Galvas pagrieziens, klusums, sirdspuksti, kas no aprautiem un straujiem pamazām ritmizējas. Nu jā, pa Garo pupu, nē, pa kalnu nogāzēm un takām esi uzkāpusi debesīs. Stāvi uz cieta pamata un vienlaikus lido pār sniegotiem kalniem. Esi viegla kā pūciņa un apraudies aiz laimes. Uz īsu un mūžīgu brītiņu, kas acu priekšā noklāj gaismas apmirdzētas kalnu galotnes, kas ievijas, ieklājas debesīs.
Līdzīgi kā pasakā, ceļā bija jāpārvar grūtības un alga par šīm grūtībām bija piedzīvotie brīnumi. Blatenā puika, vārdā Gabriels, aizdod savus sniega zābakus. Viņam nav bērna sejas un viņš nerunā kā bērns, un saulē uz mazā koka soliņa brīžiem liekas, varbūt puikas vārds nemaz nav nejaušība. Nomaļā, nejaušā vietā satiktais erceņģelis, jo tieši šādās vietās notiek pasaules lielākie brīnumi, ne tur, kur dzīve šķietami sit augstu vilni.
Vaisenrīdā cauru gadu dzīvo vien trīs iedzīvotāji. Viens no viņiem katru rītu 6.30 iet zvanīt mazmazītiņās katoļu baznīciņas zvanu, lai atgādinātu pārējiem diviem, ka viņi te vēl ir. Kad saule uzlec pār kalniem, ēnas pazūd. Mazās baznīciņas logā iespīd gaisma. Lūdz un sarunājies ar Dieviņu bez kāda patosa, ieraugi savas dvēseles vienkāršību un paļāvību, atzīsti savas kļūdas un neturi ļaunu prātu.
Terrā, kas pieder Fumšiliņu (Piecšiliņu) ģimenei, starp astoņpadsmitā gadsimta vidū slietām koka mājelēm zem sniega kārtas jau brāžas un čalo strauti un upītes. Zvēru izmīdītas takas, kur viņi iet padzerties. Sudrabpelēkas, pūkainas ādiņas skrandas sniegā — zīmes par cīņu uz dzīvību un nāvi.
Vīlā stāvās takas ved uz mežāžu klinti. Parasti viņi tur pulcējas. Apakšā aizsnidzis ezers, bet zem sniega kārtas jau dun un kustas ūdens. No stāvās klintsaugšas uz leju raugās tikai viena bezragu mātīte. Saules gaisma spilgtina viņas majestāti. Uz brīdi sieviešu suga raugās viena otrā. Izgājušas vienas un brīvas kalnu takās. Mēs zinām, ka vilkme pēc vīriešu sugas mūs agri vai vēlu aizvedīs atpakaļ, bet šis nav tas brīdis, šis brīdis pieder tikai mums.
Tur, kalna virsotnē, viens no maniem ceļa biedriem saka — ja esi vīlies cilvēkos, kāp kalnos. Nu jā, es viņam angļu valodā brīvi tulkoju Raiņa Kalnā kāpēju. Rets ceļotājs, kas būs tev dvēslē rada, un reta puķe, kas tev sirdī plauks. Tomēr tā nav — ne jau vientulība, bet cilvēki cilvēkiem palīdz pārvarēt šaubas, pagātnes rēgus un iekšējos stāstus, kas reizēm griežas ap savu asi.
Atgriežoties Vintertūrā, kur iestājusies teju vasara, silts vakars noslēdzas kino Niša, kur vienkāršos dīvāniņos iekārtojušies ļaudis skatās mazākuma filmas. Šoreiz Slēpto vārdu pasaule, kurā satikušies amerikāņu aktieris Tims Robinss un jauna horvātu meitene. Viņa, puskurla un noslēgusies no pasaules ar viņai vien zināmu stāstu, nokļūst uz pāļiem celtas pētniecības stacijas jūrā. Viņš — sava drauga sievas mīļākais, smagi apdedzis, jo nesekmīgi mēģinājis glābt draugu no pašnāvības. Pārsienot un kopjot viņu, viņa pamazām stāsta savu stāstu — kā Balkānu kara laikā nāves nometnē izvarota, kā viņai bijis jānošauj izvarotāju priekšā sava nesen dzimusī meitiņa, kā viņas krūtis sagraizītas un vaļējās brūcēs bērta sāls. Un stāsts, protams, nav izdomāts.
Viņiem katram aiz muguras kaut kas tāds, ko liekas neiespējami aizmirst. Un tomēr viņi satiekas, izstaigājuši savas vientulības kalnu takas. Satiekas un palīdz viens otram dzīvot tālāk.
Kalnu virsotnes sajūtas atmiņās kā ierakstītas. Aizver acis un redzi. Kā teica tas ceļa biedrs — ja esi vīlies cilvēkos, kāp kalnos. Bet, ja esi uzkāpis kalnos, tad ticība atgriežas. Un slēpto vārdu pasaulē atveras jauns logs.