Gribas uz mirkli atmest skaistuma drāmu — ka var būt arī tā: dievišķa balss slēpj sapuvušu dvēseli, svētdaiļi vārdi piesedz trulu mantkārību, ka hieroglifskaidra un precīza deja nomaskē nepamodušos sirdsapziņu. Kādreiz gribas atstāt pat novārtā jautājumu — vai tiešām tādas pretišķības maz iespējamas — un tikai kaifot. Par pliku skaistumu.
Viens no šīsvasaras pilnestīgākajiem pārdzīvojumiem man bija Rundāles rožu dārza apskate (cik tas neadekvāti medicinīski skan). Tā bija bezgala priviliģēta ekskursija, jo tajā mūs veda pilskungs ar savu māsu Laumu Lancmani, šī dārza dvēseli, sirdi un prātu. Trīs stundu garās pastaigas laikā nonācu toksikomānam — ostītājam līdzīgā eiforijā, kuras laikā man nebija nevienas blakus domas ārpus rožu smaržas, ziedu nepārvērtējamā daudzveidības skaistuma un kādas aizauss pateicīgas skaņas, ka pasaule varbūt izglābsies, ja neizmirs cilvēki, kuri skaistumu aprūpēs, kultivēs nenoskārstai vajadzībai. Rožu vēsture mākslā, reliģiskajā apvārsnī, misticismā un simbolismā mani nebija aizrāvusi tik visaptveroši, kā dzīvā vēsture pils dārzā, kur, patiešām, tu vari saostīt īsto rozi vairs tikai trīs gadsimtus vecajās, vēsturiskajās rozēs. Viedie gidi klāsta, ka kapitālisms, kurš grib vairāk un plašāk pārdot, no rozēm smaržu nīdējis laukā selekcijas darbā, jo smaržīgās rozes, lūk, sliktāk panes transportēšanu uz noietu tirgiem. Savukārt jaunā, mūslaiku pasaule XXI gadsimtā savā pārkairināto maņu atkarībā jūsmo, ja roze smaržo pēc vijolītes vai frēzijas.
Un tad mans tīrā skaistuma piedzīvojums apvēršas, iedomājoties nepazīstamus, bet arī diezgan tuvu pazīstamus ļaudis šodienas visu iespēju brīnišķībā. Pirms rožu dārza es biju lielākā neziņā par to, kālab pat man labi pazīstami cilvēki, spēcīgas, interesantas individualitātes, piepeši ārēji ir kļuvušas satriecoši līdzīgi. Nē, nē, mode te nepiedalās, mode, kā kādā sieviešu žurnālā izteikusies krievu rakstniece Tatjana Tolstaja, ir mirusi, glamūrs to nokāvis, bet unifikācija skārusi ielas, kas kādreiz bija nenogurstošs pētījumu lauks cilvēku daudzveidībai, ko gribējies kā sūklim uzņemt savā pieredzes enciklopēdijā. Piepeši tā vietā ir statusaini ķermeņi, brendi, mākslīgais skaistums kā prestižs, TV plastmasas zvaigžņu standarti, dzeltenie ir uzvarējuši. Pārvērtusies iela, pārvērtušies cilvēki, kuri diedza kopā no audumu atgriezumiem pončo un neatkārtojamus krinolīnus, adīja krāsainus suņu vilnas mēteļus, par varēm akcentējot savu nepiederību masai, pūlim. Pat džinsu karagājiens nespēja unificēt cilvēkus tik visaptveroši kā ķermeņa kults šodien. Labi nomasētie, viegli iedegušie plāndupšu — lielkrūšu monstri, kas savu pašapziņu akumulē kopīgā plastiski garīgajā ķirurģijā. Nē, nav ko šausmināties, katrs ārstējas, kā māk, mani skumdina parādības histērija un apjomi. Ka vairs nav īstās rožu smaržas.
Roze piedzīvo jaunas mutācijas. Kādreizējā Rožu revolūcija Gruzijā...Krievija un pasaule demonstrē savu kroplo visatļautības kankānu, apliecinot, ka smaržas izzudīs pavisam. Visaptveroša varas, agresīvas lielvaras smaka pret rožu aromātu. Cilvēki, ja vēl ir cilvēki, ne kreatūras, nedrīkst to pieļaut un masveidīgi sust savos komfortablajos midzeņos.