P.Bendiksens ir kultūras menedžmenta, kultūras ekonomikas un uzņēmējdarbības ētikas eksperts ar plašu starptautisku pieredzi, vairāku Vācijas un Austrijas augstskolu pasniedzējs, viesprofesors Polijas, Ungārijas, Turcijas u.c. valstu augstskolās. Ilggadējās akadēmiskās un konsultanta karjeras laikā sarakstījis vairākus desmitus grāmatu, kā arī daudz citu publikāciju par kultūras un ekonomikas tēmām. Pēdējos gados P.Bendiksena darbi veltīti mūsdienu ekonomikas kritikai, norādot uz komunikācijas deficītu starp ekonomikas un kultūras nozarēm, kā arī analizējot komercializēšanās diktātu mūsdienu sabiedrībā.
Vasaras sākumā Latvijas Kultūras akadēmijā notika P.Bendiksena vieslekcija, kurai sekoja spraiga diskusija.
Latvijā joprojām vēl var sastapties ar stereotipisko priekšstatu par kultūru un menedžmentu kā divām tikpat kā nesavienojamām jomām, un kultūras menedžeriem kā teiksmainu tiltu būvētājiem starp tām.
Jā, šāds priekšstats eksistē daudzviet, un tas radies no Rietumu kultūrā pastāvošā nošķīruma starp domāšanu un rīcību. Vispārinot var apgalvot, ka, tie, kas domā, drīzāk nedomā par rīcību, bet tie, kas rīkojas, ir tikai izpildītāji un nedomā par rīcības sekām.
Ikdienā to var novērot militārajās, birokrātiskajās u.tml. sistēmās. Šāds un citi tamlīdzīgi nošķīrumi radušies arī ekonomikas attīstības, industrializācijas un racionalizācijas gaitā, ražošanai atdaloties no tirgošanās nodarbes. Mūsdienās būtu jāatgriežas pie ekonomikas, kas iekļauj kultūras, respektīvi, domāšanas aspektus, jo ekonomika kā daudzu cilvēku domas un realitāti ietveroša joma patiesībā ir kultūras nozare.
Taču ekonomika atšķiras no mākslas, jo mākslas un komercijas principi nesakrīt. Tādēļ kultūras menedžeri nedrīkstētu naivi pārņemt uzņēmējdarbības metodes.
Mūsdienās gan uzņēmējdarbībā, gan kultūrā ir nepieciešami cilvēki, kam ir gan rokas, gan galva. Tādi, kas prot veidot sadarbības, nevis autoritatīvu vai konkurences gaisotni, cilvēki ar empātijas spējām un labi skolotāji. Kultūras menedžments ir atbalsta funkcija — tas piemērojas attiecīgajai organizācijai, projektam vai procesam, sekmējot noteikta satura īstenošanu.
Vai nošķiršana ir tikai ekonomikas problēma?
Pavisam īsā laika periodā — apmēram pēdējo simts, divsimt gadu laikā ekonomika pamazām ir izveidojusi sev šauru, it kā no kultūras attālinātu pasauli, kas šodien vairs neatbilst dzīves īstenībai. Gan dabu, gan kultūru ekonomikā uzlūko vien kā izejmateriālus. Ticība brīvā tirgus līdzsvaram, kā arī pārliecība, ka optimāla ražošanas faktoru — darba, zemes un kapitāla kombinācija nodrošina ilgtermiņa labklājību, ir maldīga. Tā noliedz patiesību, ka ir tikai viens īsti nozīmīgs ražošanas faktors — radošais cilvēks, kam piemīt kultūras kompetence, lai uztvertu un veidotu apkārtējo pasauli.
Neviena ekonomikas sistēma nevarētu eksistēt bez kultūras, šīs dzīves jomas ir nedalāmi vienotas pašos to pamatos. Ekonomika ir vērsta uz pasaules fizisko iekārtošanu, izmantojot kultūras noteiktos priekšstatus par pasauli, savukārt kultūra nodarbojas ar pasaules normatīvo un estētisko iekārtošanu, izmantojot ekonomikas saražotos fiziskos resursus.
Ja es būtu ekonomikas ministrs, es pievērstu lielu uzmanību un dotu plašas iespējas tieši kultūras, izglītības, zinātnes un brīvā laika pavadīšanas nozarēm. Kultūra rada cilvēkos priekšstatus par to, kā jāizturas, arī iedrošina pirkt atsevišķas preces vai pakalpojumus.
Sabiedrības spēja pieņemt jauninājumus ir tiešā veidā atkarīga no kultūras. Tādēļ es uzskatu, ka jo īpaši bērniem būtu jānodrošina iespējas gūt visu veidu estētisko pieredzi.
Lekcijas laikā jūs sevi nosaucāt par škērsdomātāju un par disidentu ekonomikā. Kāpēc?
Pēc dabas esmu sapņotājs, bērnībā daudz lasīju grāmatas ar dažādiem ceļojumu aprakstiem. Šāda "disidentiska" pārliecība manī ir nostiprinājusies pamazām, un tas sākās studiju laikā, kad paralēli ekonomikai apguvu arī ģeogrāfiju. Hamburgā es piedzīvoju t.s. 1968.gada nemierus, kas man palīdzēja izprast to, kāpēc līdz tam Vācijā cilvēki izvairījās runāt par Otro pasaules karu.
Sekojošās septiņdesmito gadu ekoloģijas kustības aktualizēja nepieciešamību ar dabu apieties saudzīgi. Tolaik sapratu, ka cilvēka attiecības ar dabu veidojas ar kultūras starpniecību. Bet šodien es dažreiz iedomājos, ka vislabāk gribētu pārvērsties par zemūdeni un iznirt virspusē starp ekonomistiem, lai pastāstītu viņiem, ka patiesībā pasaulē daudz kas ir citādāk, ka ir laiks beidzot pievērsties kultūrai.