Savlatvija. Mīļlatvija

Personiskais vienmēr ir mīļāks par kopējo, un tur nu nevar darīt neko. Pat, ja tas ir tik izcils vīrs kā Imants Ziedonis. Tagad, kad Imanta Ziedoņa un Kristapa Kalna albums Latvija man ar apgāda Dienas Grāmata palīdzību izcelts saulītē, bijīgi pārlaižu plaukstu grāmatas vākam, jo brīnums ir noticis — no sirds uz sirdi nākdama, tā ir kļuvusi arī par manējo. Vienkārša, skaidra un mīļa, lai gan grāmatā visbiežāk lietotais vārds ir "skaists": "Dievu pirmoreiz ieraudzīju ziedoša āboliņa laukā. Citur tādus laukus nezina. Un cilvēkiem tas jāzina, ka var apstāties un skatīties. Bet bieži brauc garām, nemaz nezina, kas Latvijā ir tik vienkārši skaists. Jāapstājas un jāpaskatās. Un tad var ieraudzīt." Vai: "Latvijā ir visskaistākie mākoņi. Esmu speciāli skatījies, cik skaisti izskatās mākoņi. Es pat zinu sevišķas vietas, kur var redzēt īpašos, baltos mākoņus. Sākot no Dundagas līdz Talsiem. Tur var nobrīnīties, kādi mazi mākonīši, tā kā tādi balti maizes kukulīši. Tik vienādi pa visām debesīm. [..] Nekur citur pasaulē tādu mākonīšu nav. Dabā nekur citur tādus neredz. Mēs varbūt esam pieraduši, bet vajag pacelt galvu augšā un ieraudzīt." Un vēl: "Tīrspurvā (..) var visādi ļaudis braukt — katrs uz sava pauguriņa pasēdēt, cits citu netraucēt un padomāt tādas labas, skaistas domas. Tad celties un aiziet līdz purva otrai malai — Luknes skābaržu lielajai audzei, rudenī, kad skābarži sarkani. To skaistumu dabū par domāšanu." Grāmatā nav nekā no Mūslatvijas parādes krāšņuma, ko priecīgi rādām tūristiem, apjūsmojam reklāmas bukletos un cienīgos fotoalbumos, ko braucam skatīties brīvdienās, ko, lepni par savu zemi, vedinām ielāgot bērniem un mazbērniem. Manlatvija atklājas atkušņa lāmās un pieneņu pļavās, červeļainās koku saknēs un akmeņu rakstos, ķiršu dārzos un kapu krustos. Kā cilvēka dzīve — ikdienišķa, pieticīga, saprotama, neatkārtojama un tāpēc brīnišķa. Patiesa. Latvija man brieda ilgi. Ieraugs, protams, bija Imants Ziedonis, bet turpat līdzās stāvēja rakstniece Nora Ikstena un žurnāliste Ieva Puķe, fotogrāfs Kristaps Kalns un māksliniece Sarmīte Māliņa. Kā grāmatas ievadā raksta Nora Ikstena: "Kristapa Kalna un Sarmītes Māliņas ceļojumi Imanta Latvijā bija klejojumi laikā un dvēselē. Man šķiet, viņi ne mirkli nemānīja sevi ar domu, ka iespējams redzēt Imanta acīm, tomēr bija brīži, kad tas notika pats no sevis. Lai arī simtiem ūdensrožu vietā dīķī vairs ziedēja tikai viena, lai arī neizdevās satikt vaigu vaigā Tiņģeres meža rūķus un aprunāties ar tiem, lai arī Kolkas rags nebija pierunājams atklāt, kā ir tad, kad vienlaikus jūrā iet ledus, plosās negaiss un krastā zied ceriņi. Mēs ar Ievu Puķi līdzīgi nepieradināti ceļojām Imanta valodas pasaulē. Tvērām sajūtas un teikumus, līdz apjautām, ka vārdu birums nav no svara, lai izteiktu to dziļo, lielo mīlestību, kādu Imants visu mūžu lolojis pret savu Latviju." Lai ietu līdzi šai grāmatai, ir vajadzīgs laiks un dvēseles miers. Kad tāds brīdis ir rasts, viņa atklājas. Savlatvija. Mīļlatvija. Manlatvija.