Sarunas ar Māru Ķimeli

Cilvēki pērk, jo joprojām mīl teātri un vēl gaišā piemiņā brīnišķīgā Lilijas Dzenes teātra literatūra.Sarunas ar Māru Ķimeli, kas tapušas radošā sadarbībā ar teātra zinātnieci un kritiķi Ievu Zoli un mākslinieku Ilmāru Blumbergu, ir grāmata — mākslinieka portrets šī vārda dziļākajā un skaistākajā nozīmē. Ne velti L.Dzene pirmo grāmatu par režisori Māri Ķimeli — spilgtu personību latviešu teātrī kopš 70.gadiem — sveic ar vārdiem: "Šāda līmeņa grāmata ir mūsu teātra literatūrā ļoti gaidīta." Šī grāmata ir domāta teātra cilvēkiem — tāda ir Ievas Zoles pārliecība. Precīzāk, visiem, kurus pa īstam interesē teātris kā māksla. Autore ne mirkli nav vēlējusies izsvērt jautājumu, vai grāmata nav par specifisku, kādam par garlaicīgu? Ievai pašai īpaši tuva ir nodaļa, kurā M.Ķimele analizē lugas, lomas, atklāj būtiskus aktiermākslas noslēpumus. Šādā ziņā grāmata iesakāma visiem teātra mākslas studentiem — kā praktiķiem, tā teorētiķiem un arī kolēģiem. Bet ne tikai. Domāju, ka arī teātra profesionāļiem ar stāžu ielasīties Ķimeles pārdomās būs rosinoši. I.Zole uzskata, ka režisorei izdevies "specifiskas lietas par aktiermeistarību pateikt normālā, cilvēciskā, praktiskā valodā".Vai nav pelnījusi krāsu?Grāmata ir arī vizuāli skaista. Uz balta krītpapīra. Ar mākslinieka I.Blumberga īpatni atpazīstamā telpas ritma pēdām. Izdevumā ir bagātīgs ilustratīvais un vizuālais materiāls, aptverot gan personiskā arhīva materiālus (Ķimele ar biželēm mammai klēpī), gan visus M.Ķimeles iestudējums, tādējādi radot uzskatāmu priekšstatu par režisores stilu. Par grāmatu tāda, kāda tā ir, jāpateicas tieši I.Blumbergam — atklāj M.Ķimele. Gadu grāmata nogulējusi izdevniecībā, jo nav pieticis naudas. Tad izskanējis I.Blumberga retoriskais jautājums: "Vai viņas mūžs nav tā vērts, lai grāmata iznāktu krāsaina?" Ar Rīgas Domes, LTDS un KKF atbalstu krāsa tomēr atradusies.Ne portrets, ne pašportrets"Tas nav ne portrets, ne pašportrets," uzsver M.Ķimele. "Tās ir sarunas. Kā ikvienas sarunas, kas ir pietiekami atklātas, tās atspoguļo to, kādas mēs esam."Grūti noticēt, ka grāmata apkopo septiņu gadu ilgā periodā notikušas sarunas. To vilkme atgādina drīzāk vienas vasaras divu radošu personību garīgu un dvēselisku saslēgšanos. I.Zole par formālo impulsu min dažas intervijas ar režisori žurnālā Teātra Vēstnesis. Pēc triju gadu klusuma šķitis, ka ir jāturpina sarunāties. Ieva neslēpj, ka būtisks bijis arī Solomona Volkova grāmatas Dialogi ar Brodski iespaids. Protams, ka I.Zole sarunas virzījusi mērķtiecīgi. Jautājumi ir gudri provocējoši. Tomēr aiz rūpīgās kompozīcijas un montāžas darba saglabāts arī dialogu spontānais gars, kas liek M.Ķimelei piekodināt: "Tās tiešām ir sarunas. Tās nav manas akmenī cirstas pārdomas par pasaules būtību." Režisore atzīst, ka ar Ievu ir viegli sarunāties, jo viņa visu, par ko režisore stāstījusi, zina. Pat par izrādēm, kad vēl nebija piedzimusi. Jāatgādina, ka I.Zole piecus gadus (1996—2001) bijusi Valmieras Drāmas teātra literārā daļas vadītāja. "Ieva pazīst aktierus. Mums arī patīk vieni un tie paši aktieri," radniecīgās lietas uzskaita Ķimele. Līdz ar to — režisores Valmieras periods izrunāts vispilnīgāk un detalizētāk. Neraugoties uz to, M.Ķimelei liekas svarīgi pateikt, ka tik un tā "ārkārtīgi daudz izrāžu un aktieru palikuši ārpusē".Kā stellēs sēžotDaži vārdi par kompozīciju. Šķiet, nav mazsvarīgi, ka I.Zole stellēs noaudusi sev tautas tērpu. Līdz ar to viņas bijušas līdzvērtīgas sarunbiedrenes, spriežot par folkloru un mītiskajiem slāņiem M.Ķimeles izrādēs un vienojoties mīlestībā pret latvisko dzīvesziņu. Taču ne tikai tas. Arī grāmatas slavējamā kompozīcija veidota kā aužot. Sarunas ar Māru Ķimeli ir pretrunīga cilvēka — mākslinieka garīgais portrets, neatdalot dzīvi no mākslas. Autore izveidojusi "rāmi", kas ļautu runāt vienlaikus Ķimelei — dzīvam cilvēkam ar miesu un asinīm un Ķimelei — režisorei. Neatšķetināmi savijas biogrāfiskā daļa — stāsts par attiecībām ar cilvēkiem un nosacīti — mākslas daļa — par attiecībām ar teātra mākslu. Brīdi pirms grāmatas iznākšanas bail ir abām. Katrai savā veidā. M.Ķimelei tieši tāpat kā pirms pirmizrādes. Režisore saka, ka nemaz negribētu šos oficiālos grāmatas atvēršanas svētkus, jo, viņasprāt, grāmatas pirmizrāde ir tad, kad cilvēks to nopērk, atnes mājās, atšķir un sāk lasīt. I.Zole, savukārt, bažās par izvēlēto sarunu formu, kas it kā neatbilst priekšstatiem par to, kā jāraksta grāmatas par māksliniekiem. Vai tad tādi ir? Esot — domā Ieva, kas līdz šim pazīstama kā vērienīgās analītiskās monogrāfijas par Pēteri Pētersonu autore (2000). Pēc šīs monogrāfijas sekoja vēl viena grāmata — laikabiedru atmiņu krājums Runcis (2003). Ieva intervijas laikā pati sev un klātesošajiem gandrīz vai apsola, ka sekos arī monogrāfija par Māru Ķimeli.