Māksliniekiem dažkārt gadās nonākt pie tādiem kā pieturas punktiem, kas viņus nevis ierobežo vai izraisa radošuma kritumu, bet taisni otrādi – darbojas kā resursi un rada idejas nākamajiem darbiem. Tie var iekļauties citu darbu vidū un atsaukties uz to, kas bijis. Maijai Kurševai šāds pieturas punkts ir zaļais Žanis, kura manifestācija darbā Bēdu ieleja ir iekļauta ABLV Bank kolekcijā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejam.
Maijas Kurševas pienesums šai kolekcijai ir brutāls, huligānisks, patvaļīgi naivs un dumpiniecisks, tas ir pretsvars darbiem, kuri izceļas ar atturību un izteiktāk atbilst tradicionālajiem tēlotājmākslas vērtību kritērijiem. Maija Kurševa to visu atmet – viņas darbi ir vienlīdz laiski un atbaidoši. Tie nepretendē uz nopietnību. Maija Kurševa sarunā ar Krišu Salmani ir teikusi: "Mani darbi nav patērētājsabiedrību kritizējoši, tie drīzāk ir smieklīgi." (Kas padodas Maijai Kurševai, Krišs Salmanis, Studija, nr. 62, 2008.)
Maijas Kurševas darbos ietvertais humors ir vienlīdz skaidri redzams un paradoksāls. Viņa izmanto situācijas, kas balansē starp neprātīgu vardarbību un kurioza atgadījuma fiksāciju. Arī teksts, kas pavada Bēdu ieleju, par spīti sižeta saturam, izraisa smieklus: "Nazis bija uzasināts un uzspodrināts. Grieza labi. Vēders pavērās – tur, baltos zobus atņirdzis, rēja nikns suns."
Izbirušās atmiņas
Atšķirība starp Maiju Kurševu un daudziem citiem cilvēkiem ir tā, ka viņai liela daļa dzīves no atmiņas ir pazudusi. Viņa vairākkārt ir teikusi, ka neatceras, kā iestājusies Latvijas Mākslas akadēmijā un nonākusi Vizuālās komunikācijas nodaļā. Zīmēt Maija sākusi internātskolā rūtiņu kladē. Tas piesaistījis pasniedzējas uzmanību, un viņa mudinājusi Maiju apmeklēt zīmēšanas kursus Jelgavā. Tomēr Maija Kurševa neatceras savus agrīnos zīmējumus un iesākumā nezinājusi gandrīz nevienu dzīvu latviešu mākslinieku.
Atmiņā gan palikusi Berlīne, uz kurieni Maija devās studentu apmaiņas programmā Erasmus. Pēc atgriešanās viņa piedalījās grupas izstādē Jukas izstāžu zālē Arsenāls 2005. gadā. Pēc tās sekoja darbs Bēdu ieleja 2008. gadā izstādē Time Will Show Flensburgā. Lielā mērā pateicoties Berlīnē iepazītajam pasniedzējam un ilustratoram Heningam Vāgenbretam, Maijas Kurševas darbos sāka parādīties zīmēšanas stila iezīmes, kas atgādināja Vācijā sastaptos māksliniekus, piemēram, Anki Feihtenbergeri, no kuras Maija iespaidojusies vizuāli un ņēmusi piemēru arī no mākslinieces stāstnieciskās pieejas. Tāpēc, gatavojot tekstu Bēdu ielejai, Maija Kurševa pievērsās nevis anotācijas rakstīšanai, bet gan stāstnieciskumam, kas aizveda līdz personificētam tēlam – zaļajam Žanim.
Viņš raksturots kā bankrotējis maiznieks ar tieksmi uz pašiznīcināšanos. Instalācijā Žanis attēlots vājprāta uzliesmojumā, ar milzīgu nazi pārgriezis pats sevi uz pusēm. Nazis joprojām palicis zaļajā rokā, pārgrieztajā vēderā paveras animācija ar niknu, rejošu suni un kādu Žanim līdzīgu radījumu, kurš bezgalīgā cilpā nepārtraukti kliedz.
Maija Kurševa nereti apgalvo, ka viņas māksla tiešā veidā ir saistīta ar viņu pašu, atspoguļo viņas personisko dzīvi, sajūtas, emocijas. Neviļus gadās tā, ka mākslu var savilkt kopā vai nu ar lietām, kas ir notikušas pagātnē, vai pašlaik aktuālām problēmām. Liela daļa tēlu ir frustrēti un nikni. Daži maldās apkārt pa nesaprotamu un absurdu pasauli. Dažus, šķiet, moka liktenis vai nasta, kas viņiem velkas līdzi.
Lai gan ikkatrs Maijas Kurševas veidotās pasaules radījums ir nepārprotami saistīts ar autori, mierīgi varētu iedomāties, ka tie patvaļīgi nodarbojas ar lietām, kuras viņa iepriekš nav ieprogrammējusi. Bēdu ielejas sakarā ir vērts domāt gan par Žaņa, gan autores mokām darba radīšanas procesā.
Sejā iezīmējas dusmas
Darbs tapis kādā Andrejsalas ēkas otrā stāva darbnīcā, kur Maija Kurševa agrāk dzīvoja un strādāja. Tas sastāv no divām sašķeltām putuplasta ķermeņa daļām – no galvas ar torsu un kājām. Griezuma vietās ievietoti monitori. Darba forma varētu šķist samērā vienkārša, taču tās tapšana prasīja ilgu laiku, nebeidzamu griešanu, grebšanu un putuplasta bloku slīpēšanu. Pēc tam sekoja krāsu kārtu klāšana un sarežģīta darba transportēšana ārā pa logu un prom uz Flensburgu. Pēcāk darbs ticis izstādīts turpat Andrejsalā grupas izstādē Tell Me More… 2009. gadā un ABLV Bank kolekcijas izstādē …lai gadījums kļūtu par notikumu… Rīgas Mākslas telpā 2013. gadā līdzās mākslinieces veidotajām sietspiedēm.
Maijas Kurševas objekts, pirmkārt, piesaista uzmanību ar savu izmēru un spilgtumu, tas gan lielākoties attiecināms uz visiem viņas darbiem. Žanis attēlots guļus, ar sāniski pagrieztu galvu. Sejā iezīmējas dusmas. Mutē un acīs redzama vienīgi tumsa – tukšums, kuru aptver spilgti rozā sejas āda.
Otrs aspekts, kas rosina interesi, ir sižeta absurdais raksturs, kuru varētu nosaukt par vardarbīgu. Pašiznīcināšanās motīvs allaž parādās Maijas Kurševas mākslā – un it īpaši šajā darbā, kas attēlo Žaņa izmisuma virsotnes. Dusmas izplūst no viņa ķermeņa grieziena vietā. Skatītājs var ilgi klausīties haotisko kakofoniju, kas izveidojas, savienojoties kliedzieniem un suņa riešanai. Esot pat gadījies, ka izstādes pieskatītājas aizkaitinātas izslēgušas darbam skaņu, jo tā kļuvusi pārlieku traucējoša.
Arī sietspiedē ar nosaukumu Hjaks!, kurā Žanis dusmās sev nogriezis roku, viņš izkliedz: "Atdošu visu sevi darbam!"Māksliniece šajā darbā attēlo prototipu – ikdienas dzīves apspiestu mākslinieku, kura frustrācijas sasniegušas kulmināciju. Nevarētu teikt, ka Maija pati būtu Žaņa prototips, taču tēla profesija būtu jāuztver kā alegoriska nodarbe, kas sasaucas ar mākslas radīšanas procesu.
Žanis ir radies ar sarežģījumiem – pirmo reizi manīts 2006. gadā izdotajā komiksā Briesmoņi, kurā viņa leksika aprobežojās ar vienu vienīgu lamuvārdu. Apzinātās rupjības, kuras Žanis izdveš, pauž viņa frustrācijas – visbiežāk tās beidzas ar vardarbību, kas gan skar tikai viņa miesu.
Ja uztveram Maijas Kurševas briesmoņus, piemēram, kā huligānus vai tamlīdzīgi, var rast visai tiešu saikni ar autori, jo Maijas darbi ir kā viņi tādā ziņā, ka tie ir pakļauti autores emocionālajam un psiholoģiskajam stāvoklim. Bēdu ieleja ir darbs par nespēju tikt galā ar to, kas sēž iekšā.
Tas viss ir smieklīgi
ABLV Bank kolekcijā ir iekļauta arī jau iepriekš minētā sietspiede Atdod visu sevi darbam un citas sietspiedes no izstādes Trīskājains gadījums, par kuru 2010. gadā māksliniece tika izvirzīta Purvīša balvai. Izstāde bija skatāma laikmetīgās mākslas centrā kim?. Viens no darbiem ar nosaukumu Nātrīte vēlreiz vērš uzmanību uz vardarbīgo un sāpīgo. Zaļa roka ar balerīnas palīdzību griež brūnu roku, kamēr viens no Maijas Kurševas radījumiem, sastindzis gaisā, mokās sāpēs. Izstāde Trīskājāins gadījums bija plašākā Maijas Kurševas tēlu satikšanās vienuviet un ievadīja pārtraukumu Maijas radošajā darbībā. Tas ilga līdz dalībai Cēsu Mākslas festivālā 2013. gadā ar instalāciju Harmsapuksti.
Māksliniece Daniilu Harmsu vairākkārt nodēvējusi par sev tuvu autoru un iedvesmas avotu. Maija Kurševa ietekmējusies no Hardija Lediņa un Jura Boiko absurdajiem stāstiņiem un vienlaikus uzskata tos par terapeitisku lasāmvielu. Maija pašu mākslas radīšanas procesu uzskata par terapeitisku, par spīti neizbēgamajām mokām, ko tas var sagādāt.
Maija Kurševa Latvijas laikmetīgajā mākslā ienes vajadzīgo tiešumu. Viņas darbi iet pret pompozitāti. Tie atmet artikulētas domas, konceptuālus pamatojumus un idejas, piemēram, par jēgas meklējumiem. Maijas Kurševas darbi un tēli atklāti zviedz skatītājam sejā, par spīti tam, ka nelielajos rāmjos iespiestas nežēlīgas ainas, par kurām it kā nevajadzētu smieties. Tomēr tas viss ir smieklīgi, atliek vien ļauties šiem murgainajiem veidojumiem.
Pēdējā gadā Maijas Kurševas darbi manīti lielākoties grupas izstādēs. Viņas darbi regulāri sastopami ilustrāciju žurnāla Popper rīkotās izstādēs, jo viņa ir autoru kolektīvā un bijusi 2013. gada pavasarī iznākušā numura Liecinieks redaktore.
2015. gadā iznāca Popper Nr. 10/Virs zemes, kuru pavadīja izstāde galerijā Alma. Maija Kurševa bija gan izdevuma redaktore, gan ekspozīcijas kuratore. Izstādi un izdevumu atbalstīja ABLV Charitable Foundation. Nesen galerijā Māksla XO sastapos ar Maijas pašportretu no sērijas Mātes līnija. Tajā nebija ne mošķu, ne jelkādu psihedēlisku veidojumu – tikai autore, kura skatītāju priekšā parādījusies pati. Maijas portreti apliecina viņas mākslinieciskās amplitūdas plašumu. Par spīti tam, ka esam pieraduši redzēt zaļo Žani, pūpēžus ar cilvēku sejas pantiem vai vīriņus ar sagrieztām rokām, Maija Kurševa neaprobežojas ar mošķiem. Viņa vēro apkārtni, iemūžina emocijas, laikabiedrus un to, kas notur viņas uzmanību.
Intervējot Maiju Kurševu portālam Satori.lv, beidzu interviju ar jautājumu: "Šķiet, pagātnē tu esi kārtīgi izārdījusies. Vai tagad esi atradusi harmoniju?" Maija atbildēja: "Es ceru, ka atradīšu harmoniju tad, kad beidzot iemācīšos spēlēt akordeonu."