Krēsla esot vismaģiskākais diennakts laiks, veļu klātbūtnes brīdis. Esot grūti atšķirt melnu no balta, taču tas mazinot radikālismu. Cilvēki nemokoties ar jautājumiem, kas ir labs, kas slikts, jo katram sava taisnība un tiesības. Nodarbinātība tīri ciešama, katrs dara priekš sevis, nedomājot, vai tas otram vajadzīgs. Otram šobrīd nekas, atskaitot naudu, neesot vajadzīgs.
Krēslieši necieš domāšanu, apcerēšanu un mākslu, ja tā neveldzē un neizklaidē. Viņu grāmatnīcas nebankrotē, jo cilvēki kā traki pērk padomniekus - kā dzīvot, kā ēst, kā gulēt, kā elpot, kā dzemdēt, kā attīrīties, kā savienoties ar kosmosu, kā tievēt, kā nezaudēt optimismu, kā iekārtoties darbā, kā stādīt, kā kopt, kā nomirt. Krēslas iedzīvotāji ir praktiski ļaudis, tālab uz tukšām abstrakcijām neuzraujas, izdomātu literatūru nelasa. Stājas politiskajās partijās, ja grib nopelnīt un dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi.
Krēslainie ir slaveni ar smiešanos par kaimiņiem un sejā spļaušanas sacensībām. Sevi viņi uztver svētā nopietnībā, nopietnāk nekā Dievu vai Laimu, kuri arī nerunā pietiekami konkrēti, bet izsakās caur mājieniem un pantiņiem. Veci cilvēki pie viesību galdiem nepļāpā par vēsturi, jo tam nav nekādas jēgas. Meklēt sakarības, izdarīt secinājumus - tas neder konkrētai dzīvei, bet šodien katrs Krēslas cilvēks grib zināt, kā dzīvot rīt. To pateikt ir valdības un prezidenta pienākums. Ja tas nesakrīt ar krēslieša personisko pārliecību, viņš emigrē. Jo krēslietis ir brīvs pilsonis. Viņa kaut kādi tur senči ir izcīnījuši savu valsti, un par brīvību tāpēc ir jāmaksā. Ja viņam par to nemaksā, tad viņš brauc prom. Kāpēc lai viņš paliktu?
Krēslas iedzīvotāji nepiemin ļaunu, viņi visā meklē izdevīgumu. Ja kāds ir apzadzies, uzcēlis pili vai pagriezis upi uz savu pagalmu, krēslieši nesalkst karātavas, bet sapņo paši kļūt veikli un apsviedīgi cilvēki. Taču krēslieši negrib atzīt, ka reizēm viņiem ir apnicis lumpačot pustumsā, laužot kaklus un kājas. Kad pienāks labāki laiki, viņi vērienīgi importēs elektriskās spuldzītes, katram ķirbim un rācenim būs sava spuldzīte, katrai kaziņai un katram zemkopim pierē, arī Krēslas skaistumkaralienei uz galvas. Viņu sapnis ir ietikt Ginesa rekordu grāmatā kā spuldžotākajai cilvilizācijas pērlei.
Stāsts beidzās pusvārdā, vīrietis izkāpa, es nepaguvu pajautāt, vai Krēsla dabūjusi vārdu pirms saullēkta vai pēc saulrieta.