Šķiet, teiktais atbilst arī sarkasmam, vismaz nevaru iedomāties piemēru, kad sarkasms nebūtu ironisks. Valodnieks Bendžamins Lī Vorfs savulaik plašajā pasaulē palaida mītu, ka eskimosiem ir neparasti daudz vārdu, kas apzīmē dažāda veida sniegu. Lai gan šis apgalvojums izrādījās kļūdains, nav šaubu, ka atbilstoši konkrētā laikmeta vai sabiedrības vajadzībām valodā var parādīties smalki nošķīrumi, kas citā vietā un citā laikā nepastāv. Nemēģinot ieviest sakarīgu klasifikāciju, es varētu nosaukt veselu kaudzi nozīmes ziņā saistītu vārdu, kas tā vai citādi mums asociējas ar smiekliem un smieklīgo — ironija, sarkasms, humors un satīra, komiska ākstīšanās, farss, arī latviešu izsmiekls, joks, asprātība, zobgalība, zobošanās, vēl taču ir vienkārši prieks, jautrība, līksmība un arī ļauns prieks. Tie, protams, ir dažādu kategoriju vārdi, bet starp tiem pastāv saistība, taču saistība ir noslēpumaina. Prieks ir emocija, un emocijas grūti aprakstīt, tās vienkārši ir tādas, kādas ir. Čārlzs Darvins 1872.gadā darbā Emociju izpausme cilvēkā un dzīvniekos apgalvoja, ka emocijas ir iedzimtas un visiem cilvēkiem universālas. Pola Ekmana pētījumi XX gs. sešdesmitajos gados lielā mērā apstiprināja šo tēzi (viņš dažādu tautu pārstāvjiem lūdza atpazīt emociju izpausmes sejā), lai gan diskusija noteikti nav beigusies. Tomēr ir skaidrs, ka cilvēku gadījumā ar šo emociju ir notikušas būtiskas transformācijas un tai ir uzaudzēti daudzi virsslāņi, kuri diez vai ir universāli. Kaut vai atceros, kā profesore Staburova kādā sarunā stāstīja, ka Ķīnas kultūrā labāk pazīstama līksmība, nevis humors. Un, lai gan vārds "smieklīgais" atvasināts no vārda "smiekli", ne viss, kas izraisa smieklus, ir smieklīgs, un ne viss smieklīgais ir saistīts ar prieku. Prātā nāk kaut vai LNT rīta ziņas, kas, lai gan visumā interesants raidījums, parasti beidzas visai baismīgi, jo vadītāji regulāri nesaprotamu iemeslu dēļ smejas. Tikko Katerīna Renkina publiskojusi savu pētījumu par sarkasmu (New York Times, 3.jūnijs). Tajā viņa ar magnētiskās rezonanses iekārtas palīdzību novērojusi smadzeņu aktivitāti situācijās, kad cilvēks uztver un neuztver (!) sarkasmu. Kā zināms, lai saprastu ironiju un sarkasmu, jāizveido zināms priekšstats par otra cilvēka priekšstatiem. Tas ietver gan tā saucamo psihes teoriju (theory of mind), proti, spēju piedēvēt citai būtnei apziņas stāvokļus, kurus, kā zināms, nav iespējams novērot, gan ikdienas komunikācijā balstītu pieredzi par citu cilvēku domām un vēlmēm. Atsevišķu smadzeņu slimību gadījumā spēja uztvert sarkasmu zūd. Negaidītais šajos pētījumos ir tas, ka sarkasma uztvere notiek ne tikai kreisajā puslodē, kas apstrādā valodu, bet arī labajā, kas atbildīga, piemēram, par iztēli. Tomēr kas ir tas emocionālais un droši vien iedzimtais pamats, kas ļauj rasties humoram, izsmieklam un ironijai, manuprāt, ir pilnīgi neskaidrs, tāpat kā nav visaptverošu teoriju, kas skaidrotu šo fenomenu attīstību no neskaidrā sākuma, vismaz man nav izdevies tādu atrast. Un patiesībā pat mēģinājums saprast atšķirību starp joku, humoru, izsmieklu un zobgalību noved pie vesela problēmu tīklojuma. Nu, kāpēc ierastās lietas vienmēr izrādās tik problemātiskas?
Nozagtie smiekli
Runājot ar studentiem par filosofa Ričarda Rortija ironijas jēdzienu, vairākkārt nācies sastapties ar jautājumu, ar ko ironija atšķiras no sarkasma. Atbildēt nav nemaz tik viegli. Sarkasms ir izsmejošs, ironija ne vienmēr ir tāda. Ironijas gadījumā klausītājam ir jāspēj saprast, ka teikto nedrīkst uztvert burtiski un ironizētājs domā vienu, saka otru.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.