Pilāta sieva

No gadu simteņiem senām krūkām tika izcelti Andreja, Toma, Marijas Magdalēnas un citi evaņģēliji, no kuriem daži bija vien lapu gari, bet daži neatpalika no četriem zināmajiem. Bībeles tēmas visos laikos ir bijušas populāras, pēc tām tikuši uzrakstīti daudzi slaveni darbi, tāpēc nav brīnums, ka arī jaunatrastie manuskripti izpelnījās ne tikai teologu, bet arī rakstnieku un žurnālistu interesi visā pasaulē. Un, tiklīdz tie tapa iztulkoti, sākās cītīga lasīšana, pusaizmirstās leģendas apauga ar jaunu miesu un viens pēc otra tapa gan zinātniski traktāti, gan romāni un filmas. Kumrānas manuskripti ikvienam interesentam sniedza jaunu, nepastarpinātu iespēju iegūt ziņas par Jēzus Kristus dzīves laiku un veselas esēņu kopienas darbību, ļaujot vairāk uzzināt arī par dzīves apstākļiem, svarīgo un mazsvarīgo tālaika sabiedrībā.Sākumā tie, protams, bija stāsti par vīriešu pasauli — pasauli, kāda tā bija un varēja būt bijusi, raugoties ar tālaika vīriešu acīm. Kā viens no interesantākajiem šajā kategorijā varētu tikt minēts Šolema Aša Nācarietis, kurš izpelnījās gan kristiešu nepatiku, gan jūdu nosodījumu. Tiesa, parādoties latviski, tā īpašu furoru nesacēla, bet tur vainojamas varētu būt divas lietas — pirmkārt, grāmatas biezums, otrkārt, tas, ka vidusmēra latviešu informētība par Svētās zemes vēsturi un arīdzan par baznīcas dogmām ir visai neliela. Pamazām šiem tālaika vīriešu pasaules pētniekiem pievienojas arī dāmas, kuras turklāt pēta sieviešu dzīvi. Ne velti ASV un citu valstu universitātēs jau labu laiku pastāv tāda iespēja kā women studies — studijas, kas veltītas kāda noteikta laikmeta sieviešu dzīves pētniecībai. Ja nemaldos, arī savdabīgā un savulaik trimdas latviešu aprindās ne pārāk atzītā latviešu cilmes amerikāņu rakstniece Agate Nesaule ir ieguvusi grādu tieši šajā zinātnes nozarē.Klaudija ProkulaAntuanete Meja, kas sarakstījusi vēsturisko romānu Pilāta sieva, ir žurnāliste Sanfracisko Chronicle un viņas spalvai (klaviatūrai) jau pieder vairāki biogrāfiski sacerējumi un arī vēsturiskas grāmatas par Meksiku — Mehiko un Jukatanas pussalu. Šoreiz A.Meja ķērusies klāt kādai interesantai vēsturiskai personībai — Klaudijai Prokulai, Romas vietvalža Jūdejā Poncija Pilāta sievai. Tiesa, Bībelē Klaudijas vārds nav minēts, Mt. 27:19 viņa pieminēta tikai vienā teikumā: "Bet, kad Pilāts sēdēja soģa krēslā, viņa sieva sūtīja viņam ziņu: "Nenodari neko šim taisnajam, es šonakt sapnī daudz cietu viņa dēļ."" Tomēr, pamatojoties uz šo īso teikumu, tiek uzskatīts, ka Pilātam ir bijusi sieva, turklāt vārdā Klaudija, un viena no leģendām pat piemin, ka Klaudija bijusi arī Romas imperatora Augusta mazmazmazmeita. Tas gan nav vēsturiski pierādāms fakts, tomēr arī A.Meja ir kritusi kārdinājumā un savai Klaudijai izvēlējusies tieši šādu biogrāfiju.Pētniecība un iztēleAntuanete Meja, kā jau pētnieciskās žurnālistikas pārstāve, metusies šajā šaubu un minējumu virpulī pamatīgi: grāmatas rakstīšana prasījusi veselus divpadsmit gadus. Vispirms — arhīvu pētījumi. Tad pašrocīgi/paškājīgi apceļoti grāmatā minētie novadi, sākot ar Svēto zemi un beidzot ar pārējiem toreizējās Romas impērijas novadiem. Autore iedziļinājusies laikmetā, kad jaunākās ziņas uzticēja ziņnešiem, bet, ja tie nebija pieejami vai arī viņu nestās ziņas lāgā nepatika, izlīdzējās ar pravietiskiem sapņiem un paredzējumiem.Un lasītāja acīm paveras romiešu karaspēka nometnes Ģermānijā, sieviešu dzīve nemitīgu pārceļojumu un kara gaisotnē, mazas meitenes, kuras vēlas izaugt lielas un valdīt — tāpat kā viņu mātes un tantes. Vide, kurā aug mazā Klaudija, ir nežēlīga. Klaudija jau gana agri ir spiesta apjaust, ka viss apkārt esošais — ģimene, mīļie, tuvie — var tikt atņemts dažos mirkļos, vēl vairāk, ka arī viņas pašas dzīve un dzīvība var tikt apdraudēta. Izdzīvošanas skola, kura Klaudijai jāapmeklē, ietver visdažādākās lietas — slepenus rituālus un mācīšanos no citu kļūdām, jo savējās var maksāt dzīvību, neparastus brīžus tempļos un pie tiem, sastapšanos ar liktenīgiem cilvēkiem. Kad reiz kādās viesībās Klaudija ierauga jauno, glīto karjeristu un pūra mednieku Ponciju Pilātu, viņa iemīlas. Iemīlas tik ļoti, ka ir gatava uz visu, lai tikai glītais un perspektīvais puisis apņemtu viņu par sievu. Un ko Pilāts? Ja sieviešu romānā galvenā varone vēlas precēties, kas atliek vīrietim? Jā, jā. Nabadziņš. Tiesa, ne jau nu tāds, kādu viņu pirms kāda laika aprakstīja Mihails Bulgakovs — kā vientuļu, migrēnas nomocītu nīgri, kura vienīgais draugs ir suns. Nē, Klaudijas vīrs ir pārsteidzoši daiļš un dzīvīgs un lielākoties domā tikai par savu karjeru, kuru netraucē pat ne pārāk veiksmīgā apsievošanās.Un tā, pieverot acis viens uz otra vājībām, viņi dzīvoja ilgi un laimīgi? Dzīvoja gan. Un sastapa bezgala daudzus cilvēkus: Mariju Magdalēnu vēl kā pērkamu sievieti un pēc tam kā jaunlaulātu sievu, vēl vēlāk kā atraitni. Kaligulu kā izlaistu un nežēlīgu pusaudzi un pēcāk kā imperatoru. Neronu, pirmo kristiešu vajātāju. Jāzepu no Arimatijas, vienkāršu jaunekli, kurš seko savai sirdsbalsij. Un, protams, arī Viņu. Jēzu. Kādu no otrā, pat trešā plāna varoņiem uz tālaika sulīgās dzīves aprakstu fona.Kurš ir varonis? Kāpēc? Un ar ko sieviešu pasaule atšķiras no vīriešu pasaules?