Portreti bez sejām

Daiga Krūze (1980), kas 2004.gadā beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļas maģistrantūru, pieskaitāma jauno mākslinieku lokam, tomēr pēdējos gados paguvusi gan sarīkot veselas sešas personālizstādes, gan tikt pie balvām un ievērības (svaigākais piemērs — žūrijas balva par dalību nesenajā jauno glezniecības izstādē Našķu bumba, 2007).

Viņu var uzskatīt par neoekspresionisma atzara spilgtu pārstāvi, ekspresīvā žesta piekopēju, kas pretendē atdzīvināt krāsas, līnijas un audekla saskarsmes maģiju. Kā? Parasti aprakstnieki runā par kāpinātu spontanitāti, viegluma, tiešuma vai svaiguma izjūtu, kas gan iegūst zināmu jēgu tikai kontekstā ar noteiktu dominējošu fonu. Šis fons vairāk vai mazāk saistās ar izteikti estetizējošu, formāli "nostrādātu" un akadēmiski skolotu glezniecību, kas sliktākajā gadījumā iebrauc amatnieciskā rutīnā. Tam pretī Krūze likusi izteiksmes līdzekļu minimumu — monumentālus izmērus, neaizkrāsotas pamatnes un nedaudzus temperamentīgus otas vēzienus, ar ko pietiek, lai panāktu zināmu noskaņu; nereti izmantotie saulrieta gaismas efekti, kas vietām samanāmi arī jaunajā izstādē (Dzīvnieki), variē starp saldeni romantisku un kāpināti dramatisku noti.

Šie rādītāji viņas glezniecībā ir diezgan konstanti, tomēr izmaiņas vairāku gadu gaitā jau ir izsekojamas — no lakoniskiem melnas krāsas triepumiem uz lielāku daudzkrāsainību, fovistiski spilgtām ainavām ar izteiktu dinamiku un telpiskā dziļuma efektu, kas tagad savukārt pārtapušas grafiskākā izteiksmē un zināmā portretiskumā. Jaunajā izstādē tomēr dominē cilvēku un dzīvnieku "portreti", ja vien par portretu var nodēvēt vieglai skicei līdzīgus, tīši nepabeigtus veidolus, kas nolasāmi švīkājumu un štrihojumu mudžekļos, kombinējot otas un ogles vilcienus.

Termins "kontaktpersona" liek iedomāties spiegu filmas vai svešiniekus, ko jāsatiek un jāatpazīst tikai pēc norunātām pazīmēm vai parolēm — sejas vaibsti šai gadījumā neko nenozīmēs. Tā arī Krūzes jaunākajās gleznās dominē personāži bez sejas, labākajā gadījumā ar ieskicētām acīm un tikai retumis puslīdz pilnīgu cilvēciskas būtnes portretu, kā darbā Īsziņa ("pilnīgs" šai gadījumā nenozīmē detalizētu reālismu — reducēta izteiksme, izceļot tikai svarīgāko, piemēram, karikatūrā, var būt pat ļoti raksturojoša). Kontakts meklēts gan pašai ar sevi (I wanna be a modern artist not a super model), gan ar neoekspresionisma ikonu Žanu Mišelu Baskjā (Baskjā), gan ar stipri mazāk konkrētiem tēliem (Zvaigzne, Cilvēks u.c.). Gleznotāja arī sienas padarījusi par darbu sastāvdaļām, turpinot švīkājumus aiz gleznu robežām un nosaukumus rakstot uz sienas, nevis plāksnītēm. Līdz ar to visa telpa kļūst par mākslas sastāvdaļu, gleznas — par savveida instalācijas komponentiem, bet darbu izmēri variējas no lieliem līdz mazītiņiem. Apzināti vai intuitīvi, bet Krūze, šķiet, meklējusi izeju no standartizācijas lamatām — palielu, koši ekspresīvu ainavu gleznotājas ampluā. Tomēr izstādes mesidžs paliek karājoties skrejošas aptuvenības mākonī, liekot domāt par kontakta neiespējamību un garāmplūstošu steigu kā dominējošo emocionālo noti. Vai šāds skatījums nekļūs par vienmuļības un strupceļa rādītāju, secināt pāragri.