– Labvakar, lūdzu, sēdieties.
- Labvakar. Paldies, ka piekritāt intervijai.
- Ja godīgi, es nesaprotu, kādēļ vēlējāties ar mani runāt. Es taču neesmu slavenība.
- Un tomēr. Savā jomā jūs tiekat uzskatīts par vislabāko. Sakiet, kā jūs izvēlējāties šo amatu? Bērnības sapnis?
- Nē, ne gluži. Kaut gan man bērnībā padevās labot lietas. Taču šis darbs... Tā vairāk bija tāda kā pienākuma apziņa. Es zināju, ka varu to izdarīt labi. Labāk nekā citi. Un kādam tas vienkārši bija jādara. Redziet, kādam ir labi jātīra kurpes. Kādam ir labi jātīra ielas. Kādam ir labi jālabo telefonlīnijas. Un kādam ir labi jālabo pulksteņi. Tās ir mazās lietas, kas pasauli notur līdzsvarā.
- Kas nepieciešams, lai kļūtu par izcilu pulksteņmeistaru? Speciālas zināšanas?
- Zināšanas, protams, ir ļoti svarīgas. Ko dara katrs zobratiņš, atsperīte, skrūvīte. Taču to visu var apgūt. Es pat uzdrošinātos teikt, to var apgūt jebkurš. Nepieciešama tikai milzīga apņēmība. Bet pulksteņmeistaram arī jāatceras, ka pulkstenis nav tikai zobratiņi un skrūvītes, tas nav tikai mehānisms. Un tas ir pat svarīgāk.
- Kas tad īsti ir pulkstenis?
Viņš brīdi apdomājas. – To ir grūti pateikt. Lielākā daļa cilvēku domā, ka pulksteņi tikai skaita laiku. Sekundi pēc sekundes, minūti pēc minūtes, gadu pēc gada. Reti kurš iedomājas, kur visas šīs sekundes, minūtes, gadi paliek. Nekas jau tā vienkārši nevar pazust, vai ne?
- Droši vien. Un kur tas paliek? Pulksteņos?
- Jā. Pulksteņi uzkrāj laiku. Neprasiet, kā. Es pats to īsti joprojām neizprotu. Varbūt nekad neizpratīšu. Bet tieši šī īpašība ir iemesls, kas beigās liek pulksteņiem salūzt. Tas nav ūdens, triecieni vai sarūsējuši zobratiņi, kādēļ pulksteņi apstājas.
- Diezgan neparasts apgalvojums...
- Redziet, laikam ir savs svars. Katrai sekundei. Protams, ir vieglāki mirkļi un ir smagāki, bet katram no tiem ir savs svars. Bērna acis, atverot Ziemassvētku dāvanu. Kritiens uz apledojušām kāpnēm. Rīta kafijas smarža. Sabraukta varde uz ceļa. Skaņa, ar kuru aizveras trolejbusa durvis. Apgāzusies sarkanvīna pudele. Un pēc brīža tas jau ir it kā zudis. Bērns ierauga Bārbiju. Kāds palīdz piecelties. Kafija atdziest. Trolejbuss aizbrauc. Cilvēkiem šķiet, ka laiks paiet. Bet laikam jau nav mērķa, uz kuru iet. Laiks paliek. Pulksteņos. Paņemiet divus pilnīgi vienādus pulksteņus, ielieciet iekšā pilnīgi vienādas baterijas un novietojiet kaut vai viena un tā paša dzīvokļa dažādās istabās. Jūs redzēsiet, tie apstāsies pilnīgi dažādos laikos. Kad es to pamanīju, es kļuvu daudz labāks pulksteņmeistars.
- Kā tieši šī atziņa jums palīdzēja?
- Kad man atnes pulksteni, es vairs nepievēršu galveno uzmanību ieplaisājušam stikliņam vai izlekušai atsperītei. Jo galvenais ir atrast to mirkli vai mirkļus, kas kļuvuši par smagiem. Kas likuši pulkstenim apstāties. Tas vienlaikus ir skaistākais un grūtākais manā darbā. Nevis vienkārši salabot mehānismu, bet izprast, kas to salauzis. Izjust laika smagumu.
Viņš uz mirkli apklust, it kā šaubīdamies, vai turpināt.
– Reiz es laboju simt deviņus gadus vecu pulksteni. Cik bezgalīgi daudz laika savijies kopā... Kurpju spodrināšana pirms deju vakara. Rinda aptiekā. Melnbaltais televizors. Atlaide šokolādes cepumiem jaunajā lielveikalā. Zaldātu piebradāta viesistaba. Ēkas ar augstiem griestiem. No kaimiņu dārza nočieptu ābolu smarža. Mazbērni, kam nav laika atbraukt ciemos. Uz šujmašīnas savainoti pirksti...
- Kā salabot pagājušo laiku?
- Neiespējami. Var tikai mēģināt iziet tam visam cauri, censties sakārtot, varbūt padarīt vieglāku. Reizēm ir vērts atrast smagāko laiku, lai nākotnē no tā censtos izvairīties. Reizēm - lai nākotnei varētu labāk sagatavoties.
- Vai jums izdevās salabot pulksteni, par kuru iepriekš runājāt?
- Diemžēl, nē. Strādāju piecus mēnešus. Dažubrīd šķita, ka viss izdosies, bet... Redziet, mans darbs būtībā ir cīņa ar vējdzirnavām. Agrāk vai vēlāk, bet galu galā laiks vienmēr būs uzvarētājs. Agrāk vai vēlāk tas vienkārši kļūst par smagu. Savā ziņā vārds „pulksteņmeistars” ir tikai tukša skaņa. Būtībā es tikai tirgojos ar laiku.
- Bet pēc jūsu pakalpojumiem ir jāgaida rindā.
- Tas nav tādēļ, ka es būtu izcils pulksteņmeistars. Varbūt es varu nedaudz vairāk kā citi, bet tas arī viss. Vienkārši šobrīd pasaulē ir tik daudz pulksteņu. Daudz vairāk nekā pulksteņmeistaru. Pulksteņi stacijās un pulksteņi veikalos. Pulksteņi mašīnās un pulksteņi ielu krustojumos. Pulksteņi mājās un pulksteņi birojos. Jauni pulksteņi un veci. Smalki pulksteņi un masīvi. Pulksteņi, kas izgreznoti ar dārgakmeņiem, un pulksteņi, ko apbružājusi dzīve. Reizēm man pat šķiet – ja visapkārt nebūtu tik daudz trokšņu, mēs varētu dzirdēt, kā pulksteņu metāla krūtīs tikšķ mazi zobratiņi.
- Kādus pulksteņus jūs visbiežāk labojat? Antīkus?
- Nē, ne gluži. Kaut gan, iespējams, tā būtu pareizāk. Ļoti daudz sanāk labot arī pavisam jaunus pulksteņus. Atzīšos, reizēm, kad ieraugu vecu, salauztu pulksteni, ļoti gribas palīdzēt. Tāpat vien, par baltu velti. Aiz cieņas pret pagājušo laiku. Ziniet, ikdienas steigā ir tik grūti pamanīt mirkli. Un laiks sajūk kopā, aizmirstas, kļūst nesvarīgs, tiek pārprasts. Skatoties uz seniem pulksteņiem, mani vienmēr pārņem sajūta, ka laiku tomēr iespējams kaut nedaudz saturēt kopā. Bet tad pēkšņi tik daudz laika salūst, un... paliek tikai mirkļu ņudzeklis. Sanāksme pulksten trijos. Mīļākais seriāls no septiņiem līdz astoņiem. Jāsatiekas ar draugiem pēc divdesmit minūtēm. Pusstunda ceļā uz darbu. Parīt bērnam dzimšanas diena. Ārsta apmeklējums reizi pusgadā. Veikals strādā līdz desmitiem, jānopērk maize, tualetes papīrs un siers.
- Vai ir kādas atšķirības, labojot jaunus un vecus pulksteņus?
- Vecus pulksteņus pārsvarā salauž pagātnes laiks. Kaut gan, protams, katrs gadījums ir atšķirīgs. Jaunus pulksteņus visbiežāk salauž nākotnes laiks.
- Nākotnes laiks?
- Jā. Arī mirkļiem, kas vēl nav pienākuši ir savs svars. Tas ir tāds kā aizsargmehānisms – mēģināt paredzēt, cik smaga vai viegla būs nākotne. Brokastis katru rītu septiņos. Pastaiga ar suni septiņos divdesmit. Autobuss bez desmit deviņos. Ja laiku padara ciklisku, tas kļūst paredzams. Savā ziņā vieglāks. Rodas tāda kā ilūzija, ka laiku var piejaucēt. Bet tad kādu dienu suns saslimst. Vai autobuss kavējas. Un šādi neparedzēti mirkļi, tie var kļūt ļoti smagi... Nozaudētas vēstules. Izbeigusies kafija. Neatbildēts skatiens. Izjukusi tikšanās. Lietaina nedēļas nogale. Neveiksmīgs darījums. Turklāt, redziet, nekam tādam jau vispār nebija jānotiek. Šiem mirkļiem bija jābūt pavisam savādākiem. Tas arī visbiežāk salauž jaunus pulksteņus.
- Līdz šim mēs esam runājuši tikai par to, kas liek pulksteņiem apstāties. Bet kā ir ar pulksteņiem, kuri steidzas? Vai atpaliek? Kā jūs labojat tos?
- Katra minūte ilgst 60 sekundes, vai ne? Katra stunda – 60 minūtes. Diennakts – 24 stundas, un tā tālāk. Vismaz tā ir pieņemts. Bet labojot pulksteņus, var redzēt, ka ikviens no tiem laiku skaita nedaudz savādāk. Precīzi 60 tikšķi minūtē, tā tam būtu jābūt, bet patiesībā sanāk nedaudz mazāk. Vai gluži pretēji. Ja nobīde ir neliela, mēs to nemaz nemanām. Tas netraucē. Bet ir pulksteņi, kas laiku skaita tik atšķirīgi, ka tas kļūst traucējoši. Mūsdienās nepieciešami aizvien precīzāki un precīzāki pulksteņi. Ja laiku skaita vienādi, tas šķiet vieglāk kontrolējams. Jā, es varu palīdzēt, ja pulkstenis steidzas vai atpaliek. Taču tā nav labošana. Es tikai nedaudz pamainu veidu, kā attiecīgais pulkstenis skaita laiku. Rezultātā pulkstenis nekļūs labāks. Ērtāks varbūt. Lietderīgāks.
Viņš palūkojas pa logu un pasmaida. – Jau satumst. Esam gan aizrunājušies, vai ne?
- Vēl tikai viens jautājums. Kas notiktu ar laiku, ja pēkšņi pasaulē vairs nebūtu pulksteņu?
- Interesants jautājums. Reizēm esmu mēģinājis iztēloties, kāds bija laiks, pirms mēs to sākām pieradināt, sakārtot. Vai drīzāk sākām mēģināt. Bet apstādināt šobrīd visus pulksteņus... Nezinu, manuprāt, tas būtu nežēlīgi. Var jau būt, ka rezultātā pasaule kļūtu labāka. Brīvāka. Bet arī tas neattaisnotu šādu nežēlību. Nežēlību pret laiku, kas jau bijis, un laiku, kas tiek gaidīts. Redziet, kādam ir labi jātīra kurpes. Kādam ir labi jātīra ielas. Kādam ir labi jālabo telefonlīnijas. Un kādam ir jācenšas novaldīt laiks, lai viss pārējais iegūtu jēgu. Jā, reizēm es esmu domājis, kāda būtu pasaule, kurā laiku nemēra tikšķos. Taču vienmēr atskārtu, ka tādā pasaulē es laikam nemaz nemācētu dzīvot.
- Paldies par interviju, es zinu, ka esat ļoti aizņemts.
- Paldies jums arī. Īstenībā, es jūs varu pavadīt, man tāpat jānopērk maize, siers un vēl šis tas.