Lielais tukšums
Ir pagājuši desmit gadi. Vāciņi ir balti un burti melni, atšķirībā no Oleandru latviskā izdevuma ar melniem vākiem un baltiem burtiem uz tā. Bet katrā lapā vēl jo izjustāk skan dziesma par vientulību. "Es ticu tukšumam, tur ir kā ellē, bet sūdīgāk," reiz rakstīja Josifs Brodskis dzejolī Bobo bēres. Un šis Brodska pieminētais tukšums ir tas, ko visas grāmatas garumā mums pamazām atklāj Dženeta Fiča, stāstot par jauniņās baltās salašņas Džosijas meklējumiem un atradumiem pēc mīļotā Maikla nāves.
Reiz kāda kundze, runājot par attiecībām savā ģimenē, bilda: "Zini, visbriesmīgākais tomēr laikam ir vientulība, esot kopā ar kādu." Atcerējos šos vārdus, jo arīdzan Uzgleznot melnā ir stāsts par vientulību divatā, par cilvēkiem, kas dzīvo viens otram garām, par mīlestību, kas nespēj dziedināt (un vai tad mīlestībai ir jāspēj dziedināt?!). Man romāns likās kā bezgalīgs stāsts par tikpat bezgalīgu vientulību, kas ir pastāvīgā pavadone dzīvesakliem cilvēkiem. Tā kā pati autore pirms rakstīšanas vienmēr lasa dzeju, lai noskaņotos valodas ritmiem un mūzikai, arī viņas proza ir dzejiska un bagāta, tā aiziet tālu pāri stāsta robežām. Līdzības un alūzijas Dženetas Fičas prozā rosina uz pārdomām, un pēc izlasīšanas pieķeru sevi ar Josifa Brodska un Pētera Brūvera dzejoļiem padusē un nevaldāmu dziņu izbaudīt spēles ar vārdiem un personāžiem.
Bez konservantiem
Ja jūsmīgi lasāt stāstus ar laimīgām beigām un par "pāriem, kas dabonas", grāmatas, kurās galvenais ir pats stāsts, nevis tas, kā šis stāsts tiek stāstīts, neņemiet Uzgleznot melnā. Atstājiet to gardēžiem, atstājiet tiem, kas lasot mēdz aizdomāties, tiem, kas bauda prozu tāpat kā dzeju. Tiem, kam laba literatūra ir barības sastāvdaļa. Un tas nekas, ka šī barība nāk no Kalifornijas. Tā nav piebāzta ar zīmolu konservantiem un sentimenta garšas uzlabotājiem. Pirmatnējs ir skarbums, kas vēdī no grāmatas lapām. Pats stāsts ir vienkāršs un īss — daudzsološs jauneklis no senlabas ģimenes ir kļuvis par autsaideru savējo vidū, turklāt vēl sapinies ar treileru parkā augušu skuķi. Kad nu valdonīgā, mīlošā un slavenā mamma ir gana šokēta un skuķis pieradināts, puisis izdara pašnāvību. Aiziet no abām mīlošajām būtnēm. Turklāt tādā amerikāņu stiliņā — izšķaidot smadzenes pa viesnīcas numuriņa sienām. Kāpēc? Nu, abas palicējas, Džosija (treilerparka meiča) un Meredita (māmulīte, pasaulslavena pianiste) cenšas rast atbildi uz šo jautājumu. Vienlaikus viņas cenšas iepazīt viena otru. Iepazīt, lai mīlētu? Iepazīt, lai iznīcinātu? Vienkārši iepazīt? Vai viņas pašas to zina?
Labirinta likumi
Sievietes parasti izdzīvo. Gandrīz jebkuros apstākļos. Pārcieš pazemojumus, pārcieš nāves, pārcieš neveiksmes. Izraudas, piedzeras, izkliedzas un dzīvo tālāk. Pat tad, ja dzīves vairs nav. Pat tad, ja arī agrāk nav bijis. Lai izdzīvotu arī šoreiz, Džosija dodas iekšā labirintā, kas varbūt reiz ir glabājis Maikla dvēseli, labirintā, kur nav ceļazīmju un brīdinājumu, labirintā, ko varētu dēvēt par Maikla īsās dzīves atspulgu citu cilvēku atmiņās, mīļlietiņās, gleznās. Tas ir ilgs ceļojums, un, tāpat kā reiz Odisejs, viņa sastop dažādas būtnes, taču ne to, ko Džosija meklē, no viņas Maikla te nav ne miņas, varbūt elpas nospiedums uz spoguļstikla, kāds nejaušs vārds, kas aizķēries gaisā starp cilvēkiem, kuri sensen sarunājušies, ne vairāk. Svešinieks, pa kura pēdām viņa soļo, ir Nezināmais. Tas ķircinās ar ceļotāju, rāda grimases, aicina līdzi tumsā, un Džosija, kurai nekad nav bijis gādīgas mammas, kas mācītu, ka svešinieki un tumsa var būt bīstami, seko. Ikviens ceļojums, pat visdrūmākais, tomēr beidzas un vienlaikus noved pie kāda atklājuma. Lūk, viens no tiem: "Elle izrādījās ideāli vienkārša. Pietika uzsliet dažas sienas nekurienes vidū. Vēl viens labirinta nostūris."
Dženeta Fiča rada tēlus, kas nav nedz labi, nedz ļauni. Tie ir parasti cilvēki iespējamās dzīves situācijās, vistuvāko cilvēku ievainoti un aizlauzti. Un viņi spēlējas, atspēlēdamies kādam citam. Atspēlēdamies paši sev. Atklādami no jauna paši sevi. Viņi ir tie, kas izdzīvodami izkustina akmeņus arī citos labirintos, tajos, kur vēl snauduļo ieslodzīti Mīnotauri, sapņodami par zaļām ganībām vai vismaz cīņu ar lauvu.
***
Dženeta Fiča
Dzimusi 1955.gadā Losandželosā kā trešās paaudzes amerikāniete izglītotā un daudz lasošā ģimenē.
1978.gadā kā vēsturniece beigusi Rīda koledžu un iestājusies Kīles universitātē Lielbritānijā, lai studētu Krievijas vēsturi.
Kopš divdesmit viena gada vecuma raksta.
Pazīstamākie viņas darbi ir Baltie oleandri un Uzgleznot melnā, kas izdoti arī latviešu valodā. Raksta arī publicistiku un esejas, kuras tiek drukātas prestižos ASV izdevumos, piemēram, Washington Post