Noziegumi un sods

Romāns Nikolajs Maksimilans fon Ungerns-Sternbergs bija netālu no Tallinas audzis baltvācietis un caristu virsnieks, kas Pilsoņu kara haosā īslaicīgi pamanījās kļūt par Mongolijas pēdējo hanu. Šis slepkavnieciskais mistiķis savā postošajā ceļā cauri Sibīrijai uz Mongoliju carisma, budisma un antisemītisma vārdā nesaudzēja pat sievietes un bērnus. Viņa metode bija neatstāt aiz sevis neko dzīvu. Palmera stāsts par Ungerna brutālo, īso dzīvi sākas ar bērnību. Viņš bija nejauks puika, kas mēģināja nožņaugt kaimiņbērna pūcīti un tika izmests no visām elites skolām, kurās viņa aristokrātiskie, bagātie vecāki viņu iekārtoja. “Manuprāt viņš ne tik lielā mērā bija huligāns, kā drīzāk viens no tiem no kuriem pat huligāniem ir bail,” raksta Palmers, - “Tāds, kurš pārkāpj bērnu spēļu nerakstītos likumus, kuram neviens nevēlas sēdēt blakus un kuram nevar uzticēt kompasus vai šķēres.” Īslaicīgs dienests krievu-japāņu karā iedvesmoja Ungernu vairāk kā jebkura skola un Pirmajā pasaules karā viņš jau cīnījās ar pašnāvniecisku aizrautību, kā rezultātā viņu uzskatīja par drosmīgu, taču garīgi nestabilu virsnieku. Revolūcija iznīcināja viņa pasauli un motivēja viņu slepkavnieciskām pārmērībām. Ģenerālis Vrangels atzina, ka viņam bija bailes piešķirt Ungernam lielāku atbildību. Ne velti – Ungerns, kas pēc baltgvardu līdera Kolčaka pavēles sākumā tika nosūtīts uz Tālajiem austrumiem, no baltajiem dezertēja. Ungernu aizgrāba nomadu dzīvesveids un viņš arvien lielākā mērā pievērsās mistikai un sāka sevi uzskatīt par Čingizhana inkarnāciju. Mongoļi viņam šķita vitālāki kā dekadentie baltie. Viņš arī pīpēja pārāk daudz opiju un kaujā devās dzeltenā zīda tērpā uz balta zirga. Viena no grāmatas aizraujošākajām epizodēm ir apraksts par bruņuvilcienu kursēšana Pilsoņu kara laikā cauri Āzijai. Ungerns komandēja vienu šādu bruņuvilcienu Baikāla reģionā. Tajā “vizinoties”, viņš nolīdzināja veselus ciematus. Tikmēr sarkano ofensīva viņu dzina uz Mongoliju. Mongolijas stepē, 40 grādu sāla, tūkstošiem kilometru no mājām, Ungerns ļāva vaļu savam ārprātam. Viņš komandēja pāris tūkstošu lielu izmisušu un neiedomājami nežēlīgu krievu, kazaku un burjatu pulku, kas slepkavoja teju visus, kas viņiem pagadījās pa ceļam – sevišķi komunistus un ebrejus. 1920.gadā viņš izdzina ķīniešus no Mongolijas galvaspilsētas Ulanbatoras, cerot no turienes restaurēt Romanovu režīmu (lai arī Romanova princis, ko viņš atbalstīja, jau sen bija boļševiku noslepkavots).  Taču prieki ilga tikai četrus mēnešus. 1921.gadā Sarkanā armija Ungernu nomedīja, ātri notiesāja un Novosibirskā nošāva. Taisnīgums un politiskie kompromisi Otra grāmata arī ir par kara noziegumiem, taču tā nelasās kā piedzīvojumu grāmata, jo tajā trūkst tādu ekscentrisku personību kā minētais barons, turklāt tā skar mūsdienas. Tās autore ir Karla del Ponte – bijusī galvenā prokurore ANO Starptautiskajā bijušās Dienvidslāvijas kara noziegumu tribunālā. “Nav iespējams nejust vilšanos,” raksta Kara Del Ponte, - “Jo vienkāršs izgāšanās fakts ir vienkāršs izgāšanās fakts.” Šie vārdi lasāmi nobeigumā viņas grāmatai par astoņiem gadiem, ko viņa pavadīja Balkānos, medījot kara noziedzniekus, “Madame Prosecutor: Confrontations with Humanity’s Worst Criminals and the Culture of Impunity” jeb “Prokurores kundze: Konfrontācija ar cilvēces ļaunākajiem noziedzniekiem un nesodāmības kultūru” Šī šveiciešu prokurore tika nozīmēta vadīt Hāgas tribunālu 1999.gadā. Bez kompromisiem spiežot bijušos dienvidslāvus izdot aizdomās turētos kara noziedzniekus, Del Ponte kļuva par nīstāko sievieti Dienvidaustrumeiropā. Taču nicinājums šajos memuāros, kas tika pērn publicēti Itālijā un tagad tiek izdoti angliski tiek sirsnīgi atdarīts, kā norāda žurnāls The Economist. Pēc tam, kad kāds Bosnijas horvāts tika attaisnots par kādu masu slaktiņu, Del Pontes kolēģi atklāja, ka lietišķie pierādījumi bija sabojāti. Horvāti bija nodibinājuši veselu komandu speciālistu ar nolūku traucēt tribunāla darbu. Del Ponte raksta, ka horvātu līderi vienmēr nāca ar lieliem solījumiem un pēc tam ķērās klāt pie “nodevības un aizmuguriska uzbrukuma”.  Citējot kolēģi, viņa secina, - “Serbi ir nelieši... Bet horvāti ir glumi nelieši.” Del Ponte pieaicināja par savu līdzautoru žurnālistu Čaku Sudetiku, kura grāmata “Blood and Vengeance”, kas aprakstīja 7500 Bosnijas musulmaņu noslepkavošanu Srebrenicā 1995.gadā, tika vērtēta kā viena no labākajām grāmatām par Bosnijas karu. Reizēm Del Ponte savos memuāros nākas aizstāvēties pašai. Kad 2007.gadā Bosnijai neizdevās pierādīt Starptautiskajā tiesā, ka Serbija īstenoja genocīdu Bosnijas kara laikā (lai arī Serbija tika atzīta par vainīgu genocīda neapturēšanā Srebrenicā), Del Ponte tika apsūdzēta pierādījumu slēpšanā. Viņa it kā bija saņēmusi no Serbijas sarunu izrakstus, kas daudzuprāt pierādīja serbu vainu genocīdā, taču bija pretim apsolījusi, ka tie netiks atklāti tiesā. To Del Ponte noliedza. Viena no briesmīgākajām epizodēm ir Del Pontes stāsts par to kā viņas komanda izmeklēja apgalvojumus, ka 1999.gadā apmēram 300 cilvēki tika nolaupīti ar dažu ļoti augsti stāvošu Kosovas Atbrīvošanas armijas (KLA) dalībnieku dalību. No Kosovas viņi tika aizvesti uz Albāniju, kur visi tika nogalināti, dažiem no tiem pirms tam tika izņemti orgāni. Taču izmeklēšana nenoveda pie rezultātiem. Par to nebūtu jābrīnās, jo kāds albāņu prokurors Del Pontes cilvēkiem, - “Ja viņi atveda serbus pāri robežai no Kosovas un tos nogalināja, viņi izdarīja labu lietu.”Del Ponte uzskata, ka ir izgāzusies, jo lai arī lielākā daļa no apsūdzētājiem tika nogādāti tiesā, vairāki no slepkavību iniciatoriem netika notiesāti. Viņa atklāj, ka lielā mērā pie tā vainojami politiskie kompromisi.