Mums, latviešiem, jāzina Krievijas nesenā vēsture (precīzāk — tās falsificēta, mūslaiku politiskajai konjunktūrai iztapīga ideoloģiski apstrādāta versija), tā teikt, no iekšpuses — cik grūti nelokāmajiem krievu armijas karavīriem nācās cīnīties Otrajā pasaules karā (precīzāk — Lielajā Tēvijas karā), jo visapkārt čumēja un mudžēja iekšējais un ārējais ienaidnieks.
Tāpat kā mums kopā ar grupiņu "melno arheologu" (jauniešu, kas izrakņā Otrā pasaules kara kauju un apbedījumu vietas, lai vēlāk tirgotos ar tur atrastajām relikvijām) jāsaprot, kā izaudzēt sevī īstenu patriotu, kurš savā visjūtīgākajā vecumā — zaļā jaunībā — pusotras stundas ilgā grāvējfilmu atrakcijā ar Krievijas provincē relikviju sirojumos uzietā ezerā slēpto "laika caurumu" un šņabja reibuļa palīdzību paspētu pabūt Otrā pasaules kara frontes pirmajās rindās, nopratināšanā pie ļauna NKVD-šņika, mīlas skavās ar medmāsiņu, pat gūstā... Un brīnumainā kārtā pēc visām šīm jautram piedzīvojumam līdzīgajām kara šausmām, caur ezera ūdeni nokļuvuši atpakaļ mūsdienās, idejiski pārtaptu par īstenu mātes — dzimtenes Krievijas jauno patriotu, kurš, Pēterburgas ielās pa gabalu ieraudzījis fašistiskos krievu skinhedus, atiež zobus tik ļaunā smīnā, ka jūti — te līs asinis.
Jo "vperjod, slavjaņe/uz priekšu, slāvi!" — tāds ir filmas Mēs esam no nākotnes idejiskais moto. Te es izlaidīšu pārspriedumu par to, ka vispār jau no Krievijas kultūras institūcijām var arī pamācīties — valsts finansiālais pasūtījums ar ideoloģisku misiju latviskas dzīvesziņas un latviska patriotisma veicināšanai īsti noderētu pašmāju Kultūras ministrijai, kuras vadītāja turklāt iebilst pret "multikulturālismu", tiesa, visai savdabīgā interpretācijā. Tāpat kā konstatējumu, ka Krievijā tiešām prot taisīt aizraujošas filmas jauniešiem, ja ignorējam tās problemātiskos idejiskos uzstādījumus — "Mēs esam no nākotnes" ir labs "action" žanra paraugs, kurā netrūkst pat asprātīgi apspēlētas atsauces — kultūrcitāti no krievu batālā kino klasikas un īsti vietā ir lietota jauniešu mutvārdu folklora — mūsdienu čomu dzēlības, kuri no 2008.gada nokļuvuši 1943., atceras, ka "pēc pirmās glāzītes neuzkož": tas ir citāts no Cilvēka likteņa/Suģba čeloveka, citstarp, pirmās Kannu kinofestā apbalvotās krievu filmas.
Bet ļaudīm ar stabilu nervu sistēmu (piemēram, Ābramam Kleckinam no NRTVP) ir iemesls absolūtam mieram — nekādas pasaciņas par sabojātiem taimkodiem Latvijā vispār nebūs vajadzīgas, jo ar svešas kaimiņvalsts Krievijas atklāti nacionālšovinistiskajiem kultūras produktiem mūs apdāvina tik dāsni, ka Putins ar bandu Kremlī, kā arī viņu pakaļas laizītāji Latvijā var būt mierīgi — Latvijā piektās kolonnas ideoloģiskās apmācības noris sekmīgi!