Šnabji. Blaknes

Tolaik Žebers bija mazliet skumīgs, tomēr brašs proletārietis - tetovētājs, kas dzejolīšos zīmēja spocīgi industriālas un piezemēti sadzīviskas pilsētas ainas, padomju laikiem obligāto jūsmu par strādnieka darbu kombinējot ar absurdām situācijām un no bērnu briesmu stāstu folkloras aizgūtām situācijām (atcerieties kaut vai folklorizējušos "Kādā pelēkā, pelēkā pilsētā/Bija pelēka pelēka iela…").Simpātiska Žebera dzejas iezīme jau tolaik bija konsekventa lasītāja izklaidēšana ar visādiem rupjiem un smalkiem jociņiem. Arī abas jaunās, vienotā papīrītī ietītās grāmatiņas var lasīt, te skaļā balsī smejoties, te klusi pie sevis ķiķinot.Uzreiz jāsaka - nevajag padomāt, ka Žebers to vien dara, kā plēš jokus. Protams, grāmatu pamelnais, absurdais humors, iespējams, ir foršākā to sastāvdaļa, taču šie dzejoļi šķiet smieklīgi tāpēc, ka tos rakstījis gudrs un asprātīgs dzejnieks, kas skarbo redzējumu prot darīt pievilcīgu, allaž runājot uz mums ar smīnā savilktu mutes kaktiņu.ŠnabjiHronoloģiski pirmā jālasa grāmatiņa Šnabji, kas sarakstīta 1987.-2002.gadā. Lai arī pirmā asociācija rodas ar Apolinēra apdziedātajiem alkoholiem, kurus ieteicams gāzt rīklē, lai paša dzīvi izjustu asāk un spilgtāk, šajā grāmatā tas drīzāk ir dzēriens, kas izraisa nostalģiju pēc padomju laikiem, kad visi dzēra šnabi kā traki, jo varēja vairāk turēt, kad darbaļaudis strādāja rūpnīcās, kad autors bija vēl bērns un spēlēja paslēpes ar citiem bērniem, kuru dzīves sen jau pagaisušas viņa skatienam: "visi kas spēlēja paslēpes/ sen vairs atrodami nav/ varbūt ir labi slēpušies/ bet varbūt/ miruši jau" (19.lpp.).Grāmatā sastopamas visvisādas odas dievišķajam šnabim un tā lietotājiem - vērojumi, izjūtas un prātojumi, kas saistīti ar šo dzērienu. Līdzās dažādiem jokainiem dzejolīšiem uzduramies, piemēram, šādam: "aizliet acis ciet/ ar šnabi/ kā karstu alvu/ aizliet ciet muti/ aizliet galvu" (38.lpp.). Un te nu vairs nav nekādi joki. Tā nu liriskais varonis skata dzīvi ar šnabja aizmiglotām acīm, un šī dzīve viņam liekas skumji absurda. Varētu jau teikt - beidz taču dzert to šnabi, un viss būs labi! -, taču savādā kārtā šie dzejoļi ļoti labi iedarbojas pilnīgi skaidrā prātā, liekot domāt, ka šāds pasaules redzējums varētu būt jebkuram - gan ļurbam, gan atturībniekam. Un daudzinātā šnabja dzeršana ir tikai iemesls, lai cilvēks atļautos pateikt, ko viņš domā un jūt, atmest pelēkās, pelēkās ikdienas pareizību un lietišķību.BlaknesKad šnabji izdzerti, varam ķerties pie otras grāmatiņas Blaknes, kas sarakstīta pēdējos piecos gados. Dzejoļos aktīvi izmantots dzīvās un nedzīvās dabas pretnostatījums, kā teiktu Zenta Mauriņa, tā ir "grāmata par cilvēkiem un lietām", turklāt nav nemaz tik viegli saprast, kurš te ir cilvēks un kura - lieta. Cilvēki ar rutinēto dzīvesveidu, līdz robota precizitātei atstrādātajām ikdienišķajām darbībām šeit bieži vien līdzinās mehānismiem ("viņš gāja pa ielu/ rokas izstiepis/ pirkstus iepletis/ kreiso kāju/ virzot pa priekšu/ it kā iztaustot/ katru soli", 59.lpp.), savukārt priekšmeti sāk izrādīt dzīvības pazīmes - veca autoriepa cenšas uzdot jautājumus (27.lpp.), no elektrības rozetes izlien "neliela auguma cilvēks" (50.lpp.), bet pilsēta izaug un pati atnāk pie mežā noklīdušas meitenītes (30.lpp.).Kā jau īstenam proletāriešu māksliniekam pieklājas, Žebers prot sarakstīt arī vienu otru gaužām plakātisku dzejolīti, kas spīd un laistās savā lakoniskajā pilnībā. Tetovējumos tāds bija lieliskais Lūgums ("Nevajag kāpt uz poda ar kājām…"), savukārt Blaknēs ievietots mūslaiku pretsmēķēšanas cīņai veltītais dzejolis Brīdinājums (67.lpp.): "smēķēšana nelabvēlīgi/ ietekmē jūsu sejas ādu/ āda kļūst sausa/ zaudē elastīgumu/ un kļūst nepiemērota/ apavu izgatavošanai".Simptomātisks ir dzejolis Sarežģīti par vienkāršo (71.lpp.), kurā rodams viens no iespaidīgākajiem nāves attēlojumiem mūsdienu latviešu dzejā: izrādās, mēs mirstam tad, kad "oglekļa atoma kodols/ beidz izgrūst no sava vidus/ papildu neitronu/ un svaigs ogleklis/ netiek uzņemts". Izlasot šo grāmatu kļūst skaidrs, ka par blaknēm uzskatāms jebkurš negaidīts papildu efekts, kas neļauj cilvēkam līdzināties perfekti noregulētam mehānismam. Mūsu daudzšķautņainās individualitātes, emocijas, nostalģiskās pagātnes atmiņas ar laiku pārvēršas kaitinošos blakusefektos, kuri tikai sarežģī dzīvi, traucē veikt funkcijas. Par laimi, ir izdomāti mehānismi, kas palīdz no blaknēm atbrīvoties, un visdrošākais ir nāve. Žebera dzejā tā, vārdā saukta vai nesaukta, ir klāt daudzos dzejoļos, un tās raisītais emocionālais efekts līdzinās datnes izdzēšanai no datora vai televizora izslēgšanai - skumjas un smeldze nobēdzināta dziļi starp rindām.Normālais ŽebersŽebera otrā atnākšana ir notikusi laikā, kad viņa pirmajā grāmatā sastopamā estētika no šokējoša izaicinājuma ir kļuvusi par normu - mūsdienās epatāža mētājas apkārt vai katrā dzejolī, un tāpēc vairs nepārsteidz. Šajās grāmatiņās Žebers piesaista ar racionālā elementa klātbūtni, pieklusināto, pārdomāto bezpoētismu stilu un atturīgo, tak joprojām dzeldīgo humoru.Vēl jāpiemin Blakņu beigās ievietotie grafiskie dzejoļi, kā arī autora un Zanes Ernštreites veidotais gaumīgais grāmatiņu dizains. Un jāpiebilst, ka Žebers ir viena no šā gada visiepriecinošākajām (visās šī vārda nozīmēs) dzejas parādībām.