās atklāšanas sāka „birt nost stikla segums”. Ko es ar to visu gribēju teikt? Konkursi ir dīvaina padarīšana. Taču no Kultūras Dienas nekas nebirs gan.