Spožā Pelnrušķīte

Dienas autoru komandas sarakstītais darbs par Vairu Vīķi-Freibergu pilda atšķirīgu uzdevumu. Tas informē lasītāju par prezidentūras galvenajiem notikumiem un to aizkulisēm, saistošā stilā iezīmējot arī norišu politisko fonu. Grāmata, visticamāk, neviena lasītāja viedokli par VVF neapgriezīs kājām gaisā — pat neskatoties uz dažiem agrāk nezināmiem faktiem. Tomēr tā labi apkopo prezidentūras galvenās norises, ļaujot lasītājam izdarīt savus secinājumus un vērtējumus par šo Latvijas politikai nozīmīgo personību. Grāmata palīdzēs atsaukt atmiņā dažus notikumus, kuri patiesībā nemaz nenorisinājās tik sen. Starp tiem būs jāatceras VVF ievēlēšana un tās politiskās aizkulises, VVF Prāgas uzruna un satuvināšanās ar Džordžu V.Bušu, NATO samits ar neatbraukušo Putinu, pārrunas par iestāšanās nosacījumiem ar prezidentes iesaistīšanos piena kvotu izkaulēšanā, dīvainā Ingrīdas Ūdres stutēšana ES komisāra nominēšanas kontekstā u.c. Atsevišķas nodaļas veltītas prezidentes attiecībām ar premjerministriem un citiem politiķiem, kā arī kancelejas darbam, darbinieku izvēlei un ģimenes locekļu iesaistīšanai darbā. Tā kā līdz šim šie jautājumi vairāk ir kalpojuši par pamatu baumām, nevis analīzei, grāmatai piemīt arī zināma apgaismojoša vērtība, ļaujot izsijāt patiesības graudus no tautas folkloras un dzeltenās preses apokrifiem. Autori ievadā pamatoti norāda, ka latviešiem pietrūkst līdzsvarotu pētījumu par saviem politiskajiem līderiem. Līdz šim tapušie lielākoties ietver vai nu vienpusīgi jūsmīgu apoloģiju, vai arī ķengas un denunciācijas. Jembergas, Raudsepa un Slogas darbs ir līdzsvarots tajā nozīmē, ka cenšas ieturēt politisku neitralitāti vai vismaz mērenību vērtējumos. Tas parāda arī Vīķes-Freibergas oponentu viedokļus, necenšoties tos diskreditēt arī tad, ja šie viedokļi nesakrīt ar autoru pozīciju. Kopumā darbs ir informatīvs vārda labā nozīmē: tas detalizēti ataino VVF prezidentūras galvenos mezglpunktus, kā arī iezīmē prezidentes vietu Latvijas un pasaules politiskajā ainavā. Interpretācijas šeit ir samērā maz, taču daudz sistematizētu faktu, no kuriem daudzi patiešām līdz šim ir bijuši mazāk zināmi vai pat nezināmi. Daudzviet autori šķietami novirzās no galvenās varones un lappusēm raksta par dažādām valdībām, premjeriem, ES integrāciju un citām lietām. Tas padara grāmatu mazliet eklektisku. Tomēr šāda pieeja ir pamatota, ja palīdz lasītājam atsaukt atmiņā VVF politiskās darbības kontekstu un izdarīt pašam savus vērtējumus. Autori ir izmantojuši arī vairākas padziļinātās intervijas ar VVF tieši šās grāmatas vajadzībām. Tas dod iespēju grāmatā diezgan daudz skanēt arī pašas prezidentes balsij — īpaši nodaļā par viņas pagātni pirms prezidentūras. Tas stāsts, kuru prezidente apzināti veido un stāsta par sevi, ir interesants kā īpašs identitātes veidošanas instruments. Tā kā viņas biogrāfijas galvenie fakti mums lielākoties ir zināmi, mēs grāmatā varam vērot šo prezidentes personas "paškonstruēšanu". Tas ir arhetipisks "veiksmes stāsts", kuru mēs Eiropas kultūrā pazīstam neskaitāmās formās — no Vecās derības stāsta par Ādamu un Ievu līdz pasakai par Pelnrušķīti (ar to prezidente sevi salīdzina arī pati), no Hēgeļa Gara fenomenoloģijas līdz neskaitāmām Holivudas filmām. Galvenais varonis būtībā ir morāli izredzēts, taču pats stāsts sākas ar katastrofu (izdzīšanu no paradīzes, pusmāsu došanos uz balli, emigrāciju no Latvijas). Pēc tam seko ilgstošs un šķietami bezcerīgs indivīda cīņas ar sevi un pasauli periods, kurā viņš pakāpeniski iegūst pats savu gribu un identitāti (fejas dāvanas, zinātniskie grādi un karjera Kanādā). Visbeidzot, kļuvis brīvs un autonoms, indivīds spēj pagriezt vēsturi un izmainīt likteņa iepriekš nolemto (laulības ar princi, atgriešanās Latvijā, kļūšana par prezidenti un atklātā opozīcija Putina Krievijai). Skaidrs, ka šo pašu stāstu mēs esam dzirdējuši daudz reižu, taču tas dīvainā kārtā nebeidz mūs fascinēt. Vīķes-Freibergas izpildījums piešķir jaunu skanējumu šai arhaiskajai formai. Īpašu interesi raisa darba pēcvārds Pārliecība, politika un vēsture, kurā P.Raudseps cenšas interpretēt prezidentes "politisko pārliecību". Atšķirībā no pārējā grāmatas teksta, šeit tiek izteikti daži drosmīgi minējumi, kuri acīmredzot ir iecerēti polemiski. Runājot par Vīķes-Freibergas ideoloģisko profilu, Raudseps norāda uz skaidras sociālekonomiskas programmas neesamību viņas politiskajā darbībā. Tam varētu piekrist, vienlaikus vaicājot, cik daudziem Latvijas politikā vispār ir jebkāds konsekvents redzējums par Latvijas ekonomisko nākotni? Ne jau sociālekonomisku programmu veidošana līdz šim ir noteikusi toni Latvijas politikā, un ne jau prezidents ir tas, no kura kāds gaidītu ekonomiskas iniciatīvas. Visbiežāk mūsu politikā toni ir noteikušas etniskās attiecības: nevis "kreiss"/"labējs" vai "sociāls"/"liberāls", bet gan "latvieti, nepadodies"/"krievi nāk" ir bijis Latvijas politikas noteicošais kods. Arī VVF nostāja un rīcība šajā fundamentālajā jautājumā būtu pelnījusi kādu nopietnāku analīzi, kura grāmatā diemžēl nav atrodama. Kā bija iespējams, ka prezidente, kura sāka savu karjeru ar vēlmi mācīties krievu valodu un valsts valodas likuma mīkstināšanu, beigās aizrunājās līdz "vodkai, voblai un častuškai" un lika vairākumam Latvijas krievvalodīgo sveikt faktiski nepazīstamo Valdi Zatleru tikai tāpēc, ka pēdējais šķita viņiem mazliet draudzīgāks? Un vai šeit gadījumā nav runa par kādu plašāku tendenci, kad pat mēreni noskaņoti ļaudis pēc nokļūšanas Latvijas politikā ar laiku tiek etniski radikalizēti? Tieši ņemot vērā viņas personības mērogu, VVF attiecības ar Latvijas krievvalodīgo kopienu noteikti būtu īpašas uzmanības vērtas — ne tādēļ, lai kaut ko post factum pārmestu prezidentei, bet gan lai viņas vispāratzītās izcilības spogulī labāk saprastu Latvijas iekšpolitisko mentalitāti un tai raksturīgos zemūdens akmeņus. Lai nu kā, Jembergas, Raudsepa un Slogas darbs ir ne tikai interesanta lasāmviela. Tas vienlaikus ir ieguldījums mūsu kolektīvās atmiņas kopšanā, kura ir būtiska arī politikai. "Vairas laiki" Latvijas attīstībā bija izšķirošs periods. Pēc 90.gadu laikmetu griežos uzvārda dēļ ievēlētā Ulmaņa VVF prezidentūras periods jau iezīmēja zināmu normalitāti, kurā pirmoreiz skaidri parādīja gan mūsu demokrātijas stiprās puses, gan tās slimības, pat patoloģijas. Vīķe-Freiberga pielika savu roku šās normalitātes tapšanā, būdama gan sistēmas daļa, gan arī viena no tās veidotājiem. Kurš no šiem aspektiem viņas darbībā bija nozīmīgāks, par to ir iespēja spriest katram lasītājam pašam.