Līdz ar to jau vairāku gadu garumā raugāmas divas kvantitatīvas dominantes. Pirmkārt, proza, kurā autors reflektē par sevi, citiem vai apkārtni. Otrkārt, teksti, kuros tiek vēstīti un kopā salīmēti stāsti par pagātni. Šo tekstu īpatsvars tik tiešām ir milzīgs, protams, par mākslai piederīgiem neuzskatot virkni perifērisku brīnumu, kurus vākos izdevies iedabūt cilvēkiem ar lielu apliecināšanās vēlmi un ambīcijām.Aivars Kļavis labi iederas vēsturisko tekstu tautās palaidēju grupai - viņa iecerētā triloģija Viņus vārtiem, kuras pirmā daļa Adiamindes āksts tika publicēta 2005.gadā un otrā daļa Rīgas kuprītis šogad, piedāvā lasīt kopā liktus vārdus, teikumus un nodaļas par seniem notikumiem Latvijas tagadējā teritorijā. Romānā Rīgas kuprītis iezīmētie XV un XIX gadsimti mūslaiku lasītājam varētu šķist tāli un netverami laiki, tāpēc iepazīšanai ģeldīgi.Pirmajā triloģijas daļā Adiamindes āksts ticis līdz apgaismībai, kur no svara ne izcelsme, bet audzināšana un prāts, Aivars Kļavis otro daļu iesāk ar Rīgas priekšpilsētu dedzināšanu, centrā liek leģendāro Rīgas kuprīti un turpina vīt vairākas sižeta līnijas, lai nonāktu līdz nacionālajai atmodai un Baumaņu Kārlim. Bet jaunais romāns lasāms arī kā patstāvīgs teksts, kā no pirmās grāmatas neatkarīgs vēstījums.Trešo romānu vēl nelasījis, nevaru spriest par ainu un kopējo sajūtu, kad grāmatas būs vienviet noliktas, tomēr jau tagad ir skaidrs, ka trešā daļa būs veltīta XX gadsimtam un ka triloģijas pirmās divas daļas padevušās vareni garlaicīgas un pašmērķīgas. Lai arī tajās aptverti vairāki gadsimti, ierakstīts apbrīnojams izziņas materiāls, teksti stiepjas kā no mutes izvilkta košļene. Laiks iet uz priekšu, bet nekas nozīmīgs tā īsti nenotiek, jo ar pirkstiem no mutes izvilktā košļājamā gumija atkal savēlusies mazā pikucī, kurš no ilgas lietošanas kļūst arvien bezgaršīgāks. Līdz sadalās.Daļēji triloģiju glābj Aivara Kļavja idejiskā tuvība tā sauktajai XX gadsimta modernā romāna tradīcijai, kur nav nepieciešamības pēc heroiskā centra aiz tā iemesla, ka nav palicis nekas gana varonīgs ārpus vienkāršā cilvēka izmisīgi bioloģiskās izturības (tā kā dažādo karu ainas vēstījumā parādās tikai kā notikuši fakti, tad var pieņemt, ka centrālais ir tiešais vēstījums, bet atstāstījums ir fons). Glābj arī tas, ka romānā fantāzija saliedēta ar faktiem - tādiem dokumentiem, kas itin gludi iekļaujas īsteno faktu virknējumā, un tikai rakstnieka-lasītāja kopīgā pieredze tos izšķir pēc principa, ka tā nebija, bet visnotaļ varēja būt (vēsturiskums veikli mijas ar izdomājumu). Tomēr otrā daļa patīkami iemidzināja teju ik reizi, kad to rokā paņēmu. Galvenokārt jau apjomīgās informācijas dēļ, kurai maz sakara ar tiešo vēstījumu. Tā vien rādās, ka par temporitmu nav domāts vispār (lasīšanas process tikpat monotons kā košļājamās gumijas grozīšana mutē). Tomēr romāns nav rakstāmgalda atvilktne, kurā, ciemiņiem nākot, nogrūst visu darbam nepieciešamo. Tāpēc vēsturisko faktu pieminējumi vedina domāt par autora izrādīšanās tieksmi - redz, cik daudz informācijas esmu savācis, redz, cik esmu gudrs! Tā ir tipiska vēsturisko romānu problēma: autors savācis milzīgu informācijas apjomu, bet nav spējis to radoši izmantot. Autors slīkst vēsturisku notikumu pārstāstos, līdz ar to arī faktu neprecizitātēs utt. Dēkainie notikumi, batālijas un slepkavošanas notiek aiz kadra (izņēmums ir Rīgas kuprītis), tāpēc trešās personas vēstījumā dominē atstāstījuma izteiksme. Taču brīžos, kad vēstītājs ir Rīgas kuprītis, dialogi bieži vien izplūst vai arī viena un tā pati informācija nez kāpēc tiek atkārtota pa vairākiem lāgiem.Sliktākajā gadījumā vēstījumā ielaužas nevajadzīgi iespraudumi. Piemēram, pēc tam, kad kaujā ar lielu krievu skaitlisko pārsvaru savainotā Magdalēna mirst, autors Kondrāta Freitāga fon Loringhofena mutē liek vārdus: "Aizritēs gadi, gadu desmiti, varbūt pat simti, bet viņi [krievi – R.C] neliksies mierā. Nekad! Un vai, tiem pār kuru galvām nāks šī atriebība. Vēl vairāk... Ar atriebību vien tiem, kurus mēs sakāvām pie Smoļinas ezera, nebūs gana. Pat simtkārt atriebušies, tie darīs visu, lai savu apkaunojumu uz mūžiem izdzēstu no ļaužu atmiņas. Un, kad, laikam ritot, notikušais aizmirsīsies, viņi ies vēl tālāk, padarot mūs par nelgām un neliešiem, bet paši sevi - par varoņiem (196.lpp)." Un turpat Kļavis steidz pierakstīt faktus un piemeldēt, kas kurā hronikā rakstīts: "Tomēr, kā 2000 bruņinieku, 1500 vācu landsknehtu un ap 500 zemnieku ar dažiem lielgabaliem spēja uzvarēt krievu un tatāru 90 000 vīru lielo karaspēku, liekot tam pamest kaujas laukā gandrīz 40 000 kritušo, neviens nespēja izskaidrot nedz toreiz, nedz vēl mazāk šodien (197.lpp)." Nu, nepārliecina šādas vietas tekstā! Ja jau autors izveidojis pielikumu aiz romāna, kur papildu ziņas salikt, tad tur arī iespraudumiem vieta. Romāns, kurā izmantots pirmās un trešās personas vēstījums, tikai zaudē vienotību stilā, kad tajā ielaužas autora paskaidrojumi.
Kļavi interesē personības tapšana un veidošanās, līdz ar to viņš aktualizē vēsturiskā romāna ģenētisko sakarību ar romāna žanra audzinošo un filozofisko tipu, kas jo būtiska ir biogrāfiskajā un autobiogrāfiskajā prozā.
Ja esi Kļavja draugs, tev šī grāmata noteikti jāiegādājas. Ja esi vēsturisko romānu cienītājs, lasi vien - informācijas bagātība tevi varbūt ne vien apstulbinās, bet arī sakaitinās. Es šo grāmatu iesaku cilvēkiem, kuri naktīs nespēj aizmigt, protams, ja vien tev pie gultas jau nav sakrājusies grēda ar šāda veida materiāliem. Savukārt, ja esi no tiem, kas nespēj no rītiem pamosties, laiks uz mājām vest kaķi.