Šokolādes Jēzus

Tepat Latvijā graužot kaltētas cukurbietes, Sibīrijā ēdot zāli vai rietumzemēs mazgājot traukus. Vēsture šobrīd ir pienākusi mums pavisam tuvu klāt, daudz tuvāk nekā mums gribētos. Mēs patiesi nezinām, kas mūs sagaida rīt vai parīt. Mums ir valsts, bet mēs nevaram paļauties uz savu valsti, tomēr dīvainā kārtā tā vēl aizvien var paļauties uz mums. Viss, uz ko varam paļauties mēs — paši uz sevi, saviem tuvajiem un mīļajiem. Nekrist izmisumā, izdzīvot šo laiku ar cieņu. Kaut gan daudzus šis laiks aprīs. Nevaram pat nojaust, kā kuram mums klāsies. Bet, kamēr nevaram nojaust, dzīve par spīti visam turpinās. Ja izdzīvos mūsu mazie stāsti, izdzīvos lielā vēsture. XXI gadsimta decembra novakarē vīrietis un sieviete dejo. Vai ir svarīgi, kāda mūzika skan? Vai ir svarīgi, kas šī par valsti? Kāda politiskā iekārta? Visu vakaru ir runāts arī par to, tāpat kā par emocijām un valodu. Mēģināts definēt patriotismu un mīlestību, piederību un brīvību. Ir svarīgi, kas notiek apkārt. Viņi abi ir sava laikmeta bērni. Viņi nedzīvo nekurienē. Aiz katra no viņiem ir savs valodas, mīlestības un vēstures stāsts. Tie ir gan par otru cilvēku, gan par Dievu, gan par savu zemi. Aiz katra no viņiem liela pieredzes valsts, kurās izrādās tik daudz kopēja. Tas ir tikai viens vakars, viens saskares punkts noliktā laika nogrieznī. Vīrietis atgriežas savā pasaulē, sieviete savā. Viņš dzīvo līdzi sava stāsta pasaulei, viņa dzīvo līdzi savai valstij. Viņa, tāpat kā tūkstošiem cilvēku apkārt, joprojām mīl savu zemi. Nevēlas to pamest, kaut gan ir klāt gluži tāds pats brīdis, kā karam beidzoties. Tikai šoreiz emigrēt nevis no svešiem, bet emigrēt no savējiem, kuru savstarpējā labumu dalīšana beigusies ar valsts traģēdiju, kura jāizdzīvo tautai, nevis "elitei". Viņai nav vienalga, ka pie savas saimniecības pakaras godīgs zemnieks, viņai nav vienalga, ka draugi paliek bez darba, viņai nav vienalga, ka skaisti ziedošam kultūras dārzam uzlaiž buldozerus. Viņai nav vienalga, ka, iebraukusi Rīgā, redz pilsētu sniegu, salu un atkušņu nomocītu, slidenu un netīru un cilvēkus rūpju pilnām sejām, un gluži kā sliktā deja vu viņa atminas šo pašu pilsētu janvārī pirms daudziem gadiem, un liekas, ka nekas, itin nekas nav mainījies, kaut gan ir taču tik tālu iets un itin kā tik daudz sasniegts, un tik grūts un ērkšķains bijis šis noietais ceļš. Kad pēc decembra novakares pagājušas pāris nedēļas, sieviete saņem dāvaniņu. Tas ir pašrocīgi veidots CD ar vienas dziesmas ierakstu. Tom Waits Chocolate Jesus (Toms Veitss. Šokolādes Jēzus). Iekšpusē rakstīts, ka tā ir dziesma, ko viņi tajā vakarā dejojuši. Uz vāciņa kolāža — melnbalta fotogrāfija ar daudzām augšupvērstām ļaužu sejām, uz kuras uzlīmēta sarkana marmora statujiņa ar mīlētāju pāri. Šī melnbaltā fotogrāfija kaut ko ļoti atgādina. Jā, tā ir leģendārā bilde, kas fiksējusi ļaužu priecīgās, gaišās sejas maijā, pasludinot Latvijas neatkarību. Kad viņi atkal sazinās, fonā skan čerkstošā Toma Veitsa balss — es neeju baznīcā svētdienās, es nekrītu ceļos Dievam, bet šokolādes Jēzus dara labi manai sirdij. Viņa izstāsta viņam fotogrāfijas kontekstu, par kuru viņam nav bijis ne jausmas. Un viņa saka, ka ies uz demonstrāciju Doma laukumā, lai pieprasītu savas valsts Saeimas atlaišanu. Viņš saka, ka viņa viņam ir dārga. Lai labāk neiet, jo pūlī var gadīties visādi. Lai sarga sevi.