Rimants Ziedonis. Sarunās izstaigāta pierobeža

Ciemos pie Viktorijas "Rimants Ziedonis aicina lasītājus doties ceļā uz vietu, kuru droši vien nepiedāvā neviena tūrisma aģentūra — izstaigāt Latvijas austrumu robežu — sākot no punkta, kur satiekas Latvijas, Lietuvas un Baltkrievijas robežas Ilgu pils apkārtnē pie Riču ezera, līdz pat Mārkalnes pagastam, kur satiekas Latvija, Igaunija un Krievija. Lai gan R.Ziedonis šo grāmatu veltījis kā pateicību visu laiku karavīriem, kas cīnījušies un krituši, lai nosargātu Latvijas austrumu robežu, ceļi, takas un taciņas lasītāju aizved pie ļaudīm, kas Latgalē dzīvo mūsu dienās — gan pie diplomētā autoinženiera prāvesta Babra, kas iekārtojis, iespējams, modernāko draudzes māju Latvijā, gan pie biškopja Alda, gan pie austrumos vistālākās Eiropas Savienības pilsones 97 gadus vecās Viktorijas," — tā savu jaunumu piesaka izdevniecība. Grāmatā baznīcu, muižu un skolu likteņi, cilvēku dzīvesstāsti un ikdiena R.Ziedoņa asredzīgajos kolorītajos vērojumos mijas ar paša autora un fotogrāfa Ainara Meiera paralēlo fotostāstu attēlos. Pārliecību, ka par katru Latvijas punktu var uzrakstīt grāmatu, R.Ziedonis stiprinājis pieredzē pēdējo piecu gadu laikā, kurā sauc sevi par brīvmākslinieku un dara sen ilgotu darbu. 20 gadu ilgo periodu mediju jomā nomainījuši kultūrvēsturiskie ceļojumi un dokumentālās prozas rakstīšana. R.Ziedonis uzsver, ka, vācot materiālu Austrumu robežai, apkopojis ļoti daudz vielas, kas būtu piemērota tīrajai prozai. Austrumu robeža turpina iesākto ceļu. Kopā ar tēvu Imantu Ziedoni tapusi grāmata Mežu zemē Latvijā. Grāmatā Paradoksālā Latvija apkopoti ārmalnieku stāsti par cilvēkiem, kuri par varītēm nespiežas "smalko aprindu" teritorijā. Pašlaik kopā ar fotogrāfu Andri Eglīti pašā karstumā darbs jau pie nākamās grāmatas — Jūras robeža. "Nav normāli, ka mēs paši savu piekrasti, zvejnieku dzīvi neesam apzinājuši," uzsver R.Ziedonis. Autors slavē grāmatas nekonjunktūrisko noformējumu: "Šai grāmatai nav jābūt tādai, kam būtu jākliedz no skatloga — pērc mani! Kam tā būs nepieciešama — atradīs." Lodāt pa celiņiem Kāpēc vispār bija jātop šādai grāmatai? "Pārsteidzošā kārtā Latvijas austrumu robeža kādus desmit gadsimtus lielākām vai mazākām pārbīdēm ir noturēta gandrīz turpat, kur tā ir šobrīd. Tas vieš respektu," grāmatas ievadā raksta R.Ziedonis. "Mēs to nenovērtējam," viņš saka un brīnās, kāpēc šo faktu neizmanto Latvijas tēla veidotāji. "Veselīgs patriotisms" — tas ir vēl viens iemesls Austrumu robežas tapšanai. Kā caurviju motīvs grāmatā ierakstīta nodaļa Robežcīņas, ar blīvu vēsturisko informāciju. R.Ziedonis stāsta, ka pirms katra brauciena viņš devies studēt uz Misiņa bibliotēku, lai nebūtu jātērē laiks pamatjautājumu noskaidrošanai. Viens no principiem bijis — lai vēsture un šodiena būtu līdzsvarā. Citādi varbūt nemaz neiznāktu satikt tik košus tipāžus, piemēram, mākslinieku, kārtīgu naivistu Vitāliju Ločmeli, kurš savā pagastā ir paraugs, kā ar savu darbu dažu gadu laikā var bagāts palikt un vēl sākt gleznot. Ticis pie turības, padomājis arī par dvēseli un nopircis gleznu. Traka nauda! Sācis gleznot pats. Ar saimniecībā pāri palikušām krāsām — kas aizķērušās no traktora krāsošanas, kas — no grīdas... R.Ziedonis atklāj: "Man ļoti patīk satikties ar cilvēkiem, intervēt viņus. Patīk lodāt pa mazajiem celiņiem. Brauc pa lauku ceļu, iet tantuks — jāparunājas, kāds cērt malku vai dzen kandžu — atkal jāparunājas." Bez nejaušas satikšanās burvības autors izmantojis arī drošāku gājienu — prasījis padomu pagastvečiem un pašvaldību vadītājām, lai saved kopā ar iedvesmojošākajiem ļaudīm. Idillisks skats? Nē. Bet tīši negācijas arī R.Ziedonis neesot meklējis. Rakstot viņš paturējis prātā kāda fermera teikto (autors nelieto vārdu zemnieks — U.A.): "Kad jūs rakstāt, nerakstiet atkal, ka mēs dzeram. Mums ir sakopti lauki...