Pīlītes ar zelta acīm
Vai prātīgs, bet tomēr — teātris? Tā es sauktu divu Latvijā populāru vārda mākslinieku un, šķiet, nemaldīšos, ja teikšu kulta personību — dzejnieku un sabiedrisku darbinieku, Dižkoku atbrīvotāju grupas līdera, klasiskā latviešu kultūrpublicistikas etalona Kurzemīte autora Imanta Ziedoņa un Sievietes — Latvijas titula nesējas, tautā neprātīgi mīlētas dramaturģes, nacionālās pašapziņas modinātājas rokoperas Lāčplēsis libretistes Māras Zālītes — sarunu fiksējumu grāmatas ar koķetu virsrakstu To mēs nezinām formātā, kuras interaktīvo slāni papildina desmit Ulda Brieža fotogrāfijas. Tajās abi dzejnieki redzami sēžam dažādās Rīgas kafejnīcās, krodziņos un raiti ejam uz Krasta ielas Lido. Bildes no 2000.gada. Sēdējuši un "šķinuši kapeju" 18 reizes — tik sarunu starp vākiem ir fiksētas. Nez kādēļ maz ēduši — ja nu kādas pankūkas un kūciņas. Kafija, vīns, konjaciņš, ūdens (no grāmatas: I.Z. recepte, kā līdzsvarot kafijas sārmainumu ar kuņģa vai vīna radīto pārskābo vidi — uzdzerot toniku). Ulda Brieža bildes kā autentisks dokuments uzrāda divus poētus, jāatzīst, visai nopietniem un/vai garlaikotiem ģīmjiem kvernam pie tukšiem galdiem — kaut kā tā bēdīgi, nodomāju.
Smējos un pukojos
Tomēr ar šīs vērtīgās grāmatas lasīšanu man bija īsts cirks. Izrāvu aizgūtnēm, brīžam skaļi paužot divas temperamenta ziņā dažādas, tak radniecīgas emocijas: dikti smējos, lai neteiktu — zviedzu. Un dikti pukojos. Smējos par valodas, domu, ideju pērlēm, piemēram, "Kas burbulim ir forma, kas ir saturs? Burbulis pārplīst un paņem sev debesis vēl klāt; Rainim māksla bija līdzeklis, bet Šekspīram — mērķis, Rainis bija greizsirdīgs uz Šekspīru, jo viņš nevarēja būt tik brīvs un neatbildīgs; Tās pienākuma lietas visas šausmīgi nobremzē prieka sajūtas; Kaut kādai simboliskai krūtij piestiprināt ordeni; Izstarojums un īsstarojums; Filozofisko realitāti novest līdz sadzīviskam līmenim — nemācēja Rainis to...". Tās mums, lasošajiem sivēniem, dāsni ar šīs 198 lappušu patiesībā plānās grāmatiņas starpniecību bārsta gudri, asprātīgi un aplam sakarīgi jeb viedi cilvēki. Ačkup zviedzu par visādām intīmākām amizantībām (kā Ziedonis izmaitājis Ausmas Kantānes aktrises karjeru; kāpēc Imantu interesē, vai jaunas meitenes ir bijušas vienas naktī mežā; kā Gunārs Piesis grasījies Ziedoņa Murjāņu mājiņu dedzināt; kāpēc Ķempe sita Imantiņu ar cietžāvēto desu, kāpēc Zālīte bieži jūtas kā vistumāte, kāpēc abiem šķiet, ka fanošana par hokeju ir bīstams patriotisma surogāts, bet Ķirsons savukārt ir nacionālais varonis, kāpēc ir pamats reālām aizdomām, ka Kārļa Zāles metālā kaltā "ganu Milda" ir stāvoklī — nu tur ir ģeniāli smalki un vērīgi Latvijas notikumu, faktu un mūsu šaurās cilvēkvides norišu apraksti). Un ar strūklakas pēdējā, augšējā piliena piemēru uzzināju, kas ir bifurkālais efekts, ko Ziedonis Latvijas gadījumā vienreiz atļaujas saukt par Dieva gribu jeb Likteni. Kāpēc Ziedonis vienmēr juties nošķirts, kāpēc viņam nepatīk brāļošanās un kāpēc viņš vislabprātāk gribētu būt Pazaudēto lietu ministrs.
Pukojos par pēkšņi strupi aprautajām sarunām, kad burtiski fiziski sajūti, kā Imanta galvā top un raisās vai Ziedoņa un Zālītes starpā uzdzirksteļo nu tiiiik grandioza, oriģināla domiņa vai ideja, kuras attīstībā būtu gatavs klausīties vēl stundām, bet.... ("Te, pie tās Kubuliņas, vajadzētu pieturēt, ja? Es slēdzu ārā", "Es pārbaudīšu, Imant, vai man tas maģis... Pagaidi... Man liekas, ka tas ir apstājies"). Nu, bet jums ir iespēja pašiem papukoties — jau ir veikalos.
Sarunas kā intriga
Tā kā personīgi es visai maz ticu grāmatas veidotājas Māras Zālītes apgalvojumam par sarunu "pilnīgu autentiskumu", kura dēļ tās nav @literāri gludinātas, stērķelētas vai kā citādi uzlabotas" (katrs, kas kaut reizi mūžā atšifrējis magnetofona ierakstu, zina, kā slepeni, bet obligāti piezogas teksta redaktors, kur nu vēl šī maņa nebūtu pazīstama tādai valodas stilistei kā Māra Zālīte...), tad varu vien uzslavēt dramaturģi par prasmi pīt sarunas intrigu, vienlaikus radot iespēju par to "autentisko" savvaļību (par provi — papļāpāsim šodien par to, kā tad īsti bija ar Ziedoņa reliģisko orientāciju, vai — šodien patērgāsim par dainu deklamēšanu un/vai latvju koru dziedāšanas mendeli un muzikālās izglītības sistēmu), gan strukturēt sarunu nenopietnos anklāvus ar latviešu nācijas dzīvē gluži eksistenciālu jautājumu izspriešanu. Grāmata tādēļ liekas maķenīt grumbuļaina, bet tieši šie temporitma nelīdzenumi piedod tai neatslābstošas lasāmības procesa dzīvinošo enerģiju. Šķietams defekts pārvērsts efektā. Turklāt patiešām — nepazaudējot to mīlīgo, privāto, kā Zālīte saka, "par ko tad dzejnieki pļāpā" intonāciju. Tā padara grāmatu, ja tā var teikt, lasītājam draudzīgu. Vietā ir arī grāmatas autores iestarpinājumi — citāti no Imanta Ziedoņa, pašas, Andra Buiķa darbiem, kas dod plašāku apjēgumu jeb kontekstu sarunām, bet tie arī liecina, ka nav vis šie sarunu ieraksti tikai tehniski atšifrēta magnetafona dūdošana, bet gan rūpīgi sakopts teksta apjoms. Un vēl — man ļoti patīk, ka un kā abi šie cilvēki sarunājas, ka viņi (teksta līmenī) nestrīdas, kaut arī jūtams un izlasāms — abu domas nebūt nav sinhronas, tās dažviet arī konfliktē.
Kāds būtu ieguvums no To mēs nezinām domu pasaules apgūšanas?
Pragmatiskais — iespēja restaurēt, kaut intīmu (divu cilvēku), psiholoģisko pašsajūtu Latvijai nozīmīgā laikā — 2000.gadā, kad svaiga, nevis jau aizmirsta vēsture bija visas ar ES un NATO saistītās procedūras, kad uzvārds Šķēle bija drīzāk pozitīvās politikas, nevis ironisku pamfletu piemērs, kad visā Latvijā "zāle bija zaļāka" un poēti turpināja mazdrusciņ dzīvot eiforijā par Latvijas gaišu nākotni (kaut grāmatā Ziedonis jau konstatē vairākus brīdinošus sabiedrības domāšanas puves simptomus — kaut vai attiecībā uz klasiskās kultūras un virtuālās kultūras dižo nošķirtību, uz domas kvalitātes pasliktināšanos politiskajā un arī intelektuālajā vidē). Un iespēja uzdot tieši sev, nevis dzejniekiem, skarbo jautājumu: kā tas sanāca, ka viss Latvijā tika tik eleganti sacūkots ar "mūsu" (tautas) mēmu piekrišanu? Izlasot šo grāmatu, ir skaidrs viens — katra spēkos ir pārvarēt personīgo krīzi — kopjot prātu. Tāpat — ka abiem sarunu biedriem riebjas truli, pašapmierināti cilvēki. Arī tas nav slēpts dažās dialogu epizodēs — ar aprakstītu "trešo personu" netaktisko iejaukšanos.
Un šo nobeidzot:
Māra. "Kā tu izjūti iedvesmu? Kas ar tevi notiek?"
Imants. "Tas ir tāds smuks vējiņš."
M. "Vai tev ir nervu drudzis vai pumpas uzmetas?"
I. "Nē, tas ir tāds viegls vējiņš."
M. "Tiešām tikai viegls vējiņš?"
I. "Liega, liega vēsmiņa."
M. "Tik vien nevar būt, nestāsti! Jābūt arī kādam spēcīgākam pūtienam."
Tā tie dzejnieki sarunājas. Kā divas pīlītes ar zelta acīm. Visu redz, visu ierauga. Arī to, ka Dievu latvieši sauc pamazināmā vārdā, bet "tas nenozīmē, ka viņš mums tiešām ir maziņš dieviņš" (Imants Ziedonis).
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.