No Katrīnas Pirmās līdz Elīnai Garančai

Enciklopēdiju rotā Kurta Fridrihsona darbs Klasiskā vientulība, kā iezīmēdams izolāciju, ar kuru nereti nācies sastapties sievietēm ceļā uz atzinību. Arī Cimdiņai nācies uzklausīt izbrīnu par to, ka viņa veidojusi šo aizraujošo enciklopēdiju. "Man pat augstākajā līmenī ir sacīts, — mums jau problēmu nav dzimumu starpā, kāpēc tad sievietes un vīriešus vajag atsevišķi?" stāsta Cimdiņa. "Es atbildēju, ka enciklopēdija, būdama par sievietēm, nekādā ziņā nav pret vīriešiem. Tā ir inovatīva, aktualizējot sievietes izpausmes kultūrā, politikā un mākslā. Gan sadzīviski, gan institucionāli radošais cilvēks ir neērts, sevišķi sieviete." Latvija politiski nav diskriminējusi cilvēkus atkarībā no dzimuma. Jau no republikas dibināšanas brīža sievietēm ir balsstiesības. Turklāt bijuši arī mēģinājumi dokumentēt sievietes lomu sabiedrībā — nozīmīgākie tapuši pirmskara Latvijā. Cimdiņa nosauc trīs — Līlijas Brant Latviešu sieviete, Jāņa Ķelpes Sieviete latviešu rakstniecībā, J.Mednieka sastādīto Latvju sieviete darbā un mākslā, kā arī vairākus mūsdienu darbus. Tomēr sieviešu sabiedriskā popularitāte pieaugusi tieši pēdējās desmitgadēs — gan rakstniecībā, gan mākslā un sevišķi politikā. A.Cimdiņai pirms trim gadiem, kad tika izveidots Valsts Letonikas programmas projekts Kultūra un vara, dzima doma Latvijas nozīmīgākās sievietes dokumentēt enciklopēdijā.Ministres un Krustiņsone Enciklopēdija aptver četrus gadsimtus — sākot ar Katrīnu Pirmo, kura dzimusi XVII gadsimtā, un beidzot ar Elīnu Garanču, kurai ir tikai 32 gadi. "Tur ir 52 dāmas, kas jau mūžībā, un 48, kas vēl jāpacieš mums līdzās," norāda A.Cimdiņa. Cimdiņa atzīst, ka enciklopēdija var šķist arī pretrunīga ar to, ka tajā minētas visas līdzšinējās izglītības un kultūras ministres. "Šī enciklopēdija ir politiski neitrāla," viņa tomēr uzsver. "Tās ir nevis 100 izcilākās, bet vienkārši nozīmīgākās sievietes. Mēs ielikām visas kultūras un izglītības ministres, jo tas ir atjaunotās Latvijas fenomens, ka sieviete kultūrā un politikā ļoti spilgti sevi piesaka." Asas diskusijas izraisīja arī konkrētas personības, piemēram, fanātiskā komuniste Marta Krustiņsone, kuras dēļ LU apgāda literārā redaktore uzstāja, lai enciklopēdijā netiek minēts viņas vārds. "Krustiņsone iestājās par kreisajām vērtībām. Cits jautājums — kāds ir konkrētais izpildījums katrā gadījumā, bet kreisās vērtības orientētas uz sociālo taisnīgumu, kas līdz mūsdienām ir svēta ideja," saka Cimdiņa. "Sieviešu politiskā aktivitāte Latvijas valsts dibināšanas laikā saistīta ar sociāldemokrātijas kustību, patīk mums tas, vai ne. Arī pateicoties sociāldemokrātiskajam aktīvismam tiek dibināta Latvijas valsts."Nav daudz nelatviešu Jauno enciklopēdiju atraktīvu padara fakts, ka tās 56 autori — zinātnē un žurnālistikā aktīvi cilvēki — nav pieturējušies enciklopēdijas standartam, bet uzrakstījuši īsus stāstiņus, kas papildināti ar interesantām bildēm. Ja autoru skaits ir liels, arī šķirkļu kvalitāte, protams, ir dažāda. "Ierastais standarts būtu grūti realizējams, jo šeit ir runa arī par tādām jomām kā literatūra, dejas, vizuālās mākslas," paskaidro Cimdiņa. "Sievietes vizuālā identitāte, laikmets un pasaule ap viņu arī uzrunā, nereti varbūt pat vairāk nekā teksts. Ir bijis arī svarīgi aktualizēt radošas sievietes izpausmes saistībā ar viņas dzīves gājumu, un šie dzīves gājumi nebūt nav rātni un mierīgi, tā tiešām nav tādu simt svēto enciklopēdija. Jaunrade jau nav nekāda miera osta. Nedz arī politika. Ne visu mēs pieminam, bet mēs arī nenoklusējam. Kaut vienā teikumā pasakām, ka aizgājusi mūžībā tādā vai citādā veidā." Ir bijuši arī gadījumi, kad, piemēram, enciklopēdijā apcerētās sievietes nav vēlējušās, lai tiktu atainotas ar cigareti pirkstos. Uz to Cimdiņa bildusi — viens no enciklopēdijā izvirzītajiem uzdevumiem ir raksturot radošas sievietes vizuālo identitāti. "Pat ja tā ir diezgan atbaidoša," norāda Cimdiņa. Tādējādi enciklopēdijā mēģināts domāt dažādos kontekstos — gan unikālo dzīvju, gan politisko vētru un laikmeta griežu, gan dažādu kolīziju saistībā. Kopumā enciklopēdijai tika nominētas 198 kandidātes, un priekšvārdā viņas visas ir pieminētas. Ir pamanāms, ka enciklopēdijā nav īpaši daudz nelatviešu. Uz to Cimdiņa bilst, ka tomēr ļoti daudzām Latvijas kultūras personībām ir jaukts etniskais pamats. "Gan bildēs tas labi parādās, gan palasot šķirkļus. Arī etniskajām latvietēm dzīves ģeogrāfija ļoti izkaisīta — gan uz Austrumiem, gan Rietumiem," paskaidro Cimdiņa. Sagatavošanas gaitā autoru un redakcijas kolēģijas sapulces izvērsušās visai vētrainas. Bija, piemēram, mēģinājums nodalīt kultūru un politiku. "To nemaz nevar nošķirt, jo kultūrā aktīvās sievietes ir bijušas iesaistītas arī politikā tiešā vai netiešā veidā," saka Cimdiņa. "Piemēram, Māra Zālīte, Vija Artmane, Džemma Skulme." Tāpat diskutēts par esošo kandidāšu nozīmību salīdzinājumā ar citām. "Cilvēkiem no malas radās iebildes, ka liek kādu nepazīstamu zinātnieci, bet ne, teiksim, Ievu Akurāteri, kuru zina visa Latvija. Par nozīmību spēs atbildēt tikai laiks," saka A.Cimdiņa un smaidot piebilst: "Ceru, ka sieviešu starpā neizcelsies Trojas karš par to, kura talantīgākā, gudrākā, nozīmīgākā, jo, kā zināms, minētais karš izcēlās sievietes dēļ.