Jaunajā Rīgas teātrī 14. janvārī sarīkojumā NN nakts tiks pasniegta Normunda Naumaņa vārdā nosauktā Gada balva mākslas kritikā. Par darbu dažādu mākslas jomu kritikā žūrija balvai izvirzījusi piecus kandidātus: Undīni Adamaiti, Intu Balodi, Elīnu Reiteri, Uldi Rudaku un Līgu Ulberti.
Pasākumā tiks atklāts arī tā jaunā kritiķa vai kritiķes vārds, kurš saņems veicināšanas balvu. Žūrija vērtēja recenzijas, kas publicētas laika posmā no 2017. gada 1. decembra līdz 2018. gada 1. decembrim.
NN nakts devīze ir Kur māksla ar kritiku spēlējas, to veido Ģirts Šolis, Jānis Skutelis, Monika Pormale, Juris Pīlēns, Mikus Frišfelds u. c.
Biļetes pieejamas Jaunā Rīgas teātra kasē un internetā: www.biletes.jrt.lv.
Lēmumu par šī gada nominantiem pieņēma biedrības izveidota žūrija: žūrijas priekšsēdētājs, interneta žurnāla Satori galvenais redaktors Ilmārs Šlāpins, Nacionālā kino centra direktore Dita Rietuma, izdevniecības Neputns galvenā redaktore Laima Slava, teātra kritiķe Edīte Tišheizere, Valsts kamerorķestra Sinfonietta Rīga mākslinieciskā producente, muzikoloģe Baiba Kurpniece, literatūras kritiķe Anda Baklāne, publicists Valdis Ābols un Normunda Naumaņa biedrības valdes priekšsēdētāja Sarmīte Ēlerte.
KDi uzdeva nominantiem šādus jautājumus:
1. Jūsu mākslas kritiķa/zinātnieka identitāte pašraksturojumā. Kādu redzat savu vietu Latvijas mākslas kritikā?
2. Kas jūs ir veidojis par mākslas kritiķi?
3. Kāda, jūsuprāt, ir ideāla recenzija, jūsu iekšējie kvalitatīvas recenzijas kritēriji?
4. Vai un kā mainījusies mākslas kritiķa loma tehnoloģiju laikmetā? Vai piedalāties sociālo tīklu polemikā un mēdzat pārnest šīs debates uz saviem rakstiem?
Inta Balode, dejas kritiķe
1. Ar mokām identificēju sevi kā kritiķi, vēl mazāk – kā zinātnieci. Mēdzu teikt, ka esmu multifunkcionāls dejas cilvēks un dejas advokāts. Tā kā deju un horeogrāfiju redzu teju vai visur, sevi raksturotu kā "gaisa maisītāju" dejā, ap deju un arī šķietamā nedejā.
Reiz seminārā stāstīju par dejas kritiķa darbu. Kāda padsmitgadniece pienāca klāt un ar patiesu interesi jautāja, kā es kļuvu par dejas kritiķi. Sirsnīgi stāstīju savu ceļu, viņa klausījās, klausījās… Es jautāju, vai arī viņa gribētu rakstīt par deju. Nē, tikai gribot saprast, kā kļūst par cilvēku, kuram nekas nepatīk.
2. Nejaušību virkne ar likumsakarību pazīmēm. Augu svaigā gaisā, kāpu kokos, devu vārdus celmiem un strautiem, staigāju pa mežu un sarunājos ar sevi, slēpos grāvjos no tālumā pamanītiem garāmgājējiem un tos novēroju, gribēju kļūt par fizkultūras skolotāju un dabas pētnieci, interesējos par citplanētiešiem un budismu, gāju kauties par taisnu lietu un apzinīgi strādāju kolhozā, lai sakrātu mopēdam. Vietas te par maz, lai uzskaitītu visas laimīgās satikšanās ar dejas, rakstīšanas, domāšanas un dzīves skolotājiem. Centīšos viņiem nosūtīt īsziņas. Zinu tikai to, ka interese par nāvi, tukšumu un cilvēka un citplanētieša dabu mani ir atvedusi pie dejas. Tieši tur tieku vistuvāk saprašanai par to, kas ir cilvēks un ko var darīt, lai glābtu pasauli.
3. Ideālā recenzija ir balta lapa vai lapa, kuras nav, vai, vēl precīzāk, lapa, kuru neviens nav redzējis un kuras, visticamāk, nav, bet, tā kā nav īstas pārliecības, jāturpina meklēt, jo citi taču arī to dara. Kvalitatīva recenzija ir tad, ja lasītājs neko nezina par konkrēto mākslas darbu, par deju neinteresējas un mākslu vispār ciest nevar, bet, nejauši lidmašīnā aiz gara laika izlasījis recenziju, nopērk biļeti uz dejas izrādi vai nopērk avīzes abonementu; sāk rakstīt vai piesakās baleta kursos; ir pārliecināts, ka ir aprakstītā darba autors un iesūdz kritiķi tiesā par neobjektīvu vērtējumu. Kvalitatīvu recenziju izlasa līdz galam, un tā palīdz darba autoriem uzzināt, par ko ir viņu darbs. Savukārt skatītāji saņem apstiprinājumu tam, ka ir sapratuši pareizi, vai tam, ka paši zina daudz labāk nekā kritiķis.
4. Vismaz skatuves mākslās – tāpat kā senāk – rumpis kaut kur ir jāaiznes, tur jāsēž un jāskatās. Tieši tehnoloģiju spožuma un posta dēļ skatītājam mākslas pieredzei jāizmanto dažādas maņas un pašam jāiesaistās visādos horeogrāfiskos vingrinājumos. Sēdēšana vairs nav atbilde uz mākslas darba pieredzi. Turklāt sēdēt ir ļoti neveselīgi! Pēc mākslas darba pieredzes – tāpat kā senāk – ir jādomā un vēlreiz tas jādzīvo. Un, ja no visa procesa izsprūk tikai viena mirkļbirka, arī tas ir rezultāts. Tīklos "mazāk ir vairāk", tāpēc tieši mazais purkšķis var kļūt par pamatu ļoti auglīgām diskusijām un varbūt pat apvērsumam mākslā. Nianse gan tāda, ka var būt aklais purkšķis un mākslas kritiķa purkšķis. Vēsture jau vēlāk izdomās, vai tam bija nozīme vai ne.
Sociālo tīklu polemikās neiesaistos. Laikam tāpēc, ka nervi švaki. Un arī tāpēc, ka pa gabalu neko daudz nesaprotu un lietas bez dzīvas enerģijas mani maz interesē.
Līga Ulberte, teātra kritiķe
1. Kā autoritāte noteikti nejūtos. Misijas apziņas, ka kritika var būtiski ietekmēt mākslas procesu, arī nav. Rakstu, jo tas ir veids, kā turpināt sarunāties ar izrādi vēl labu brīdi pēc tās beigām. Man patīk domāt, rakstīt un runāt par teātri, bet kritika jau pēc noklusējuma ir visai pašdestruktīva nodarbošanās, kur pozitīvu atgriezenisko saikni gadās piedzīvot reti. Tomēr uzdrīkstos cerēt, ka daļai studentu, ar kuriem bijis prieks un gods satikties dažādu augstskolu auditorijās, mūsu sarunas par teātri ir bijušas tikpat nozīmīgas kā man. To gribētos darīt arī turpmāk – nevardarbīgi stimulēt kritisko domāšanu gan tajos, kas teātri rada, gan tajos, kas skatās.
2. Mamma, kura mani bērnībā veda uz teātri. Vidusskolas literatūras skolotāja, kura pamanīja, ka spēju rakstīt par teātri. Profesijas skolotāja Silvija Radzobe, kura Latvijā nodibināja teātra zinātnes programmu un nodrošināja sešus aizraujošus studiju gadus. Kursabiedri, ar kuriem kopā pirmo reizi uzzināts, ka visi kritiķi ir dumji un slikti cilvēki. Profesijas kolēģi, kuru personības un teksti dažādos brīžos bijuši tie garaiņi, kas veicina vārīšanos. Visvairāk – Lilija Dzene, Līvija Akurātere, Anda Burtniece, Valda Čakare, Normunds Naumanis, Edīte Tišheizere. Bet visbūtiskāk -– daudzas izrādes un dažādu teātra jomu mākslinieki, kuru skatuves valoda bijusi un ir tik intriģējoša, ka liek katru reizi no jauna meklēt un atrast vārdus, zināšanas, saprašanu un iejušanos. Vēl ārkārtīgi noder humora izjūta un atcerēšanās, ka dzīve vienmēr ir svarīgāka par teātri.
3. Krievu teātra kritiķis Pāvels Rudņevs reiz teica, ka augstākā profesijas meistarība ir spēja rakstītajā tekstā stilizēt analizējamās izrādes vai režisora estētiku. Citiem vārdiem – jāspēj uzrakstīt tā, kā iestudēts. Ļoti piekrītu šai domai. Kritiķis izrādes māju drīkst mērīt tikai ar to lineālu, ko lietojuši tās veidotāji. Saredzēt režisora nolūku, pazīt izmantotos instrumentus un tad novērtēt, kas un kā no tā radies. Tomēr kritika nav ne labo/slikto darbu kataloģizētāja, ne mākslas apkalpotāja. Kritika ir radoša uztvere, vienmēr neizbēgami subjektīva, tāpēc talantīgi uzrakstītas recenzijas tekstam allaž ir arī pašvērtības nozīme, ko veido kritiķa spēja redzēto pārtulkot vārdos un interpretēt.
4. Tāpat kā fotogrāfa loma kopš brīža, kad katrā telefonā ir kamera. Iespēja jebkuram publiskot savu viedokli ar vienu datora klikšķi ir demokrātijas un tehnoloģiju dota priekšrocība, kas pasauli kopumā dara tikai krāsaināku. Fakts, ka teātri primāri dalās ar pozitīvām skatītāju atsauksmēm, nevis kritiskām recenzijām, ir tik pašsaprotams, ka nav apspriešanas vērts. Ne visai ticu skatītājiem, kuriem pilnīgi viss redzētais patīk vai, tieši otrādi, – kuri savu feisbuka sienu izmanto, lai pašapliecinātos ironiskās pasāžās tikai par to, cik viss ir slikti, bet manu viedokli neietekmē ne vieni, ne otri. Nopietnām diskusijām sociālajos tīklos īsti neredzu jēgu, bet par niekiem, piemēram, Karīnas Račko romāniem, tādas nereti izraisu pati.
Uldis Rudaks, mūzikas kritiķis
1. Atbildes uz visiem jautājumiem nāk pēdējā brīdī. Vai īsi pēc tam, kad tas jau pagājis. Rakstu par savām sajūtām, kuras kā instruments iekustinājis kāds darbs. Šīs sajūtas nekad neatkārtojas, tāpēc, rakstot recenziju, katru reizi mācos to darīt kā no jauna. Dažkārt sakāmais iekšā ir, bet ilgi jārakņājas sevī, līdz atrodas kāds konkrēts pavediens, kas jānoķer un jāsāk šķetināt, bet tad tas var izvērsties garos vārdu un teikumu plūdos, kuros jau sāku maldīties, pat slīkt, un tad bieži ir sajūta, ka šis raksts nekad netiks pabeigts. Bieži vien redaktoru ar gudru ziņu dotie priekšlaicīgie termiņi un to rezerves astes jau garām, bet galarezultāta vēl nav. Ja viss tiktu izdarīts laikus, pēdējā brīdī varētu ienākt prātā doma kaut ko pamainīt. Un tad jau kļūst svarīgs katrs sīkums – katra vārda forma, katrs īss paskaidrojošs teikums, izsaukuma zīme tā galā –, un reizēm pat bail no neziņas par gala maketu, kur blakus recenzijai var izšauties tā paša aprakstītā darba reklāma, radot nepareizu iespaidu, ka tavējais ir reklāmas raksts, jo arī antireklāma, kā zināms, citreiz ir ļoti laba reklāma.
Redzēt pašam savu vietu Latvijas mākslas kritikā – tā man šķiet viena no iedomības pazīmēm. To var ieraudzīt tikai citi. Tāpat iedomības pazīme, man šķiet, ir pasniegt savu viedokli kā vienīgo – pareizo un neapstrīdamo.
2. Vispirms mamma, skaisti dziedot man šūpuļdziesmas vecumā, kuru neatceros. Pēc tam tēvs, strīdos ar viņu sapratu, ka viedokļi par vienu un to pašu mūziku vai darbu jebkurā citā mākslas jomā var būt ļoti atšķirīgi. Turpmāk un joprojām – pati dzīve un meklējumi, sev pašam par lielu pārsteigumu atrodot sakarības ikdienas nejaušībās un recenzējamos darbos.
3. Pirmais kritērijs – lasītājs ir ticis līdz recenzijas beigām, tātad viss vēl nav bijis skaidrs jau pēc pirmā teikuma. Otrs – pārdroši un neierasti salīdzinājumi vai citi izteiksmes līdzekļi ņem virsroku pār klišejiskajiem un neskaitāmas reizes jau lasītajiem. Trešais – lasītājs pēc recenzijas "norīšanas" uzrakstījis ārkārtīgi garu komentāru, kurā mēģina izstāstīt, cik bezjēdzīga ir bijusi vērības piegriešana šai recenzijai un ka tagad baigās dusmas par tik dārgā laika tērēšanu, kaut neviens jau viņu to lasīt nespieda. Ceturtais – pēc recenzijas izlasīšanas kādam rodas interese par tajā aprakstīto darbu. Piektais – dažādi cilvēki recenzijā pausto sapratuši katrs pa savam: vieni – kā slavas dziesmu, citi – kā skarbu kritiku, kas nolasīta starp rindām. Otrais variants laikam iespējams tikai tad, ja kritiķi kaut nedaudz pazīst personīgi, tas mazajā Latvijā notiek gandrīz visos gadījumos.
4. Šodien vairs nav privileģēto, kuriem tiek dots vārds, un katrs var būt kritiķis, paužot savu viedokli par jebkādu kultūras norisi sociālajos tīklos. Arī man citreiz kaut ko gribas pateikt uzreiz un nav pacietības gaidīt publikāciju, tāpēc ir grūti noturēties, neizmantojot iespēju izteikties tūlīt, kamēr doma vēl svaiga, pašam nav apnikusi vai aizslīdējusi kaut kur prom un tālākais būtu tikai veiksmīgāka vai neveiksmīgāka tās restaurācija.
Reizēm, paužot savas domas facebook vai tviterī, kas izraisījušas plašas diskusijas jeb debates, radušās idejas rakstiem – slejām vai garākiem pētījumiem. Tad gan sociālajos tīklos jau pausto cenšos neatkārtot, vienīgi īsi konspektēt, ja tas nepieciešams, lai dotu iespēju arī sociālajos tīklos "nedzīvojošiem" lasītājiem sajust šīs domu plūsmas saknes.
Elīna Reitere, kinozinātniece
1. Es sevi raksturotu ar frāzi "būt klāt, bet nebūt uz vietas" – jau vairākus gadus dzīvoju Vācijā. Taču izrādās, ka ģeogrāfiskā distance un dzīvošana divās kultūrtelpās var būt ieguvums, ja jāanalizē Latvijas filmas. Man ir svarīgi parādīt, ka ikkatru jaunāko latviešu filmu var ierakstīt kādos pasaules kino kontekstos vai analīzes tradīcijās. Arī dažādi teorētiskie uzstādījumi, kur kā piemērus vairāk esam pieraduši redzēt ārzemju filmas, var tikt izmantoti Latvijas kino analīzē. Jo 2019. gadā patiesi nekas vairs nerodas tukšā vietā.
2. Esmu savu skolu un skolotāju veidots produkts. Piemēram, Minsteres Latviešu ģimnāzijā mums jau pirmajā nedēļā iemācīja vārdu "interpretācija", kas bija pilnīgs pretmets līdz tam Latvijas skolā pieprasītajai faktiņu iekalšanai no galvas. Savukārt bakalaura studijas Latvijas Kultūras akadēmijā sniedza ļoti plašu zināšanu bāzi par pasaules kultūras un kino vēsturi. Vēlākās maģistrantūras un doktorantūras studijas Johana Gūtenberga Maincas Universitātē iemācīja, no vienas puses, lasīt mākslas darbu tuvu tekstam, no otras puses, pievienoja manam instrumentārijam teorijas mežģīnes.
3. Jēdziens "ideāla recenzija" it kā pieļauj, ka būtu iespējams viens vienīgi pareizais viedoklis. Es drīzāk uzsvērtu viedokļu dažādības nepieciešamību, lai varētu teikt, ka mēs kā kritiķi esam radījuši bagātu ierosmju lauku, kā mākslas darbu (filmu) ne vien vērtēt, bet arī piedāvāt dažādus veidus, kā uz to vispār paskatīties.
Tā kā recenzija ir subjektīvs mākslas darba redzējums, būtiskāks, manuprāt, ir jautājums, vai tas, ko recenzents, pateicoties savai dzīves un darba pieredzei, zināšanu bagāžai, talantam, garastāvoklim, valodiskajām prasmēm utt., spēj savīt vienlaidu kopumā ar žanrisko birku recenzija, mani pārliecina kā mākslas darba (filmas) redzējums. Tas nebūt nenozīmē, ka mūsu viedokļiem būtu jāsakrīt. Galvenais ir tekstā just autora balsi, kas recenziju atšķir no filmas sinopses apraksta.
4. Viedokļa publicēšana par kino vairs nav tikai atsevišķu personu privilēģija, tāpēc, kaut pasaules drukātajos medijos apmaksāti kinokritiķi ir kļuvuši par pavisam retu parādību, acīmredzams tomēr ir fakts, ka vēl nekad līdz šim par kino nav ticis runāts tik daudz kā tagad – pateicoties sociālajiem tīkliem, blogiem, videoesejām utt. Tāpēc tagad ir kinokritikas zelta laikmets. Šī iemesla dēļ es arī sociālos tīklus uztveru kā savu darba instrumentu, kur gan uzzināt kolēģu pirmos iespaidus par viskarstāk gaidīto režisora X jaunāko filmu, gan gūt ierosmes domāšanai un lasīšanai par kino vai filmu ieteikumus. Plašajā un absolūti nepārskatāmajā kino piedāvājumā arī man ir svarīgi, ka ir personas ar viedokli, kas nav algoritms un palīdz izvēlēties.
Undīne Adamaite, teātra kritiķe
1. Man nav viengabalainas teātra kritiķes identitātes. Drīz būs 20 gadu, kopš strādāju laikrakstā Diena, un laika gaitā esmu atradusi savu īsto ceļu, un tā ir kultūras žurnālistika. Tā ir neatsverama barotne un universitāte, intervijas ar XX gadsimta spožākajām mākslas personībām uzskatu par lielu dzīves dāvanu. Valda uzskats, ka mākslas kritika integrējas kultūras žurnālistikā un ka tas degradē žanru. Bažas saprotu, tomēr vienmēr cenšos nošķirt, kad rakstu recenziju, kad – interviju, portretu vai aprakstu, attiecīgi – katram žanram ir savi rakstniecības paņēmieni. Temps avīzē, protams, ir nepieklājīgs, tomēr apzinātu paviršību nekultivēju. Noteikti neesmu kritiķe ar misiju, spēju uzminēt tikko dzimstošus estētiskus virzienus vai izvest režisoru no krīzes. Šādu ambīciju un spēju man nav. Ar teātra kritiku esmu nepārejoši strindberdziskās "mīlas un naida" attiecībās. Visu laiku eju prom, bet katra laba izrāde liek atkal un atkal atgriezties.
2. Vecākā māsa Kristīne, kura iemācīja pazīt burtus. Man tie ir mīļi kā dzīvas būtnes. Vecāki, kuri pirka grāmatas sev un mums, bērniem, veda uz teātri, izstādēm, koncertiem, pasūtīja kultūras izdevumus. Tikai vēlāk atskārtu, ka tas nav pašsaprotami. Kā beidzu lasīt Karlsonu un sērijas Brīnumzeme pasakas, sāku lasīt Teātri un Dzīvi, Teātra Vēstnesi, Kino Rakstus, Kentauru, Grāmatu vēlāk – Avotu. Kritisko rakstu intelektuālisms uz Brežņeva un kompānijas marasmātisko šļupstu fona avīzēs fascinēja kā debesu mūzika. Nezinu, kur tagad dzīvē būtu, ja Silvija Radzobe nebūtu radījusi iespēju pirmoreiz Latvijā iegūt diplomu teātra kritikā Latvijā. Viņai, kura mani, zaļu sprukstiņu, loloja, iedrošināja, uzticējās un lobēja, jau ļoti jaunos gados sagādājot iespēju publicēties, esmu parādā vislielāko pateicību. Vēl noteikti Kino muzeja laiks. Grūti iedomāties draņķīgāku krājuma glabātāju, bet izglītības un iedvesmas ziņā tas bija fantastisks laiks. Nokāpu pagrabā un alkatīgi tur lasīju un pētīju visu pēc kārtas. Kinoforums Arsenāls apstiprināja, ka neesmu nenormāla, man vienkārši patīk māksla. Lilijas Dzenes, Līvijas Akurāteres, Valdas Čakares, Normunda Naumaņa, Edītes Tišheizeres, Ditas Rietumas raksti – tā bija kā neaizsniedzama vaduguns profesijā. Es nebūtu es arī bez Daugavpils teātra Pētera Krilova un Annas Eižvertiņas laikā un bez sava kursa, kurš joprojām ir uzticams "gaumes cenzors" un "psihoterapeits". Neatsverama profesionālā skola bija darba laiks pie redaktores un dzejnieces Māras Misiņas. Esmu pagodināta un laimīga paralēli strādāt un novecot ar Jaunā Rīgas teātra Garās dzīves paaudzi. Nebeidzama skola un iedvesmas avots ir pati dzīve visā tās skaistumā un vājprātīgumā. Cilvēki un dzīvnieki, kurus mīlu.
3. Par augstāko pilotāžu gan savos, gan kolēģu rakstos uzskatu gadījumus, kad izdodas līdzsvarot erudīciju, analīzi ar spēju lingvistiski jutekliski iemiesot pašu izrādes "ķermeni", notvert tās unikālo nospiedumu visumā. Protams, ja tāds ir. Ideālā gadījumā recenzijai vajadzētu būt baudāmai kā autonomam literāram tekstam. Ļoti svarīgi ir pa īstam atšķirt to, ko ir gribējis režisors un ko gaidu pati.
4. Kritikai kā vēl nekad ir milzu nozīme, lai saglabātu veselo saprātu un nosargātu intelekta pozīcijas sabiedrībā. "Influenceru" laikmetā divtik nozīmīga ir profesionāla kritiķa erudīcija, iedziļināšanās un kontekstu pārzināšana, spēja rakstīt nesvilstošiem pirkstiem un izteikt nesastrēbtu viedokli. Nav vēl gadījies sastapties ar polemiku sociālajos tīklos, kas man liktu mainīt priekšstatu, ka tas nav pārāk auglīgi. Pluss ir viedokļu daudzveidība, kuras pietrūkst oficiālajos kultūras medijos. Tomēr mani vairāk interesē recenzija kā koncentrētu domu rezultāts, nevis mirklīga histērija vai aizvainojums. Protams, tas ir arī temperamenta jautājums. Labāk izvēlos personīgas sarunas šaurākā lokā vai aci pret aci.