Piektais Hamlets

Nav nekas neparasts, ja režisors savas karjeras laikā atgriežas pie jau iestudētas lugas. Taču iestudēt vienu un to pašu lugu četras reizes — tas tomēr ir ievērojams skaitlis. To, ko par Hamletu šajā sakarā teicis pats Oļģerts Kroders, atceramies no intervijām. Ko par Oļģertu Kroderu var pastāstīt viņa paša Hamleti? Ar to skatītājus iepazīstinās jauna dokumentālā filma, kuras pirmizrāde Valmieras Drāmas teātrī 7.decembrī. Dokumentālo filmu Piektais Hamlets veidojusi grupa, kuras sastāvā pašu valmieriešu cilvēki — režisors Mārtiņš Eihe, komponists Emīls Zilberts. Filmas scenārija autore Krista Burāne. Kā raksta filmas veidotāji, Hamleta centrālais jautājums — ko katram cilvēkam nozīmē būt vai nebūt — esot kļuvis arī par filmas vadmotīvu. Filma tika uzņemta pērn, laikā, kad Oļģerts Kroders Valmierā mēģināja nu jau savu ceturto profesionāļu augstu novērtēto un skatītāju mīlēto Hamletu, un filmas veidotāju savējo statuss teātrī ļāvis piedāvāt skatītājiem unikālu iespēju ielūkoties uzveduma tapšanas aizkulisēs. Izrādes mēģinājumi tomēr ir pietiekami intīms process, kas atklāj darba un personību nianses smalkāk un pavisam citā gaismā, nekā to spēj izdarīt pati talantīgākā intervija. Mazākais, ko izbaudīsiet, ir režisora spožā ironija, kaut vērīgi skatītāji pratīs saskatīt arī aiz tās. Filmas pamatu tomēr veido tieši intervijas ar četriem Hamletiem un viņu režisoru. Rihards Rudāks, kurš klasiskajā Šekspīra varonī iemiesojās Valmieras Drāmas teātrī 1972.gadā. Jānis Makovskis, kas Hamletu spēlēja Liepājas teātrī 1984.gadā. Ivars Stonins Latvijas Nacionālajā teātrī 1997.gadā un Ivo Martinsons Valmieras Drāmas teātrī pērn. Fokusā, protams, Hamlets, bet intervijās ievijas arī laiks. Pirmkārt, atšķirīgo paaudžu uztvere, pieredze, skatījums. Otrkārt, Oļģerta Krodera laiks — kas tajā mainījies, kas zudis, kas saglabājies. Laiks, šķiet, režisoru ļoti mīl — kā citādi izskaidrot unikālās darba spējas, talantu aizskart skanošas stīgas skatītājos pat pāri vairākām paaudzēm? Tāpēc negribas piekrist filmas veidotāju publicitātes materiālos saliktajiem akcentiem — itin kā filmas vērtība būtu spējā caur Oļģertu Kroderu un viņa iestudējumiem runāt par dažādu paaudžu likteņiem. Tas šķiet pats par sevi saprotams, jo O.Krodera izrādes ir mākslas darbi, kas, ar laika distanci skatoties, droši vien runā ne tikai ar un par sava laika cilvēkiem, bet arī pāri, aiz tā. Bet tā jau ir mākslas, ne tikai viena konkrēta režisora specifika. Nē, filmas īstā vērtība ir fakts, ka tā stāsta par Oļģertu Kroderu, patiesi unikālu personību. Viņš mums ir tikai viens, un vēl pirms filmas noskatīšanās atliek vēlēties, ka radošai grupai Oļģerta Krodera piekto Hamletu būs izdevies noķert safilmētajā tā, lai rastos adekvāts priekšstats par viņu kā cilvēku un kā mākslinieku.