Prāts — Neprāts

Viņa iztin no papīra tūtas maizi, pārplēš pa vidu gareni pušu un noliek man priekšā vienu ņuku. Piebīda pie pirkstiem šķīvīti ar laša šķēlēm, tik neparocīgi garām. Lasis ir saldens. Bet tā man sāk šķist, tikai kad viņa to pasaka. Maize mīksta kā mākonis, kā rūgušpiena kunkulis, silts un skābs, izzvejots no sūkalu kannas. Tātad esmu Pauls. Kad man bija piecpadsmit, viss sākās. It kā pirms tam manis nebūtu, neviena vārda par to. Viņa kaut ko saka par narkotikām, par saiešanu sviestā, varbūt rūgušpienā, noslīkšanu purvā vai sūkalu kannā, nosišanu, dzeršanu virsū uz antidepresantiem, trankvilizatoriem. Kauns ēst, kamēr viņa par to stāsta. It kā kuru katru mirkli sāktu raudāt, tad gan es nezinātu, ko lai dara. Viņa ieved mani istabā, kur Pauls tos divdesmit piecus gadus vienmēr pīpējis, sēdējis, domājis, nodarbojies ar jogu, kur uz altāra ir Buda un Jēzus. Redz, kur Paula bildes, viņa man saka, norādot uz dažām nelielām gleznām. Ļoti daudz melnā, nē, vispār tumšs viss, varbūt gruntējis ar līmi, tad ar laiku viss paliek tumšs. Bet paraksts uz vienas gleznas, ko viņa sauc par Paula, ir Ulis. Tātad es esmu Ulis. Tātad es esmu Ulis? Pauls UN Ulis? Pauls VAI Ulis? Otra maizes pusīte mīksta, ar pārplēsto šķiedru uz augšu — uz galda, uz papīra tūtas kā izšūtas sedziņas, paldies par pirkumu. Es uzreiz zinu, ka es piekritīšu. Ka būšu. Bet, nē, ir svarīgi pateikt, ka es šoreiz būšu pats. Mammu, tagad tev būs jāļauj man pašam runāt! Mammu, tagad pietiks mani vākt un vāķīt! Mammu, tagad es pats, kaut vai klupdams un krizdams sasistu galvu pret tām smagajām dzelzs durvīm, naktī krītot, naktī smēķējot, rokoties savās un tavās mantās pēc tabletes, neatradis, vārot paciņu tējas, smēķējot savā kambarī, tik šaurā, ka šaurība — varbūt tā ir pie vainas. Piedzeroties Vecrīgā, kad man ir piecpadsmit, un turpmākos divdesmit piecus gadus, tikai citur, tikai smagāk, tikai vairāk reibstot, stīvākam kļūstot, nolādētajai Ievai mani tev nosūdzot. Mammu, tagad es pats. Kopš šodienas tu klauvēsi pie manas istabas durvīm un es pats izvēlēšos drēbes, ko uzvilkt, neļaušu sevi vest pie rokas, sevi vispār kaut kur vest. Mammu, tagad tev būs jāpalaiž mani vienu. Caur baltu vai melnu nakti, viss viens, tagad tev būs. Tagad tev būs Ulis. Viņa parāda man sasista cilvēka fotogrāfijas. Beigta. Nosista. Labi, ka ne īstas, labi, ka tikai melnbaltas, nokopētas, tintē saplūdušiem nobrāztiem siluetiem. Trīcoša balta porcelāna kafijas krūzīte plaisā man pirkstos un sirdī, mutē viļāju kafijas biezumus. Stāvu pār galdu un skatos uz bildēm. Nekad neesmu bijusi tik tuvu nāvei. Vardarbīgai nāvei. Kur nepārprotami nomirt kāds palīdzējis. Ka tikai neviens to neuzzina, ka tikai mani pašu nenosit! Rakstīt par to grāmatu? Aprakstīt kaut ko tādu būtu ārkārtīgi interesanti, tā tev nebūtu pirmā pasūtītā biogrāfija, tā būtu totāla ķirurģiski smalka anatomija, tajā skaitā sava. Tā būtu pirmā pasūtītā grāmata. Un kā lai ar to tiek galā? Kā vispār ir jāraksta pasūtījuma grāmata? Kas izvēlas vārdus, atlasa epizodes, kas būvē struktūru, kas sakāpina konfliktu? Es. Uz kāda pamata? Uz tā, ko viņa man stāsta? Tātad turpmāk es būšu ausis. Es būšu dzirdīgas ausis. Kuram tad ir interesanti rakstīt kaut kādas biogrāfijas, vispār rakstīt kaut ko, ko kāds cits grib!? Interesanti ir saprast šo mehānismu, kā tas notiek, kam man pašai būs jāiziet cauri, sākot ar šo dienu — diezgan spilgts un spēcīgs sākums. Es neesmu cilvēks ar vājiem nerviem, bet jau šis stāsta sākums, šī pirmā tikšanās mani burtiski caururbj. Es jūtu, ka varētu šī stāsta dēļ mesties pret dzeloņdrāšu sienu, varētu mesties aizstāvēt šo dārgumu. Jo vislielākā vērtība cilvēkā ir tieši viņa stāsts, nevis viņš pats, nevis viņa darbs, bet tieši motīvi un metodes, kā viņš to panācis. Turklāt ir tikai divi iespējamie notikumu attīstības virzieni — pāri citu līķiem vai novedot sevi līdz tādam sakāpinātam sabiezējumam, kad cilvēks pārvēršas matērijas mākonī, proti, mirst. Muļķības, ka gaiša gaisma tunelī, muļķības, ka visa dzīve tajā mirklī paskrien gar acīm, muļķības, ka katrs izvēlas savu nāvi pats. Ir pagājis gandrīz gads, kopš es aizgāju, bet esmu taču atnācis. Man tagad jābūt par Uli, par Pauli. Ieraudzīju sevi fotogrāfijā. Ir pagājis knapi gads, bet es jau biju aizmirsis, kā es izskatījos. Un vai es tagad arī tā izskatos? Meli. Meli! Manas bildes, ko tu esi salikusi uz klavierēm ir meli. Uz klavierēm vienmēr liek tikai skaistās bildes. Bet es gribu īstās. Tu gribi, lai es tagad būtu skaists vai īsts? Parādi man kaut ko citu! Un no taustiņiem noslīdēja divi auduma celiņi, pie stenderes karājās resna linu bize, viņa garāmejot netīši nospieda dažus taustiņus, nekas nesanāca, nekāda mūzika, nekāda sakara. Bet vismaz tagad es zinu, ka klavieres skan, mammu. Es noteikti kaut ko paspēlēšu, bet ne tagad. Viņa saka, nu ja, pirmajā reizē jau viss saraustīti, tu padomā, bērniņ, vai tur kas var sanākt. Es izgāju trepēs, izgāju ārā, izgāju uz ielas, un elpa atsprāga kā sasieta. It kā tikai tagad šo pašu mirkli es būtu sācis elpot, bet tur iekšā vēl pusdzīvs tikai modos, kā saulē sakarsis akmens — it kā silts, bet dzīvības iekšā nav. Vēlāk nemanīts atnācu atkal. Ieslīdēju iekšā, māja klusa un caurspīdīga, logi pretī viens otram, viņa guļ, samts un pērlītes uz galda spīd āra gaismas un lietus lakā. Un nezinu, cik ciešs viņai miegs uz vecumu, bet es vairs prom neiešu. Tieši tajā brīdī, kad es domāju par kaut ko, kas mani sarūgtina jau ilgāku laiku, kad dzīve liekas noslīcināšanas vērta, man pēkšņi zvana telefons. Nepazīstams numurs, stādās priekšā, neatceros, protams, vārdu, tad kaut ko gari un ilgi stāsta par saviem pārdzīvojumiem, skaidrs, kārtējā trakā, pēc tā vakardienas maniaka mani nekas vairs neizbrīna, viņai dēls ir miris, viņa gribot, lai es rakstu par viņu grāmatu, es nerakstu biogrāfijas, mani tas neinteresē, bet mēs varētu parunāt, viņa saka, es uzreiz piekrītu. Tajā pašā pēcpusdienā nopērku Salā smalkmaizītes un eju pie viņas. It kā no vienas puses man ir bailes, ka tās varētu būt lamatas, pēc tām visām reklāmām — tevi pārdos kā lelli. Cilvēciskuma zudums un seksualitāte man vispār ir tādas sāpīgas tēmas. Manuprāt, cilvēku nekas neraksturo labāk par viņa seksualitāti. Viss, ko tu dari, tavi vārdi, tavas rokas, mīņāšanās, žāvas, pārteikšanās, matu sakārtošana, lūpenes krāsa, drēbes, apavu tīrība — ir tava seksualitāte, tas ir, tu. Tava vizītkarte, portfolio, radošais CV, katalogs, viss, kas tur iekšā, no tavām dziņām arī ir uzveidojies, sevišķi acīm redzami tas ir, ja kādam no taviem radītajiem darbiem nosaukums ir "Asni". Man personīgi visvairāk riebjas radošās impotences sajūta, tādēļ vienīgais, kas manī rada apmierinātību ar mani pašu un pasauli, ir kaut ko darīt. Nav pat svarīgi ko — lasīt, mazgāt māju, mazgāt drēbes, iet pastaigā, iepirkt pārtikas krājumus, rakstīt (tāpēc tāda grafomānija, lai gan es nerakstu daudz, vienkārši tas palīdz man būt). Ja es nerakstītu, tad man nebūtu jēgas. Tikai caur to es varu attaisnot savu eksistenci. Neko citu es neprotu. Cik paradoksāli — tagad man caur savu rakstīšanu ir jāattaisno kādas citas esamības un neesamības. Bet es esmu pamesta viena šajā darbā. Es nevaru paļauties uz visiem vārdiem uz visiem stāstu pavērsieniem, aprakstiem, raksturojumiem, jo es neesmu instruments, ar kura palīdzību celt literāru pieminekli. Rakstniecība un celtniecība ir līdzīgas struktūras ziņā, bet ne misijas. Es esmu mesija. Es stāstu, atklāju, pasludinu. Patiesību. Lai grāmata ir kā zvaigznājs, kas balstās uz kontrapunktiem un kvintesenci. Pērlītes, diegi, fliteri, vizuļi, visi sīki žagariņi, volāni, lentes, bantes, piespraudes, pogas, aizdares, āķīši, tamboradatas, otas, ar kuru asajiem galiem nogalināt var. Es visam pieskaros. Es esmu Ulis, tātad šīs ir arī manas mājas. Es klīstu pa istabām, grīda šur tur čīkst. Tāda čīkstoņa mani nodot var tikai tad, ja tam tā jābūt, bet mani nekas nevar nodot. Es jau esmu sevi nodevis, bet rakstot cilvēki sevi nodod katru mīļu brīdi. Kāpēc lai es saudzētu kādu un turētu kaut ko noslēpumā? Es varu atļauties to nedarīt, jo esmu traks! Es rēķinos ar dusmām. Gņev raždajetsa proporcionaļna idiotizmu. Es ļoti labi atceros šo teikumu, ko viņa, uzrakstītu uz viena kartona gabala, nolikusi manā istabā pa vidu. Bet es neatceros kādā sakarā es to izdomāju. Es vispār daudz ko esmu aizmirsis. Bet tas no zālēm, ar kurām viņi mani garus gadus barojuši. Šonakt es klusi esmu savā istabā un nespokojos pa pārējo dzīvokli. Tikai aizlavos līdz koridoram, kur no jaunā salmu paklāja viņa nav nogriezusi cenas zīmi. Es to nogriežu. Te ir klavieres. Es nevaru tās naktī spēlēt. It kā es labi esot spēlējis. Paceļu vāku un pieskaros taustiņiem. Aizveru vāku. Pie sienām karājas mani darbi. Arī daži viņas darbi. Manas autortehnikas ir interesantas, bet tomēr par maz tajās ģēnija. Bet ja es nebūtu gleznojis, lipinājis, konstruējis, viņi mani varētu norakstīt jau daudzus gadus pirms tas patiesībā notika. Un labi vien ir, ka tas notika. Dīvaini, kā cilvēki, kas mums blakus, gatavi stimulēt mūsu eksistenci tikai sev par prieku, bet tas, ka es pats biju iekšēji sadedzis un sabrucis, tas nevienu neinteresēja. Dažreiz man šķiet, ka mans laiks bija jau sen. Viņa taču redzēja, kā es stundām sēžu un lūdzos. Viņa domāja, ka es lūdzos, lai dzīvotu, bet patiesībā es lūdzos, lai atlaistu. Viņa raud, viņa histēriski raud, kliedz, zvana radiem un nevar pārdzīvot, tad dažas dienas tikai veģetē, neiziet no mājas, un pie viņas neviens neienāk. Tikai sīkie dažreiz viņai logā iemet sīkus akmeņus un aizskrien, gaisma mētājas no viena loga otrā, no vienas debess puses citā, viņai apkārt karājas smukumlietas, savi darbi, kas piesūkušies putekļiem, grīdas ir gludas dēļu grīdas, vienīgais, ko viņa dažreiz vēl izdara sev — uzvāra tēju svilpojošā tējkannā uz plīts, lāgiem aizmirsdama par to, domā, ka tas ir mans gars, kas svilpj. Lūdzu, atlaid mani. Es atnāku ar diktofonu. Viņa runā. Es staigāju viņai līdzi pa visu māju. Arbūza šķēles uz galda no rozā kļuvušas sarkanas kā smaganas. Ēdiens. Cik ļoti viņu tagad interesē ēdiens? Necik. Viņa mēdz dienām neko neēst, vismaz tā izskatās. Viņai ir grūti iet ārā, vecums, sāp kājas. Bet viņa staigā pa dzīvokli, un es viņas pavadā. Viņa nerunā diktofonā, pēc tam daudzas sarunas vietas nevaru atšifrēt. Bet kasetes neklausos, es pēc tām nerakstu. Rakstu katru reizi, pārnākot no viņas, pārplūstu pāri trauka malām. Man bailes, kad viņa to ieraudzīs, gribēs visu pavisam citādi. Ko tad es darīšu? Es viņai neļaušu mainīt ne rindas. Viņai pieder Ulis, man — šis stāsts. Es viņai nepiederu. Nevienu dienu neesmu viņai piederējis. Viņai tikai tā licies. Sākumā oficiāli atņem man saprātu, pēc tam domā manā vietā, bet tāpat es nekad neesmu nevienam piederējis. Esmu bijis tikai savā gūstā. Fiziskā sprostā. Atceros, kad mani aizveda pirmo reizi pie psihiatra, man pat bija interesanti, mēs runājām, lai gan jau tad man likās, ka neviens cilvēkam nevar noticēt līdz galam. Kaut kā bezspēcīgi vienmēr runāt no savu dzīļu melnuma, bet vienmēr zināt, ka īstas jēgas nav. Vismelnāko noraksta uz neprāta sirdsapziņas. Zemapziņas sirdsapziņas dziņa zvanīt kā sīkam zvārgulītim caur miglu meža biezokņos, kad sūnas absorbē skaņu un gaismu. Mani ieliek palātā vienu. Un iluminē prātu. Rentgena caurskates, kompjūtertomogrāfija, diapozitīvi, negatīvi. Tablešu piramīdas, medmāsu sfinksas. Pirmās dienas, kamēr smadzenes pierod pie zāļu iedarbības, es tikai veģetēju. Aiz durvīm ir svešādas skaņas. Pat viņi, šie trakie, grib uz mani paskatīties, lai gan īstie zoodārza eksponāti ir viņi. Viņi virina manas durvis vairākas dienas pēc kārtas, kamēr visi, kas spējīgi staigāt, mani apskatījuši. Durvju šķirbā parādās visbaisākās fizionomijas. Šie cilvēki man iedvesuši vislielākās bailes manā dzīvē. Viņi domāja, ka jābaidās no manis, — vēl viens trakais. Bet es ātri pieradu. Neiedomājamie skati ir vienīgais, pie kā pa īstam jāpierod. Es zināju, ka nebūs nekāda skaistuma, skaistums paliek viņpus ārsienas. Man nācās grūti pārkāpt robežu, bet nepaspēju ne atjēgties, kad biju jau viens no viņiem. Mani nekad nepametīs šī sajūta, kad pirmoreiz apjautu, ka esmu viens no viņiem. Es priecājos un reizē bēdājos. Bet pret bēdām man iedeva mazu tablešu piramīdiņu, ik dienu. Turpmāk es vienmēr priecājos. Nē. Bērnistabā es nepriecājos. Lasīju bērniem priekšā grāmatu, ko kāds no viņiem bija turējis savos sūdainajos pirkstiņos. Tikai pirmajā reizē nedaudz derdzās paņemt to rokās, pēc tam jau bija pierasta lieta. Arī es dažreiz iebāzu pirkstiņus dupsī vai kakā. Bērnam nr.1 nebija abu kāju, viņš kā puscilvēks gulēja normāla cilvēka gultā un skatījās griestos, lāgiem nogrūda segu un cilāja pret griestiem savus kāju stumbeņus — divas nelielas gaļas pikas zem gurniem. Bērns nr.2 visu laiku sēdēja uz gultas malas un šūpojās uz priekšu un atpakaļ kā pulksteņa pendele. Viņš nekad nepagura un nekad neapstājās. Sanitāre ķemmēja meitenei matus, viņa vienīgā sēdēja uz ķebļa pret sienu, it kā tur būtu spogulis, bet nebija. Un varbūt viņai piederēja sūdainie pirkstu nospiedumi uz grāmatas vāka. Kad viņa pagriezās pret mani, viņai bija sakropļota seja, bet nez vai, ja šeit būtu spogulis, viņa to saprastu. Bērns nr.4 stāvēja gaitenī visu dienu, no agra rīta līdz gulētiešanas stundai, bet arī tad viņa pamanījās izlavīties gaitenī un stāvēt laukumā, kur divi perpendikulāri koridori satiekas un veido krusta zīmi. Viņai vienmēr rokās bija satīts frotē dvielis, kuru viņa košļāja, zobi viņai jau bija tikpat kā nodiluši, smaganas asiņoja kā arbūza šķēles armēņu tirgotāju pirkstos. Pagaršojiet! Man turklāt nekas nekaitēja. Tolaik vēl nekas īpaši nelauzās uz āru. Tikai vēlāk man caur ādu kā adatas bija izspraukušās visu gadu tablešu piramīdas. Es dažreiz iegāju pie numurētajiem bērniem, lai palasītu. Patiesībā man bija bailes no trakajām bābām pirmajā stāvā un no sava stāva večiem. Pārnācis es sēdēju savā istabā un aptumšojos kā Mēness reizi divos, divdesmit vai divsimts gados. Pēc kāda laika mani palaida mājās. Un es zināju, ka mūžīgi mūžos man tur būs jāatgriežas. Un mūžīgi mūžos es atgriezīšos mājās. Mūžīgi mūžos viņa cietīs. Mūžīgi mūžos manis vairs nekad nebūs kā agrāk. Mūžīgi mūžos. Dievs viens pats bija vājāks, nekā es domāju un cerēju. Tikai kopā ar Budu viņi spēja man palīdzēt. Viens žēloja dvēseli, otrs garu. Ķermenis un prāts bija manā un viņas ziņā. Nepārvaldāmi. Dažreiz smags kā akmens kritu pret šo pašu dēļu grīdu, naktī piecēlies stāvus, kā uzņemot debesīs. Diez kas viņai devis prātu, ka tas viņai licis saukt palīgus, un es atkal nokļuvu tur, kur mani ārstēja. Visu atlikušo dzīvi. Mans liktenis nav godīgs — mani līdz tam noveda citi un citi mani pēc tam reanimēja. Bet es? Šie daži darbi, klavieres un joga? Vai tas ir viss, kam man bijis atļauts pieskarties? Vienīgie mani instrumenti. Vienīgās atslēdziņas. Es viņai piezvanu, vai viņa piezvana man. Es raudu klausulē un lūdzos, lai viņa to visu izbeigtu, viņa raud klausulē, jo atsaka mani dabūt ārā. Atsaka pagriezt laiku atpakaļ. Tikai nožēlo. Bet nožēla nevar izdzēst neko. Vēl tajā vakarā viņa man zvanīja. Kaut kas telefonā nebija kā nākas, balss viņai skanēja kā no tāluma un dziļuma, kā pret aukstu sienu. Bet es biju silts, vēl ļoti silts, un man gribējās viņai iedot daļu no šī siltuma, jo, lai gan bez prāta, es zināju, ka viņai bez manis vairs nepaliks nekā. Dēļu grīdas un pērlītes, diegi, fliteri, vizuļi, visi sīki žagariņi, volāni, lentes, bantes, piespraudes, pogas, aizdares, āķīši, tamboradatas, otas, ar kuru asajiem galiem var sevi nogalināt. Viņa noliek man priekšā sašūtus lietas sējumus. Bez jēgas šķirsta lapas. Katrā lapā pa parakstam un zīmogam, policijas zīmols, kseroksa pulvera pēdas un svītras. Un atkal tās bildes. Tās melnbaltās, uz kurām skatoties tik un tā brūcēs redzi asiņu sarkano. Bet viņa nepievērš vērību vairs tām bildēm, viņa ir pieradusi skatīties uz savu nogalināto dēlu citām acīm. Acīm, kas grib redzēt šoreiz caur mani. Lai gan, ja pajautātu, atbilde būtu pilnīgi pretēja. Lūdzu, runājiet diktofonā. Man gribētos pie viņas biežāk nākt. Vēl biežāk. Nu jau pēc kāda laika man sāk likties ja ne gluži, ka esmu iemiesojusies Ulī vai viņš manī, tad — ka arī es sāku just viņa klātbūtni. Klavieru taustiņos. Cik ilgi mēs varam runāt par to, ka uz lietām paliek to lietotāju pēdas, smarža? Dažas dienas? Ne jau gadiem. Nepilns gads ir jau pārāk ilgs laiks, lai kaut kas vēl paliktu neizgarojis. Dīvaini — viņa izvēlējusies mani. Viņa zināja, ka man tā ir pirmā reize un vispār ka esmu ļoti jauna, jauna, lai rakstītu grāmatas un kur nu vēl izprastu šādus sarežģītus sižetus, drāmu un nāvi. Viņai ļoti patikusi arī L.M., viņa raksta grāmatas par citiem. Es viņai iesaku varbūt iet pie L.M. Nē. Tieši es. Bet vai Ulis izvēlētos mani? Un, ja izvēlētos, vai tas nozīmē, ka mums ir kas kopīgs? Prāts — neprāts. Tiklīdz viņa uzzina, ka mans tēvs ir psihiatrs, viņa ieraujas. Nogriež kā ar nazi. Tagad es esmu tā, kurai to ļoti vajag. Tagad es esmu gatava karāties sīkā pavedieniņā viņai virs sirds kā zirneklis, kas ar savām posmainajām kājām pieķeras pie ēdiena. Bet es nedrīkstu izrādīt. Es piekrītu gaidīt un ceru. Ne jau tas, ka tā ir tieši viņa, ne jau tas, ka kādam tas vajadzīgs vai interesants, ne jau lai man būtu šāda pieredze, bet lai man būtu šī grēksūdze. Kā ir dzīvot ar apziņu, ka tev izsūdz to, kas nekad un nemūžam netiks uzticēts citiem? Vismaz ne tā, kā man. Mani neinteresē konkrētas lietas, kompromitējoši sīkumi, fakti, precizitāte, dokumentāli, dokumentāri apstiprinājumi, epistolāri pierādījumi utt. Es drīzāk ieeju cilvēkā kā ar nazi un pārbaudu, cik ilgi man ļaus griezt. Izgriezt, izņemt pa orgānam vien. Kur ir tā robeža, ko cilvēks sev pats nosaka? Kāpēc cilvēks tik ļoti vēlas kaut ko stāstīt, bet kaut ko citu ne? Kā darbojas šis filtrs? Un kā lai es zinu, kas ir tīra manta? Kāpēc cilvēks kaut kur sirds dziļumos ļoti vēlas, lai par viņu uzraksta kādā sacerējumā? Es gaidu mēnešiem. Nē, pēc pāris dienām es vairs negaidu. Kad viņa man piezvana pēc mēnešiem, esmu jau sen par viņiem aizmirsusi. Tiesa ir pārcelta, un, kamēr viss nebūs beidzies, mums šī padarīšana jāatliek. Vēl pēc mēnešiem, kad viņa man zvana un atkal atliek uz nenoteiktu laiku mūsu projektu, man arī liekas, ka tā ir labāk. Pa to laiku esmu bijusi pie tēva darbā. Pirmo reizi dzīvē. Iesākumā viņš mani iepazīstina ar saviem kolēģiem, jūtas lepns. Viņi dienesta telpās smēķē cigārus. Uz galda liels pulkstenis, kā no zelta, bet izrādās, ka plastmasas un stāv uz vietas. Jā, laiks te apstājas. Sanitāre saka, lai tēvs man parāda bērnistabu. Viņš arī parāda. Numurētie bērni. Viņš man parāda visu, liek runāt ar kādu no sievietēm, viņa ir izglītota, bet izskatās pēc dzērājas. Ejot projām, viena no viņām man ieķeras matos un plēš, un citas stāv riņķī, it kā tas, ko viņām tobrīd visvairāk vajag, ir tieši mans skalps. Kad izeju uz ielas, elpa atsprāgst, vairākas dienas te elpoju, te ne. Varbūt tā ir zīme, ka man to nevajadzētu rakstīt? Varbūt tā ir zīme, ka man nervi par vājiem un prāts pārāk nestabils lielums, lai iesaistītos tādā traģēdijā? Varbūt man jābaidās no sekām? Bet rakstniekiem nav jābaidās. Cik daudz ir rakstnieku, kas miruši vardarbīgā nāvē? Ļoti maz. Dievs sarga rakstniekus. Jo mums pieder patiesība. Turpretī, ja Dievs kādu nolēmis sodīt, Viņš to dara vājinot un deformējot prātu. Dažreiz sabiedrībā pavīd domas, ka cilvēki paši sevi iedzen neprātā. Bet kā ar tiem, kas tādi jau dzimst? Viņi saņem sodu par paaudžu grēkiem. Bet tās pašas paaudzes tiek sodītas, viņas mūžīgi piekaļot pie šādu cilvēku aprūpes gultas. No kuras viņi, protams, lielākā daļa atsakās, ievietojot cilvēkus tur, kur es todien biju uz viņiem paskatīties. Daži svēti tic, ka tas palīdzēs viņu nelaimīgajiem prātiem atgūt līdzsvaru. Bet daži — ka tas palīdzēs atgūt līdzsvaru viņiem pašiem. Neviens, protams, to tā nesaka. Bet kā tas ir dzīvot ar neprātīgu cilvēku kopā? Kad katrs mirklis abām pusēm var būt pēdējais? Uz kā tad gulsies atbildība? Cilvēka dzīvei, man dažkārt šķiet, tiek piešķirts pārāk liels svars. Nāvei — pārāk liels bezsvars. Nāve ir bezsvars. Bet varbūt otrādi. Apmēram divi miljoni latviešu dzīvo dzīvsvarā. Daži tūkstoši — bezsvarā. Nē, varbūt tie paši divi miljoni dzīvo bezsvarā? Bezsvars — tas ir labi vai slikti? Bezsvars ir stāvoklis, kad tu peldi, klāj soļus viegli pār zemi, nevis iemin pamatā, pa kuru staigā, ar svaru, un visam, ko tu radi, piemīt tāds svars. Enerģētisks spēks. Es nevaru atrast tiltu starp dzīvi un nāvi. Starp Uļa dzīvību un nāvi. Viņa man neko nav izstāstījusi pietiekamā daudzumā. Bet no otras puses — jūs zināt vēl mazāk. Es iepazinos ar Uli, kad viņš bija miris. Un tagad šķiet, viņš man savādi elpo uz pirkstiem. Pavisam citādi viņam virsū toreiz elpoja viņš (vai viņi bija divi?). Tūliņ es to izstāstīšu, bet man Ulis būs jānogalina vēlreiz. Nē, viņš nebija traks, tikai dzērājs. Bija auksts. Dīķis satumsis. Kārkli kaili un ķēmīgi. Vēl tur bija bērzi, baisi un melnbalti. Man šķiet, mēs bijām trīs. Bet varbūt divi, kas izdzēruši trīs cilvēku devu. Mēs sēdējām baltajā ķieģeļu namiņā, vateņos satinušies. Pīpējām. O, pīpējām daudz. It kā mājiņa ne tikai no ārpuses, bet arī no iekšpuses būtu izmūrēta smagiem ķieģeļiem. Aiz kalniņa bija mans korpuss, it kā, kas tur ko neaiziet līdz savai gultai, tikai rokas stiepiena attālumā. Nestiep savas rociņas tam pretī — tā ir mānīga gaisma. Bet koki ir īsti un pa īstam ķēmīgi. Dīķī vēl ir ledus lauskas. Bet es gribu iet projām. Man jau sen vajadzēja iet. Vēl mamma no rīta man zvanīja, es teicu, lai viņa paņem un pārved mani mājās. Bet viņa bija prom. Ķīnā laikam. Bet viņa nesaprata. Es gribēju projām pavisam. Uz tāltālu zemi. Es cēlos, lai tomēr ietu uz savu korpusu, uz savu gultu. Man bija jāiedzer zāles. Bet viņš mani nelaida. Teica, lai pasēžu, bet ja negribot sēdēt, lai iedodu divus latus vēl vienam polšam. Bet man nebija. Nesaprotu, kāpēc man vajadzētu dot, arī ja būtu. Lai nenogalina. Bet man nebija. Un viņš, kā tādās reizēs notiek, neticēja. Noticēšana nebija svarīga. Kad pietrūkst krutkai un vajag, tik ļoti vajag, tik ļoti, ļoti, ka tā ir vienīgā doma, citādi nāve, cilvēks, satinies vatenī, ir spējīgs uz jebko. Bet, lai cilvēku nogalinātu, ir vajadzīgs liels spēks. Lai nogalinātu tādu pašu cilvēku caur vateni, ir vajadzīgs liels spēks. Novelc pufaiku, idiot! Mans korpuss vēl joprojām ir rokas stiepiena attālumā, bet viņa nazis — rokas stiepiena attālumā no manis. Un kas ir tuvāk? Šajā brīdī. Dzīvība vai nāve? Es novelku vateni. Novelc tupeles! Kājas ir kailas, kurpes vairs nav vajadzīgas. Tātad skriešanas vairs nebūs. Pēdējais skrējiens izpaliks. Lejā pie ūdens! Viņš mani izgrūž no ķieģeļu namiņa. Un es ar muti krītu. Garšo pēc pērnajām lapām, pēc brūnas krāsas, zemes ar sūnām, koku melnajām mizām. Bet viņam uz mēles jau mana asins divu latu vērtībā. Es pieceļos. Kājas man netīras un ķēmīgas kā zaru ēnas. Pasperu soli. Viņš iedur. Pasperu soli. Viņš iedur. Pasperu soli. Un krītu. Ledus plēvīte uz dīķa sadalās. Ledlauža celiņš. Es vēl esmu dzīvs, kad viņš aizķer mani aiz matiem, bet mans ķermenis jau ir ļoti smags, viņš pavelk to ārā no ūdens, cik spēka, iztausta kabatas. Man tiešām nebija to divu latu. Ne kapeiciņas. Paņēmis manu pulksteni un samirkušo telefonu, viņš aiziet. Meklēt krutku. Nākamajā dienā viņai esot paziņots. Nekādā Ķīnā viņa nebija. Viņa rāda man atkal tās bildes no notikuma vietas. Un raud. Ko lai es saku? Tāda ir esamība. Divas esamības nekad neveido līdzsvaru. Ne dzīviem esot, kur nu vēl, ja kāds aiziet pirmais. Un sākās. Panesās. Papīru kalni, tiesas, procesi. Viņa negrib, lai es kaut ko rakstu, kamēr tiesa nebūs beigusies. Bet viņa jau pārsūdz kuro reizi. Tas nekad nebeigsies. Un es nekad par to nerakstīšu. Tā esmu nolēmusi.