Londona mani saista nevis ar kaut ko konkrētu, bet ar katru bildīti, ko, apkārt veroties, rāda mana acs. Mani šeit fascinē katra visnecilākā, pat grafiti neskartā mājas siena un uz ielas ārā izlikta īpašniekam vairs nevajadzīga mēbele, katrs garām pazibošais ritenbraucējs ar ķiveri galvā, smaržīgs indiešu veikaliņš, griezīga mašīnas bremžu švīkstoņa, dredains pusmūža vīrs, kurš pusčukstus katram garāmgājējam piedāvā narkotikas vai musulmaņu sieviete, kas, parandžā noslēpusies, stumj bērnu ratiņus. Man patīk šis skudru pūznis, kur katrs cilvēks ir tik niecīgs uz daudzmiljonu fona, ka spiests par visām varītem pierādīt savu noderīgumu vai vismaz spējas uz kaut ko pagalam nepraktisku, par ko pārspīlēti racionāli noskaņoti cilvēki dēvētu jebkādas mākslinieciskas izpausmes.
Tāpēc šeit top, iespējams, labākā mūzika un māksla pasaulē, bet paralēli tā radītājiem, parazitējot uz apkārt valdošās visa pārpilnības, Londonā dzīvo vairāk dīkdieņu nekā jebkurā citā Eiropas pilsētā. Viņi iegūst iztiku kā nu kurais. Daži rīkojas gluži vienkārši - pieejot klāt uz ielas un paskaidrojot, ka ir izbadējušies bezpajumtnieki, lūdz dažus pensus. Citi dzīivo skvotos (juridiski nelikumīgi ieņemtās tukšās mājās) un piepilda vēderus, savācot gluži ēdamu pārtiku, ko darbalaika beigās kā ārā metamu izliek ārā lielveikali. Protams, ir arī tādi, kaspārdod narkotikas vai zog, laiku pa laikam kādu piekauj vai tiek piekauti paši, ir spiesti bēgt no policijas un ne tikai no tās.
Un veidojas atgriezeniskā saite – šo dīkdieņu nereti ekstrēmie dzīves apstākļi kalpo kā iedvesmas avots. Šajā dīkdieņu vidē aiz neko darīt rodas kaut kas tāds, uz ko noteikti nebūtu spējīga turīgās britu gjimenēs atvase, kas tīņa vecumā, „dodoties pasaulē laimi meklēt“, nav vecaku mājas nomainījusi pret skvotu un apšaubāmiem dažādu tautību un rasu draugiem. Reiz, tiekoties ar skolēniem, latviešu dzejnieks Uldis Bērziņš citēja Vizmu Belševicu, kura esot teikusi: lai dzejotu, ir jāslinko. Citādi tā dzeja nerodas. Taisnībā viņai ir. Turklāt Londonā, atrodoties daudzo nepazīstamo un ar savi aizņemto cilvēku skudru pūznī, cilvēks patiesībā jūtas kā vientuļnieks tuksnesī un tas, sasūcoties visapkārt mutuļojošās svešās energijas, ļauj radoši izpausties. Kaut vai domajot savas škietami nekam nederīgās dīvainās domas, sēzhot iepretī Bigebanam un līdzās daudziem citiem, tostarp pat biznesa uzvalkos tērptajiem britiem ēdot "Tesco" veikalā par lētu naudu iegādāto pārtiku.