Aizpagājušās nedēļas nogalē publiskai apskatei tika nodota Latvijas Nacionālā mākslas muzeja piebūve un rekonstrukcija. Tās izvērtējums Latvijai retajā arhitektūras recenzijas žanrā šķiet sevišķi svarīgs laikā, kad pie durvīm jau klauvē nākamais lielais izaicinājums – ir aizsācies darbs pie arhitektūras konkursa par Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja ēku. Projekta mecenāti ABLV Charitable Foundation un Borisa un Ināras Teterevu fonds konkursa rīkošanu uzticējuši jomas profesionāļiem – Malcolm Reading Consultants. Konkursam izvēlēts īpašs, Latvijā iepriekš nepraktizēts modelis. Slēgtā sacensībā piedalīsies pieci starptautiski atzīti arhitektu biroji, kas savukārt paši izvēlēsies sadarbībai vietējos Latvijas partnerus, lai kopīgiem spēkiem izstrādātu un žūrijas vērtējumam iesniegtu jaunā muzeja skices. Konkursa rīkotāji tādēļ aicina Latvijas arhitektūras nozarē iesaistītos, kuri vēlētos piedalīties konkursā, piesacīties līdz 13. janvārim šim nolūkam ieviestajā datubāzē. Uzrunāti tiek profesionāļi no dažādiem jomas segmentiem, tostarp arhitekti un pilsētvides plānotāji, ainavu arhitekti, urbānās kultūrvides sociālantropologi un Rīgas arhitektūras vēsturnieki. Plānots, ka konkurss norisināsies aptuveni sešus mēnešus. Tā noslēgumā tiks izvēlēts uzvarētājs, pārējie konkursa dalībnieki saņems prēmijas. Intervija ar konkursa rīkotāju Malkolmu Rīdingu bija lasāma KDi 26. novembra numurā.
Kaspars Vanags, ABLV Charitable Foundation Mākslas programmu vadītājs
Mazā Parīze, ne? – garāmejot līksmi teica kāds no būvdarbu vadītājiem, kad domīgs stāvēju pie nelielā, spožām vara plāksnēm ierāmētā kvadrāta muzeja ēkas aizmugurē. Tas ir gandrīz vai vienīgais un pamanāmākais teju divkārši paplašināto muzeja telpu arhitektoniskais elements pilsētvidē. Lepni dēvēts par amfiteātri, seklais virsgaismas atvērums gan neiedrošina uz brīvdomīgu agoras tipa pulcēšanos, drīzāk atgādina dekoratīvu baseinu, kam pietrūkst vai nu strūklakas, vai kādas skulptūras, kas grezno rāmi attaisnotu pārliecinošāk. Turklāt mazās Parīzes metafora Rīgas sakarā man vienmēr uzdzen zosādu, lai gan skaistajā brīvdienas rītā satiktais celtnieks, darbu pabeigšanas entuziasmā ar šo klišeju man bezmaz uz pleca uzsizdams, nebija tālu no patiesības: gandrīz visur, kur bijusi darīšana ar nacionālas nozīmes muzeju paplašināšanu, arhitekti un muzeju turētāji joprojām vispirms izpēta Luvras pieredzi – gandrīz trīsdesmit gadu seno pazemes paplašinājumu ar piramidālajām virsgaismām. Jo, tāpat kā Parīzē un citur Eiropā, arī Rīgā ideja par galveno mākslas muzeju kā nacionālo identitāti veidojošu vērtību ir nesaraujami saaugusi ar tā fizisko, vēsturisko mītni. Ēka, lai kāda būtu tās arhitektūra, padarīta tikpat lolojama, cik pati pašnoteikšanās ideja.
Diskrēti ierakts
Pirms dodos tālāk pie tā, kas tiešām patīk, lūdzu, tiksim vienreiz vaļā no maziskās sevis salīdzināšanas ar Parīzi! (Rīgas oficiālajos dokumentos Parīze, starp citu, ir pilsētas atkritumu radītāju informatīvās sistēmas (PARIS) akronīms. Ieskatieties domes saistošajos noteikumos, ja neticat!) Tātad celtniekam taisnība – Rīga ir turējusies pie Parīzes pieredzes ar tās strikto attieksmi pret arhitektūras mantojumu un konsekventi realizējusi šķietami vismērenāko, ar esošo substanci vismazāk kontrastējošo risinājumu, diskrēti ierokoties pazemē. Aktīva virszemes piebūve ar mītiem piesātinātajā pilsētas vēsturiskajā centrā būtu ne tikai muzeja darīšana, bet konfrontācija ar pilsētu visā tās mērogā. Un tas ir vienlīdz aktuāls priekšnoteikums gan šīs būves, gan, piemēram, sasāpinātajā Okupācijas muzeja gadījumā, kurš ir tāds pats nacionālās identitātes simbols ar tikpat lielu vai pat lielāku ietekmi uz apkārtni. Var negaidīt vēl simt gadu, bet pārņemt mākslas muzeja rekonstrukcijas pieredzi jau tagad!
Man kā ideja patīk uzsvērtais, pret Esplanādi atvērtais laukums. Muzeja celšanas laikā pirms simt desmit gadiem un vēl labu laiku pēc tam Esplanāde bija smilšains klajums, tāpēc brīvstāvošajai ēkai visas fasādes bija vienlīdz svarīgas. Tagad šī taisnība ir atjaunota – ja tuvojas muzejam gar parku pa Elizabetes ielu, tas, paceldamies pār spīdīgi gludo betona laukumu kā uz paplātes uzlikts patstāvīgs mākslas darbs, izskatās pēc tempļa daudz vairāk nekā no ierasti diezgan šaurās Valdemāra ielas parādes puses. Noteikti iesaku šo maršrutu, tieši tā, kā tempļiem tuvojas, – nevis taisni pa durvīm iekšā, bet aplinkus, ļaujot tam kā lielam, ostā ienākošam kuģim visā savā godībā iegrozīties vērotāja apziņā pamazām. Pārblīvētajā Rīgas centrā arhitektūras pieminekļiem šāda iespēja ir dota ļoti reti.
Veiksme ir arī atgūtais monohromais fasāžu krāsojums, kas kopā ar tāda paša toņa laukuma segumu paradoksālā kārtā rada ļoti aktuālu un stilīgu iespaidu. Ēka izskatās, kā tikko no 3D printera iznirusi, pati ar sevi polemizējoša, sevi pārradoša interpretācija. Runā, ka oriģināla pelēkais tonis bijis pat tumšāks, tiešām kā grandiozam karakuģim (muzeja direktores Māras Lāces metafora – V. V.), un no tā, iespējams, nevajadzēja baidīties. 1909. gadā Jūlijs Madernieks iznīcinoši komentēja muzeja jaunbūvi, salīdzinot to ar neveiklu un rupju ihtiozauru. Tagad šis apzīmējums tiek citēts kā anekdote. Vēl viena asprātīga asociācija muzeja iespaidīgo vēsturi tikai papildina, nevis tai kaitē.
Sliktākais, kas ar laukumu – tiešām pilsētas, ne tikai muzeja ieguvumu – noticis, ir kliedzoši lētais liektais soliņš gar vēsturisko Jātnieku aleju – interesantu, taču ainaviski joprojām grūti uztveramu veidojumu. Bet soliņu dizains, ar ko parasti vai nu pārspīlē, vai atliek kā pēdējo – un soliņus uzstāda ķeksīša pēc –, ir sena un vispārizplatīta Rīgas un visas tēvzemes problēma. Tomēr jau tagad nevaru sagaidīt nākamo vasaru, kad laukums piebirs ar āra galdiņiem pie jaunās muzeja kafejnīcas un gaumīgiem saulessargiem, un kāds, visdrīzāk bērni, ieraudzīs spīdīgajā kvadrātā solīto amfiteātri.
Cieņpilns reveranss
Protams, visvairāk intriģē viss jaunais – divi pazemes stāvi zem laukuma un publikai nu atvērtie muzeja bēniņi. Lietuviešu arhitektu birojs Processoffice un Vītauts Biekša ar pietāti, bet reizē arī pašpārliecinātību risinājuši vecā un jaunā attiecības, kas noteikti ir uzslava mūsu apskaužamajām, no baltvāciešiem mantotajām un toreiz vairāk nekā tagad Eiropas tradīcijās balstītajām vērtībām. No 1903. līdz 1905. gadam, kad Rīgā cēla šo, iespējams, nacionālo romantiķu nicināto ēku, visa Eiropa, arī nama arhitekts un pirmais muzeja direktors Vilhelms Neimanis, rūpīgi sekoja, kā Maskavā top tagad Puškina vārdā nosauktais mākslas muzejs. To iedvesmoja Ivans Cvetajevs un finansēja Jurijs Ņečajevs-Maļcovs. Tolaik nedz Viļņa, nedz Tallina ar Maskavas ambīcijām nespēja mēroties, toties Rīga pamatoti uzdrīkstējās, tā radīdama pirmo mākslas muzeju Baltijā. Un tagad, kad abi ciešākie kaimiņi jaunās arhitektūras jomā mums bieži ir priekšā, viņi tik un tā ir spējīgi veltīt cieņpilnu reveransu mūsu mantojumam, pret ko mēs paši, iespējams, esam vai nu pārāk pavirši kā pret pašsaprotamo, vai pārāk histēriski.
Spožais misiņš vai varš, vai pseidozelts, ar ko ieklāti utilitāri, nevis pašmērķīgi reprezentabli elementi – kāpnes uz leju no galvenā foajē un lifta durvis –, uz autentiskā, pompozā, kičīgā glamūra un jauno askētiski balto un plikā betona konstrukciju fona izskatās gudri. Tieši tajā "gudri" izpratnē, kādā jauns, labi audzināts zēns spēj izteikt kaut ironisku, tomēr cieņpilnu komplimentu dāmai, kura zina, ka vecuma dēļ savu eklektisko gaumi vairs nemainīs, tomēr ir pietiekami pašapzinīga, lai jauneklīgo atzinību saprastu un ar pateicību pieņemtu. Turklāt madāmai glaimojošais misiņš ir tieši tas, kas steidzīgi velk uz kāpnēm pazemē un liftu augšup pārliecināties, kas tad tagad ir citāds nekā iepriekš.
Zinot, cik strikti bija Valsts kultūras pieminekļu inspekcijas noteikumi 2010. gada muzeja pārbūves metu konkursā un cik cieši tā reizumis mēdz uzraudzīt iejaukšanos oriģinālā, augšstāvu apmeklējumu, lielus pārsteigumus kā diezgan biežs muzeja apmeklētājs negaidīdams, atliku un uzreiz steidzos nokļūt jaunajā divstāvu pazemē.
Ekstravagance pazemē
Jau zinu, ka būs tādi, kam galvenais ceļš lejup pa slīpni uz lielo maināmo ekspozīciju zāli radīs trauksmi, būs šoks un trauma, bet es novērtēju autoru ieceri, lai gan tā nav līdz galam konsekventa. Žetons pienākas mēģinājumam radīt tektoniski ekstravagantu publisko iekštelpu mūsu platuma grādos, kur ko tādu uzdrīkstas diezgan reti. Dramatiskajā lejupejā nevis pa kāpnēm, bet lauzītu slīpumu, kas reizē gan attur, gan dzen uz priekšu, ir kaut kas no Dantes, bet ne līdz galam – sienu un griestu ģeometrija stīvi, pat garlaikoti turas pretim pandusu radītajam sižetiskajam potenciālam. Bet par to ilgi domāt nenākas.
Pusceļā uz leju uzmanību pārtver stiklotie mākslas darbu krātuves apcirkņi, kas vieniem varētu šķist vienkārši atrakcija un scenogrāfisks triks, līdzīgi kā Nacionālās bibliotēkas ātrijā eksponētais tautas grāmatu plaukts, bet citiem – zīme, ka šis muzejs vairs nav svinīgi sastindzis mākslas mauzolejs, bet gan laikmetīgs zināšanu un ideju komunikācijas centrs. Par to turpat blakus liecina pret virsgaismu un jaunajām izstāžu zālēm atvērtās restauratoru darbnīcas, kā arī solījums publiskai lietošanai atvērt eleganto bibliotēkas telpu ēkas vecajā daļā.
Ar lielo dārgumu, vēsturiski anfilādēs kārtotajām izstāžu zālēm, kas restaurētā veidā ir eksponāts pats par sevi, cīņa vēl varētu nebūt galā. Atzinību pelna Māras Lāces iestāšanās pret restauratoru tik iemīļotās "visautentiskākās"sākotnējās kārtas atsegšanu, šajā gadījumā – smagnēji tumšo, trafareto jūgendstila sienu krāsojumu. Oriģinālais krāsojums kā vēstures liecība atsegts un atjaunots tikai divās mazākās otrā stāva zālēs. Tas bija piemērots laikiem, kad muzeja ēka vēl bija tikai pilsētas buržuā privāto salonu publisks paplašinājums ar Himzeļa un Kunstverein savāktajām privātkolekcijām un, iespējams, pat ar kādu impērisku palmu telpas stūrī, kas tagad šķistu uzjautrinoši provinciāla. Iztēlojieties mietpilsoniski pašapmierinātos, kaut greznos interjerus kā fonu mūsu izcilo Pirmo pasaules karu piedzīvojušo modernistu, Rīgas grupas autoru darbiem un, jo vairāk, Zaļkalna Cūkai!
Bēniņi, kas pēc rekonstrukcijas arī kļuvuši publiski pieejami, ir komplicētāks gadījums. Vispārizplatītā un naivi romantiskā attieksme pret bēniņiem un atsegtām jumta konstrukcijām īsti nepiestāv šāda statusa institūcijai. Turklāt ir grūti iztēloties cieņpilnu veidu, kādā te eksponējama klasiskā glezniecība, kas ir muzeja krājuma pamatā, nekrītot XIX gadsimta mākslinieku darbnīcu (atkal jau "parīzisku"!) provinciālā inscenēšanā. Lāces kundze gan mierina, ka lielā centrālā kupola telpa visdrīzāk tiks izmantota mainīgiem laikmetīgās mākslas eksperimentiem, kas galvenokārt ir multimediāli. Tāda pieredze Latvijas mākslas auditorijai ir pazīstama un akceptēta Latvijas Laikmetīgās mākslas centra miniatūrajā Ofisa galerijā Alberta ielas bēniņos un, iespējams, varētu darboties arī te, nekonfliktējot ar oficiālo pastāvīgo ekspozīciju apakšējos stāvos un viena otru nediskreditējot.
Liels, nepatīkams pārsteigums ir neglītais lifta šahtas tornis, kas labi saredzams arī galvenajā fasādē. Arhitekti bieži mēdz taisnoties, ka tādi gadījumi esot neizbēgams kompromiss, savietojot ēkas ar mūsdienu tehnoloģijām. Bet tad jājautā – vai jūs būtu mierā ar to, ka, piemēram, no remonta darbnīcas pārnestajam aifonam vai glītajam retro kafijas automātam meistars daļu vadu būtu atstājis karājamies ārā tāpēc, ka citādi nevarēja?
Tomēr tagad, kad ēka tikko nodota ekspluatācijā, bet līdz iekārtotai un atvērtai ekspozīcijai jāpaciešas vēl pusgads, var pateikt tikai puspatiesību. Tā šobrīd ir tikai čaula, rāmis, izrādei sagatavotas dekorācijas, ja vēlaties, pirms pati izrāde vēl sākusies. Tāpēc pa īstam pārliecināties par to, cik veiksmīga ir rekonstrukcija, mēs varēsim mazliet vēlāk. Mēs pagaidīsim un tad lietosim, un prasīsim vēl.