Par mūža ieguldījumu Latvijas literatūras gada balvu saņems Knuts Skujenieks

Knutam Skujeniekam (1936) nācās vissāpīgāk izbaudīt, ko tas nozīmē - būt pravietim padomju Latvijā. 1962.gadā tolaik jauno dzejnieku Skujenieku apcietināja, apsūdzēja “pretpadomju aģitācijā", “neziņošanā par sevišķi bīstamiem valsts noziegumiem" (apsūdzības iemesls bija formāls un, kā uzskata tagad, tiesas prāva bija vajadzīga citu brīvdomātāju iebiedēšanai) un notiesāja uz septiņiem gadiem lēģerī. Skujenieks tur turpināja dzejot - lēģerī sacerēti aptuveni 1000 dzejoļi (pats autors uzskata, ka viņa pirmie nopietnie teksti radušies tieši lēģerī), kurus arī pēc atbrīvošanas nebija iespējams publicēt. Tādējādi viņa debijas grāmata "Lirika un balsis" (1978) iznāca latviešu dzejniekiem neraksturīgi cienījamā vecumā, kaut gan Skujenieka klātbūtne poētiskajā procesā bija jūtama nepārtraukti. Sekoja "iesien baltā lakatiņā" (1986), tad - lēģeru dzejas izlase "Sēkla sniegā" (1990). Vienkopus visa Skujenieka dzeja atrodama tikai viņa Rakstos (iznāk no 2002). Skujenieka trīs grāmatas visai savdabīgi, tomēr precīzi ir raksturojis Juris Kronbergs, salīdzinādams tās ar "Dievišķās komēdijas" struktūru: "Sēkla sniegā" ir Elle, "Lirika un balsis" - Šķīstītava, "iesien baltā lakatiņā" - Paradīze. Kādā dzejolī Skujenieks salīdzina mūžu ar “gausu ugunsgrēku", t. i., ugunsgrēka intensitāte ilgst visu mūžu; poēzija tādā gadījumā ir nepārtraukta atskatīšanās uz šī ugunsgrēka mirkļiem. Līdz ar to poēzija nav vis ideju ģenerators, bet gan dzīvesveids - tik ļoti nepieciešams un organisks, ka dzejošana netika pārtraukta pat lēģerī. Varētu teikt, ka Skujenieks realizēja vienu no stoiķu maksimām - iekšējās brīvības neatkarību no ārējiem apstākļiem.