Realitātes atgūšana

Un sanāca tā, ka viņi vērsās pēc palīdzības Rīgas studijā. Studijas direktors šo problēmu atrisināja visai savdabīgā veidā: izsauca manu paziņu un lika viņai paskatīties informācijas aģentūru ziņojumus, izveidot savu kopsavilkumu, bet pēc tam kopā ar operatoru aizbraukt uz Vecrīgu, atrast tur kādu stūrīti, kas vairāk vai mazāk atgādinātu Londonu, un nofilmēt viņas komentāru, it kā viņa ziņotu par jaunumiem no notikuma vietas. Viņa atteicās, un direktors viņu atlaida. Es šo jauno sievieti ļoti labi saprotu. Pēdējos gados mēs aizvien vairāk dzīvojām kaut kādā "virtuālā" pasaulē, kurā patiesība kļuvusi aizvien nenotveramāka. Fakti zaudējuši nozīmi, svarīga interpretācija. Vieni un tie paši notikumi un detaļas tiek pārstāstīti citā intonācijā un uzreiz iegūst gluži pretēju jēgu. Patiesības vērtība pastāvīgi devalvējas. Un kas gan būtu mainījies, ja mana paziņa būtu ierakstījusi kārtējo veiklo trīs minūšu reportāžu "it kā no Londonas" uz, teiksim, Kalēju ielas fona? Visā visumā nekas. Izņemot viņas cieņu pret to, ko viņa dara, izņemot viņas patiesības izjūtu. Es nezinu, kas lika kādam citam manam paziņam režisoram uzņemt klipu par Ziemassvētku eglītēm un sliktajiem krieviem. Principā idejai, ka kaut kādu Dānijas eglīšu vietā jāizvēlas savējās, protams, ir jēga. Taču būtībā jau te nav runas par eglītēm, mums atkal acu priekšā vicina sarkano nacionālā naida lupatu, ar kuru vēlas vienkārši un efektīvi vadīt ganāmpulku. Tā politiķi redz savu auditoriju, un pa pusei tas acīmredzot tā arī ir, jo šī metode darbojās, turklāt ilgus gadus. Man šķiet, ka lielākā daļa mūsu tagadējo problēmu slēpjas apstāklī, ka Latvijas pilsoņi un iedzīvotāji vēl joprojām nespēj kļūt par vienotu sabiedrību, kurā nebūtu pastāvīga slēpta konflikta starp "savējiem" un "svešajiem". Skaidrs, ka nav iespējama arī absolūti neaptumšota saplūšana, mēs taču neesam eņģeļi. Bet, kamēr mēs visi te kaut kādā mērā nekļūsim cits citam par savējiem, Latvijas valsts virzīsies nevis uz finanšu, bet politiskā bankrota pusi. Un tomēr es esmu optimists. Es dzirdēju, kā mani latviešu kolēģi savā starpā izsmēja šo klipu. Es šajā sarunā neiejaucos, viss tāpat bija skaidrs. Krīze bija it kā nofokusējusi ainu, ko skatīja mūsu acis. Cita starpā mēs arī ieraudzījām, cik neapdomīgi daudzi no mums bija izturējušies pēdējos gados, kad nebeidzamā kredītu naudas straume šķita kaut kas pats par sevi saprotams. Bet nauda nevar nokrist no debesīm, un mums bija jāapjēdz arī šī realitātes puse. Krīze, kad ieeļļotie un noregulētie apmuļķošanas un iebarošanas mehānismi pārstāj darboties, sniedz mums iespēju atgūt realitāti. Šajā ziņā es ļoti nopriecājos par Maskavā tikko notikušo "apvērsumu" Kinematogrāfistu savienībā. Tajā gadiem ilgi valdīja korumpēta gaisotne, un to vadīja Ņikita Mihalkovs — Putinam adresētu lišķīgu atklāto vēstuļu autors. Un te pēkšņi pēdējā kongresā, kas notika 18. un 19.decembrī, tika ievēlēts jauns savienības vadītājs — Marlens Hucijevs, īstens sešdesmito gadu paaudzes cilvēks, kurš pirmām kārtām savienībā uzņēma veselu virkni nežēlastībā kritušu neatkarīgo jauno režisoru. Savulaik daudzas pārmaiņas gan Latvijā, gan Krievijā aizsākās tieši radošajās savienībās, kurās centās maksimāli asi un atklāti runāt par realitāti. Var jau būt, ka tas ir naivi, taču es ceru, ka Latvijas inteliģences reakcija uz sabiedriskās televīzijas komercializāciju un augstākajai priekšniecībai nevēlama Krievijas Kinematogrāfistu savienības vadītāja ievēlēšana ir jaunā gada zīmes. Gada, kurš nāk ar neziņu un pārmaiņām. Un pārmaiņas ne vienmēr notiek uz ļaunu.