Rihards Rudāks, ko kolēģi sauc vienkārši par Riču, ir Valmieras teātra aktieris kopš 1965. gada. Rihards ir daļa no tās domubiedru paaudzes, kas pulcējās ap Oļģertu Kroderu un 60. un 70. gados ielika pamatus šodienas Valmieras teātrim – modernam, bet arī klasiskam, inteliģentam un intelektuālam, taču demokrātiskam un atvērtam, bez augstprātības un neiecietības pret citādu domāšanu un mākslas izjūtu. Šīs īpašības pilnā mērā raksturīgas arī aktierim Rihardam Rudākam. Lai arī viņa radošajā kontā ir daudz sarkastisku un humoristisku tēlu, aktiera lomu galvenā krāsa ir traģēdija – grūts un ikdienā reti sastopams, tālab jo augstāk vērtējams žanrs. Rudāka spēja dziļi rakt, kļūt ne tikai par lomas, bet arī visas izrādes līdzautoru noderējusi visos laikos un visdažādākajiem režisoriem.
Riču mīl jaunie režisori, jo Riharda Rudāka iesaistīšanās ansamblī garantē pilnīgu atdevi un uzticību režisoru mēģinājumiem pārvērst savas režijas eksplikācijas praksē. Šādi aktieri portretē teātra direktore Evita Sniedze un teātra zinātniece Edīte Tišheizere.
Jānis Dreiblats ir aktieris, kuram dzīvē nav trūcis dramatisma. Tikko pusotru gadu vecs viņš, kā pats mēdz teikt, devās savā pirmajā garajā ārzemju ceļojumā – uz Sibīriju. Bet pusgadsimtu vēlāk, kad viņš atgriezās no Rīgas, Kultūras ministrijā apstiprināts par Liepājas teātra direktoru, pretī brauca tanki – bija 1991. gada janvāris. Un direktors viņš bija laikos, kad mainījās valstis, bruka ekonomika un arī kultūra.
Iespējams, tieši tāpēc Dreiblats nekad nav "plēsis kaislības" uz skatuves. Viņš pieder pie tiem latviešu aktieriem, kurus Lilija Dzene savulaik dēvēja par "kalsnajiem džentlmeņiem ar skeptisko smīnu", bet Kroders teica: "Viņi ir par gudru, lai būtu īsti labi aktieri, jo, kad jāver sevi vaļā, nodomā – ko es tā ākstīšos." Tāpēc vinnēja tie režisori, kas Jēnim – kā viņš no laika gala dēvēts teātrī – lika darīt tieši otrādi.